— Nu, ar šo jel būsi apmierināta. Vai nu šis pulkstens, vai šie gredzeni pēdējie? Kad jau turpmāk atkal kādi ienāks, gan tad jau varēs dot arī priekš tavām meitām.
— Kas nu vairs dos sagaidīt tādu pulksteņu un tādus gredzenus, kādi šitie! Bagātība jau visur izzvejota, un tukšums vien palicis pāri. Reti kaut ko vēl var aiztvert, — sieviete uzceldamās runāja. — Mierā jau nu mazākam jāpaliek tikpat, kā bij agrāk, kā ir šobrīd un kā būs vienmēr, lai sola taisnību un daudzina vienlīdzību vai kopmantas labumus, cik patīk. Beigās tas pats vien iznāk un arī paliek spēkā, ka ikkurš rauj tik priekš sevis. Būs visos laikos tikpat savi lielie, kā savi mazie, vairāk nekā. Vēl gan īpaši viens no lieliem putniem man jāsūta šurp, lai salāpa kažoku. Kauna nav kā vellam. Nieka pāra siena nastiņu dēļ taisīt mani par zagli un grūst cietumā, kad pašam šķūņi pilni. Pagaidi vien tu man! — Ar šiem vārdiem viņa, dusmu pilna, izgāja no baznīcas.
Pamazām nozuda arī tiesneši, saiedami visvairāk ģērbkambarī, no kurienes pastāvīgi — pat arī pa nāves sprieduma pasludināšanas brīdi — skanēja harmoniku mūzika, smiekli, glāžu trinkšķieni, deja un visāda skaļa jāre gandrīz bez pārtraukuma.
Tagad rinda nāca mācītājam stāties priekšā. Pie tiesas gaida sēdēja vairs atkal tik priekšnieks ar darbvedi.
Mācītājs izsacīja lūgumu viņa apcietināšanas lietu Izbeigt ar attaisnojumu un atlaist brīvībā, bet atbilde nāca atraidoša, jo gaidīti tiekot joprojām vajadzīgie liecinieki. Uz to mācītājs aizrādīja, ka viņam zināma liecinieku pieteikšanās lielāka, nekā vajadzīgs.
— Jā, bet īstie vajadzīgie vēl nav rādījušies, — bij priekšnieka atbilde.
— Bet cik ilgi tad tādi liecinieki gaidāmi?
— Tas nav noteikts.
— Un, kad viņi nenāk pavisam, kā tagad rādās, ko tad visgalīgi?
— Tad … tad … jāgaida vien, — priekšnieks atteica. — Tādas gaidīšanas laika garums noteikts nav.
— Tad paredzams tas, ka man jācieš mūža cietums bez tiesas sprieduma — tad vēl šausmīgā pagraba telpā bezmaz badā un nedabūjot pat savas līdzatvestās veļas.
— Par savu šolaik vairs nekādas mantas nevar saukt, — priekšnieks atteica.
— Kad mantas nevar par savu saukt, tad bezgalīgās šāda apcietinājuma mokas gan taī vietā jāsauc ikkatram cietējam par savām, — mācītājs izteicās sāpīgā sajūtībā, uz ko priekšnieks vairs nekā neatbildēja.
Saruna ar to pašu bij pabeigusies, kad darbvedis mācītājam atgādināja viņreizējā protokola parakstīšanas lietu, uz ko mācītājs pats arī bij domājis, īpaši gribēdams pārliecināties, vai viss pareizi pēc patiesības uzrakstīts, tālab viņš lūdza atļauju pašam protokolu pārlasīt, kas arī beidzot pēc apdomāšanās brīža tika izvēlēts. Rādījās, ka šo tiesību priekšnieks deva mācītājam drusku ārkārtīgi kā augstākā mācības stāvokļa cietumniekam, pret kuru arī tiesas priekšnieks šķitās sajūtot kaut ko vairāk nekā vispāri pret citiem. Viņu ieaicināja altārī un nosēdināja pie nomaļus stāvoša galdiņa ar protokolu grāmatu priekšā, bet priekšnieks ar darbvedi palika turpat pie galda.
Patlaban šaī klusā brīdī piepeši atsprāga vaļā ģērbkambara durvs, no kurienes atskanēja pašreiz sevišķi jautras čalas pat ar kādām dziesmu ieskaņām, un baznīcā līdz ar dūmu mutuli ieskrēja Jete — papiross zobos, šautene plecos. Dejojot un jārējoties kā biete sasarkusi un dažādi sareibinājusies, viņa pusdanciski pieskrēja altāra priekšā un ievaicājās:
— Cik šonakt būs šaujamo?
Bet, tūliņ ieraudzījusi altāra dibinā sēžam mācītāju, va- ren iztrūkās un kā čūskas dzelta izskrēja atpakaļ. Priekšnieks tik dabūja iesaukties viņai pakaļ:
— Ko tu te!
Mācītājs, neatradis protokolā' vismaz ar nodomu ierakstītu taisnības sagrozījumu, sīku misēkļu nevērodams, parakstīja un tika aizvests atpakaļ savā un citu cietēju moku vietā.
Otrā dienā uz vakaru izaicināja Linumu ar trim citiem nelaimes biedriem klausīties spriedumu, kuru visi paredzēja par nāves spriedumu, kā tas arī bij. Spriedumu noklausījies un roku pacēlis pret tiesas galdu, Linums izsaucās:
— Tevi, tu jaunekli — priekšniek, es aicinu vispirms drīzumā sev līdza! Es iešu droši šai netaisni man uzliktā nāvē, bet pielūko tu, ka tev pelnītās nāves priekšā nav jānobāl un jāvaimanā!
Nabaga notiesātiem visgrūtākais bij tas laiks starp nāves sprieduma pasludinājumu un izpildījumu, kur viņi aizvešanas gaidīšanu sajuta šausmīgāk par pašu vešanu. Nebij vis izpildījums sagaidāms ik brīdi pēc kārtas. Dažreiz agrākos notiesātos atstāja vēlākām naktīm un izsauca pēdējos, bet bij arī gadījumi, kur ņēma pa kārtai. Rādījās saprotams, ka tādi notiesājumu pavilcinājumi stāvēja sakarā ar izpirkšanas cerībām, kālab ņēma arvien pirmos tādus, kuriem nezināja nedz izpircēju, nedz izpirkšanas līdzekļu. Arī tagad atradās šai pagrabā vairāki notiesātie no agrākām dienām, un atgadījās ne visai reti, kad dienas laikā vienu otru izaicināja, bet atpakaļ vairs neveda, kas bij zīme, ka tie tikuši izpirkti. Bij arī gadījumi, kur nāves spriedumu iepriekš nesludināja, bet tos pasacīja tik stāvošiem šauteņu priekšā, tāpēc neviens nevarēja būt drošs, ka netiek kaut kuru nakti izaicināts uz pēdējo gaitu. Aiz to tad ari ikkatru pusnakti visi cietumnieki jutās gan par sevi, gan par biedriem un draugiem drebuļu pilni, gaidīdami slēdzeni skrapšam atslēgā un bu'iti ar čīkstoņu ejam vaļā. Pēc tam tad nāk pats drebuļainākais brīdis, kamēr izsauc vārdus no viena līdz četriem, jo vairāk šaut vienā naktī neņēma, cik bij zināms, tāpēc ka neesot iespē- ams līdz gaismai vairākus nokopt un asiņu zīmes noslēpt. )raugi mierināja un drošināja draugus, kuriem pirmiem sij ejams lodēm pretī, lai ari sirdis līdz pēdējam bij nospiestas pašiem par sevi. Taču pēc tādu cietuma moku ciešanām daži apcietinātie patiesīgi sāka vēlēties labāk reiz pārciest īsās nāves mokas nekā tik briesmīgi un bez ala vārgt. Cietumu uzraugi arī līda tiesai virsū, lai stei- zas ar spriedumiem, ka pagrabi dabūjot cik necik atslābt, jo nākot arvien vairāk klāt nekā noejot un nevarot jaun- pienācējus nekur sagalēt. Drēbes arī tiem ilgi turamiem paliekot mazvērtīgas.
Linums nu bij viens no tiem laimīgiem, kam tūliņ nākamā naktī pēc sprieduma pasludinājuma atskanēja pat vel pašam pirmām no četriem aicinājums mosties uz pēdējo gaitu. Tie trīs citi bij no agrāku dienu notiesātiem. Linums, par brīnumu, bij iespējis palikt pie tik lielas prāta mierlbas, ka varējis pat iemigt, un, no citiem pamodināts, sāka staipīties, sacīdams, ka pēdējo reizi vēi labi jāizžo- roties. Vienaldzīgi un nesteidzīgi rīkojošos apsargi sāka viņu mudināt uz steigšanos, bet viņš atbildēja vēsi:
— Gan jau to manu nabaga skrandu dabūsat; cits neviens jau viņu neņems.
Sirsnīga, bet samērā arī ne gara bij atvadīšanās Linumam ar mācītāju. Vārdu tur daudz vairs nedzirdēja, bet toties runāja jo vairāk viņu skatieni vienam uz otru. Pro tams, ka vārdi bij jau sen savstarpēji un vispusīgi izrunāti. Vispāri no visiem cietuma biedriem arī atsveicinājies, Linums izgāja drošs un kā allaž stiprs savā sajūtībā, kamēr visi trīs viņa nāves ceļa biedri rādījās garā sašļukuši līdz pēdējam vājumam, tā ka bij vairāk bīdāmi uz priekšu nekā pašapzinīgi gājēji. Koridorā bez zināmiem apsargiem pa pustumsu rēgojās arī vēl kādas četras gūzmas šautenēm plecos, vīriešu mēteļos, vīriešu jērenēm galvās ar nolaistām ausīm, bet labam saskatītājam pazīstamas skaidri par sievietēm, lai arī seji bezmaz vai pavisam aizsegti. Kad visi bij ārā līdz ar tām četrām slepenām gūzmām, tad Linums uzsauca diktā balsī: