— Un ko tad jums tur sludināja? — Laķis vaicāja, vilkdams gardi pirmos dūmus.
— Nu visu to pašu, ko jau nupat stāstīju, ka skolotāji vairs nevarēs stāvēt pāri par bērniem, bet bērni pār skolotājiem, — skolotājs ar vienaldzību atbildēja. — Nedrīkstēs vairs turēt nedz mācības stundu rādītāja, nedz rīkojuma ar zvanu uz stundām, nedz kaut kādus darbus uzdot, nedz tos atprasīt, bet tik gaidīt, ko nolems pašu bērnu ieceltā komiteja; un arī tad skolotājs nevarēs būt nekāds pavēlētājs un pieturētājs pie darba, ja daži grib ir tad vēl atrauties no mācībām vai atstāties, kad kuram patīk, vai nebūt mierā ar skolotāja mācīšanu, vai pat stundu slēgt, jo taču cilvēka augstākais cēlums esot nevis no mācīšanās ar darbiem, bet brīvības baudīšana pēc savas labākās patikas pat no mazām dienām. Kad viņi sajutīšot vajadzību pēc mācībām, tad paši nākšot pieteikties, lai arī vai par sevi kurš, bet nesacīt nekā ar noteikumu rīkojamas pavēles veidā. Nekādu savu domu jeb ieskatu nedrīkst bērniem Ieteikt, ne vēl likt klausīt un pildīt, bet jāattīsta tikai viss tas, kas jau mīt kā dīglis ikkatram bērnam paša prāti, —- un tā vēl viss tas taī pašā gari.
— Un kas tad bij tie tādu ārprātības likumu devēji? — Laķis domādams vaicāja.
— Kas viņus paziņai Sveši, jauni cilvēki — bet visas viņu runas un ģīmju izteiksmes lika skaidri prast, ka vara viņu rokās un neklausītājiem briesmas.
— Bet nu kāda vajadzība tad vēl pēc tādām skolām, un kālab turami pavisam vairs skolotāji? — Laķis joprojām pētīja.
Skolotājs brīdi padomāja un tad mierīgi atbildējas
— Skolas vajadzīgas viņiem tādēļ, lai var audzināt savā vaļā un vislielākā palaidnībā prieka pilnākos bendes un zvēriskākos briesmoņus priekš soda tiesām, lai vēlāk tie nav vairs tik grūti meklējami kā tagad. Skolotāji ar skolotājām jāpatur tādēļ, lai būtu skolniekiem uz ko raidīt savus apsmieklus un tā ievingrināties visās negantībās jeb, runājot skolu valodā, lai būtu pie kuriem turēt mēģinājumu lekcijas nogānīšanā un ļaundarībās, ko, mājās dzīvojot, nedrīkstētu darīt pie vecākiem.
— Bet vai vecāki tādās skolās bērnus pavisam laidīs? — Laķis nopūzdamies vaicāja.
— Par to jau bij runa mums sapulcēs ari, bet tika atbildēts, ka pēc tagadējām tiesībām bērni nepiederot vairs vecākiem, bet valstij. Ja valdība manīšot tādu pretību, tad ņemšot visus bērnus savā ziņā, audzināšanā un mācībā,
— Un ko tad jūs kā skolotājs paši darīsat šādā gadījumā?
— Es vēl nogaidīšu kā redzēšanas labad, kas īsti notiks. Un, ja nebūs iespējams vairs palikt vietā, tad vajadzēs sākt skatīties, kurā vadzī pastalas.
— Un ko lai nu darām tie, kam bērni liekami skolās iekšā? Agrāk tos tik atvedām un ielaidām vien pulkā, paveidam, še, zinādami, ka tie paliek drošās audzināšanas rokās, bet ko nu turpmāk, kad taisās skolu pārvērst par posta iestādi? — Laķis runāja pa daļai pie sevis, pa daļai uz skolotāju, ik brīdi vairāk šaubīdamies.
— Paliekat vien, vismaz pagaidām, mierīgi, — skolotājs apdomīgi atbildēja. — Ir jau gan vēl vismaz viena cerībiņa taī lietā, ka liegts netiek vēlēt skolotājus arī komitejās un pat, ja grib, — par komiteju priekšniekiem, ja tik to dara.
— Sai skolai nu gan šī tiesība iznāktu par labu, ja viņa šādā nozīmē piepildītos, bet dažā citā var notikt arī otrādi — par lielāku postu, kur skolotāji paši atradīsies tāda samulsinoša gara valgos, — tā Laķis izteica savas domas.
— Bērni paši no sevis, vismaz drīzumā, nenoslīdētu vis neceļos, bet viņus musinās ārpusēji kūdītāji pa mājām, noteikdami, ko vēlēt, ko nevēlēt; un drīz tādi sāks staigāt droši arī pa skolām un uzstāties it kā par vēlēšanu vadītājiem. Un to jau paredzu, ka tādi ievēlēti netiks, kas nevarēs šķirties no kārtības. Un, ja arī pirmā galā kādu gan ievēlēs, tad drīz atkal izbalsos.
— Man smagas rūpes par savu nebēdniecīgo Kat- ruku, — Laķis, galvu pakratīdams, pieminēja. — Tik vieglu spāru, kāds tas, novedīs drīz no ceļa grāvī iekšā. Nemaz nesaprotu, ko darīt.
— Lai nu paliek vien, kad atveduši esat. Tik visai ātri jau gan sabrukums nenāks, jo nav vēl nekāda īsta pavēle uz tādām pārgrozībām saņemta, — skolotājs mierinādams piebilda.
— Jau par brīnumu, šorīt, skolā ienācis, es nomanīju savāda gara zīmes pie lielākiem sanākušiem bērniem, kas viss, kā tagad saproiu, aizrādīja uz šām pašām gaidāmām pārgrozībām, uz ko priecājas jau vairāki ar lepnumu, ka nu tikšot paši par valdiniekiem, — Laķis atcerējās.
— Tas jau viss droši aizrāda uz to, ka no mājām jeb no ārpuses nāks bērniem visa rīcība, ko un kā lai dara, — skolotājs šķiroties vēl pieminēja. — Gan jau vecāki arī kodinās savu tiesu, lai sargās no pārgalvībām; bet musinātāji mācīs otrādi un pašu bērnu prāts tieksies uz to pusi — uz patvaļības tiesībām un varas lepnumu. Tomēr visai daudz vēl nenoraizēsamies.
Izgājis atpakaļ bērnu vidū, Laķis nomanīja pie viņiem to pašu pirmāk novēroto garu pieaugam samērā ar pašu bērnu skaita pieaugšanu, pulcējoties kopā no mājam. Jau varēja dabūt dzirdēt par komitejas vēlēšanu, par bezman» tiešiem un viņu varas nodibināšanu, par spiegiem un nodevējiem, par tautas sapulcēm un runām.
Arī citi bērnu atvedēji sāka domīgi klausīties šajās savādās bērnu sarunās, kas atgādināja visu to, ko ikkurš apzinājās dzirdējis gan pa mājām, gan ļaužu baru sapulcēs un ko bērni bij mācījušies ķēmot pilnīgi lieliem pakaļ. Dažiem, tāpat kā Laķim, bij modušās bažas, vai pavisam šādā laika trakuma un bezprāta viesulī vēl bērni vedami uz skolu vai valdāmi mājā, lai jel pagalam neaizejot bojā ar šāda gara un šādu tiesību vēju. Viens otrs griezās ar jautājumiem arī pie Laķa, ko viņš domājot šaī nejēdzības lietā un vai kādu apmierinājumu dzirdējis no skolotāja. Uz to viņš atbildēja, ka rūpju nopietnums gan esot klāt, bet savu meiteni taču domājot atstāt, jo kur lai viņš to liekot, kad pašam jāejot diendienām no ciema ciemā pie darbiem, un skolotājs arī vēl domājot uz darbības Iespēju — vismaz uz mēģinājumu strādāt jaunā, ērmīgā iekārtojumā. Ar to tad visi, lai gan nopietnu domu pilni, palika vismaz šoreiz mierā.
Laķis pēdējā laikā bij atradinājies saukt, kā pats sacīja, «savu meiteņu» vienmēr ar mīlinājuma vārdu par Katrēnu, kā agrāk darīja, kad varēja būt ar viņu pilnā mierā; bet tagad pēc dažiem zināmiem piedzīvojumiem un novērojumiem, kas viņa neapmierināja, viņš, it kā likdams brīdi- nājurņu manīt, sauca to par «Katruku», kurpretī Katrēna vārds nāca dzirdams arvienu retāk. Tā arī šoreiz, ceļa dūmus uztaisīdams, viņš novēroja, ka viņa «meitens» atradās jau paša pūļa vidū starp dedzīgākiem pārgrozību apspriedējiem par lielu lielo teicēju, tālab uzsauca norājošas izskaņas balsī:
— K^truk, nāc šurp, man jāiet projāml
Kad bērns pabailīgi pienāca, tad viņš runāja tālāk:
— Zini tā dzīvot un mācīties, ka man nav jādzird nekādas aplamības un pārgalvības. Jums jāvēro visiem tik paklausība, darbs un godīga dzīve. Paši neesat par sevi nekādi gādātāji.
— Nuka.
— Zinu jau gan, cik vien uz tavu «nuka» var paļauties, — Laķis pabeidza tādā pašā norājošas skaņas balsī, bet taču nenocietās, nepaglaudījis «meitenam» vaidziņa.
Kad vecais krusttēvs bij projām, tad kāda draudzene sačukstējās ar Katrēnu: