— Vai vecais krusttēvs sirdīgs ar tevi?
— Kad paglauda, tad nav vis sirdīgs. Kad es biju projām, tad viņš nemaz nevarējis bez manis dzīvot — tik laba es viņam.
7. Dažas dienas pēc tam, kad soda tiesnesis ilgi
Dažas dienas pēc tam, kad soda tiesnesis ilgi, bet veltīgi un bez panākumiem bij tincinājis mācītāju ar ielenkšanas nolūku apvainojuma likumā, ieradās cietumnieku skaitā viens pēc otra divi cietumnieki, kuru gara stāvoklis bij nenoslēpjami citāds nekā vispāri visam cietumnieku pulkam. Nelaimības sajūta, ko viņi rādīja it kā par to, ka esot apcietināti, būdami bezvainīgi, nebij pat tiesa, bet samākslotā ziņā ārēji rādāma. Viņu sirdīšanās par valdi" bas rīcību netaisnu apvainojumu lietās, par cietumnieku grūtumiem un viņu bargo tiesāšanu un mantas ņemšanu vienkopībā bij drīz pazīstama par pārtīšu un tādu, ar ko grib izvilināt no cietumniekiem kaut ko līdzīgu tam, ko saka paši. Viņu draudzīgā līdzjūtība, ar ko tie tuvojās visvairāk mācītājam, bij sajūtama kā tuvošanās ar slepeni aiz muguras turamas cilpas mešanu kaklā. Mācītājs, kurš, cietumā būdams, jau vispāri maz runāja, neielaidās ar viņiem pat nevienā vārdā, lai gan tie tikpat par sevi katrs, kā arī abi kopā vairākkārtīgi izmēģinājās viņu uz to iekustināt.
Pēc pāra dienām viņi atkal izzuda, kā nākuši, un atpakaļ vairs negriezās, bet netika arī manīts, ka būtu šauti, īstie cietumnieki pārliecinājās, ka tie bijuši soda tiesas slepenpolicisti, sūtīti vēl īpaši mācītāja iecilpošanas dēļ, kas uzskatāms šai ziņā par pēdējo mēģinājumu. Daži cietumnieki zīmēja viņiem pirkstos pat nošauto cietumnieku gredzenus, kabatās viņu pulksteņus un kājās to zābakus.
Pāra dienas vēlāk mācītāju veda atkal soda tiesas priekšā. Nevarēdams ilgāk izciest cietuma moku, viņš bij pats lūdzis, lai izšķir viņa likteni un dara galu šausmīgām un tik ilgām ciešanām mitrā pagrabā ar cauriem logiem un bezmaz badā. Viņa gaita nebij vairs vingra un droša kā agrāk, un, ejot no cietuma pagraba līdz baznīcai vien, kādu trešdaļu versts attālumā, sajutās jau piekusis. Apģērbs bij novalkāts un palicis netīrs, guļot pagrabā uz kula salmos.
Tiesas sastāvs sprieduma došanas gadījumā arī šoreiz bij lielāks un jauneklīgo tiesnešu skaitā sēdēja arī kāda paveca sieviete — vienkārša lauciniece, bet dusmu un bardzības pilnu seju. Patiesībā spriedumus tiesas priekšnieks atnesa jau norakstītus mājā, bet tik pasludināšanas izskata labad un lai dabūtu redzēt, kādā sajūtībā kurš notiesātais saņem nāves soda ziņu, vai arī kad jādala nauda par izpirktiem cietumniekiem, tiesa sapulcējās altārī pie galda. Spriedumu pasludināja tas pats jauneklis, kas savā laikā izklaušināja mācītāju un bij pastāvējis joprojām priekšnieka nozīmē.
Altāra priekšā stāvēja četri notiesātie, atvesti no cita pagraba uz sprieduma saņemšanu, kad mācītāju ieveda baznīcā,tālab viņam nācās pagaidīt līdz viņu atlaišanai, kur tad dabūja līdza dzirdēt arī sprieduma pasludinājumu, kas skanēja visiem četriem vienādi: uz nāvi — nošaujot, vienam tāpēc, ka esot bijis izveicīgs spekulants, kādus līdz tam laikam sauca par tirgotājiem, otram tāpēc, ka bijis ierakstījies arāju biedrībā, kas esot kopmantas pretiniece, trešam tāpēc, ka turējis slepeh neatrādītu kādu mēru labības priekš sevis, un ceturtam, kurš bij mācītājs no kādas tālākas draudzes, tāpēc, ka viņš mācītājs un pie viņa atrasta nauda, kuru rādījis par draudzes naudu un tāpēc neatdevis valdībai.
Pēc sprieduma nolasījuma notiesātais mācītājs, pagriezies pret tiesas galdu, izsauca šos vārdus:
— Mēs ejam uz nāvi, vainīgi nebūdami, bet jūs iesat, vainīgi būdami.
Pēc tam, laukā vedams, viņš paguva piesteigties pie patlaban kā ievestā amata brāļa un ar skūpstu atvadīties no viņa uz neredzēšanos šaī saulē.
Pašlaik Iesteidzās baznīcā kāda sieviete ar mazu somiņu rokā un pieteicās, ka vēloties izpirkt savu vīru, to notiesāto Spekulantu. Viņu tūliņ ielaida altārī, kur viņa izbēra uz tiesas gaida krietnu čupiņu zelta naudas, piebilzdama, ka zeltā vien netiekot pilnības, tālab lūdzot, lai iztrūkumu saņemot «kerenkās».
— Kerenkas ie neder, — bij noteicoši cieta atbilde.
— Bet valdība jau dod pati un pavēl ņemt citam no cita, — maksātāja aizrādīja.
— To valdība dara gan ļaužu' apmierināšanas dēļ, bet pati neņem vis.
To dzirdējusi, maksātāja, tālāk netielēdamās, ātri atpogāja mēteli, noņēma cepuri, izvilka skaistu zelta pulksteniņu, pārvilka sev pār galvu tāda paša metāla garus vazīšus, novilka vienu gredzenu ar sarkanu, mirdzošu akmentiņu, līdza arī pat laulības gredzenu un lika visu kopā uz galda, sacīdama:
— Še tad ir daudz vairāk, nekā vajadzīgs, tik dodat tūliņ zīmi, lai steidzos, ka nenošauj.
Lai gan no tiesas puses nāca mierinājums, ka tik drīz vis nešaušot, tomēr viņas nemiers bij tik liels, ka nevarēja vien zīmes sagaidīt, lai gan to steidzīgi rakstīja. Un, kad dabūja to rokā, tad teciņiem izsteidzās no baznīcas.
Kamēr darbvedis rakstīja zīmi, tikmēr citi viskopīgi izskaitīja naudu un, pielīdzinot klāt pievienotās mantas, kuras bij iesteigušās jau priekšnieka kabatā, atzina maksājumu par pienācīgi nokārtotu. Tagad tik vajadzēja sākties izdalīšanai. Bet šis darbs negribēja vis tik viegli veikties kā naudas un visas maksas saņemšana.
Lai gan viņi sarunājās klusām, ka nedzirdētu mācītājs un apsargi, sēdēdami pie izejas durvīm, taču varēja noprast, ka dalībnieku starpā stipri vien šķīrās domas par dabūjamo daļu lielākumu vai mazākumu. Priekšnieks, tikai naudu kaut kā no acu mēra padalīdams, lūkoja ar to visus apmierināt, neminēdams nekā par saņemtiem dārgumiem ārpus naudas. Bet taī lietā cēla pretrunu īpaši pieminētā sieviete, turēdama vaļējā saujā nupat saņemtās zelta ripiņas un acīm viņas skaitīdama.
— Kur tad nu paliek pulkstens ar vazīšiem un saņemtie gredzeni? — viņa vaicāja. — Tās ir meitiešu mantas, tā lab viņas pienākas man.
Bet priekšnieks raudzīja kaut kādā ziņā aizbildināties, ka viņam, kā priekšniekam, esot visdrīzāk tiesība paturēt tādas kā ārkārtīgi un pa gadījumam saņemtas lietas.
— Ko tad tu ar viņām darīsi? Pats jau nenēsāsi. Pulksteņu un gredzenu tev bijis nezin cik. Tad nu laikam atkai domā piesavināties, ko cēlās jaunkundzes pušķot? Bet kas dos kaut ko manām meitenēm? Sito nieku es būtu varējusi dabūt mājā pat vairākkārtīgi par nesūdzēšanu vien. — To runādama, viņa rādija uz atklātas delnas zelta naudas gabaliņus. — Es esmu cīnījusies uzdot tik tādus putnus, no kuriem kāds ienākums droši gaidāms, nevis kaut kādus ubagus, kur nedabūs ne akla graša. — Pie šiem vārdiem viņa pamāja ar roku uz to pusi, kur sēdēja mācītājs. — Sitas pats šodien izpirktais mans izmeklēts un uzdots vien bij, un tālab arī atsteidzos, zinādama, ka pati izpirkt nāks. Skraidījusi ir, zelta naudas meklēdama, nezin cik tālu un maksājusi, ko vien prasa, izpārdodama pat bodi. Un nu man jāpaliek mierā ar šiem dažiem simtiņiem. Uz priekšu labāk lūkošu ar tādiem izlīgt mājā, lai maksā tik par neiesūdzējumu jeb noklusējumu.
Sāka ieņurdēties arī daži vīrieši, ka īsta taisnība šī vis gan neesot. Būtot vajadzējis novērtēt visu naudā un tad tam, kas tās attiecīgās lietas paņem, ieskaitīt viņas novērtētās naudas summā. Bet daudz jau arī viņi vis neuzdrošinājās runāt, ka netiktu paši tiesāti par pretiniekiem valdībai, jo tiesas priekšnieks bij ieskatāms valdības vīra nozīmē. Tad viņš iemeta nemierniecei saujā vēl kādus zelta gabaliņus, sacīdams: