— Jaunkundzes, ejat jūs, kā goda gvardija, pa priekšu, lai mēs, kam staigājams nāves ceļš, varam justies, ka tiekam stiprināti un drošināti, ka tiekam vadīti no jūsu augstā goda un tikumības spēkal
Bet nenāca neviena, tik visas aiztina vēl ciešāk sejus.
Kādu gabalu gājušiem, visiem bij jāapstājas. Visus četrus šaujamos sastādīja pa vienam pie stabiem un taisījās visus siet. Linums, kā pirmais no malas, siešanu atraidīja un solījās droši stāvēt tāpat. Citi darīja pēc viņa priekšzīmes. Zināmās četras gūzmas pazuda drusku tālāk kādā patumšā pielievenī, no kurienes šaujamie bij gaiši saredzami. Skaidras ausis varēja sadzirdēt čukstam:
— Šausim šoreiz ikkatra savu, nevis tā kā citām reizēm visas pa vienam. Tad redzēsim, kurām papriekšu mirs Jgte, šauj tu to pirmo resnāko no malas un mēs ikkatra vienu tālāk.
Padebešiem pašķiroties, mēnesnīcā varēja skaidri redzēt pa daļai asinainu sniegu, dažu sasalušu smadzeņu piku, saviļātu pa smiltīm, dažu galvaskausa gabalu pat ar matiem klāt un citas zīmes no cilvēku miesas daļām.
Pašlaik tuvojās sprieduma izpildītājs, uz kura rīkojumu Jāsāk šaut un kuru Linums šķitās pazīstot par Nurci. Tad Jnums izsauca skaņā balsīs
— Jete, mēri man taisni pašā sirdī par piemiņu tām jaukām dienām, kad priekš pussesta gada, kur tu biji vēl nesagānījusies jaunava, vienās kāzās piederēji man veselas trīs dienas līgavas māsas nozīmē un mīlēji priecināma būt vienā deju virpulī. Pieminot tās neaizmirstamās godīgu prieku dienas, man pat tava lode mī|a. Mēri taisni un spied droši — es stāvu!
Šausmīgs, sirdi saplosošs sievietes kliedziens atskanēja pielievenī, un gūzmas sakustējās. Viena no viņām raisījās vajā un aizskrēja ap stūri. Kāda cita steidzās pakaļ, čukstēdama:
— Jete, Jete, mainīsimies! Es šaušu tavam, šauj tu manam. — Bet aizskrējēja nebij atgriežama.
Te piepeši no otras puses pieskrēja kāds svešs vīrs ar aprakstītu papīra lapu rokā, kuru ātri pasniedza sprieduma izpildītājam, un, iekam tas, slepeno laterni atvēris, pabeidza rakstu izlasīt, svešais jau bija piesteidzies pie Linuma, apmeta tam ap pleciem to līdza atnesto mēteli un rautin aizrāva viņu projām.
Pa gabalu Linums dzirdēja gan šāvienus un gaužas vaimanas, bet pēc tam tālāk neatminēja vairs it nekā.
8. Nebij Ilgi, ko gaidīt, kad nāca pavēle visās skolās iekšējo vadību
Nebij Ilgi, ko gaidīt, kad nāca pavēle visās skolās iekšējo vadību tā pārveidot uz audzēkņu brīvības un patstāvības pamatiem, kā skolotāji dzirdējuši savā sapulcē, lai skolu nevaldītu un nevadītu vairs skolotāji un skolotājas, bet bērnu pašu ievēlētas komitejas pēc sava ieskata un skolotāji ar skolotājām stāvētu apakš šām komitejām.
Lai gan skolnieku un skolnieču pulkam šī augstā brīvības laime bij iepriekš jau zināma un par to vien ticis dienu dienām daudz spriests, skolas darbus aizmirstot, tomēr, kad skolotājs to pilnā sapulcē pasludināja, izcēlās prieka pilnas gaviles taī augstā sajūtībā, ka nu uz reizes tā brucin nobrūk no pleciem visas darbu nastas, visi stundu iekārtojumi, visi brīvības ierobežojumi un visas pavēles, ko deva skolotājs vai skolotāja. Nu dzīvos visi, kā patiksies, mācīsies tik tad, kad gribēs, un to, ko vēlēsies, nevis kā līdz šim spaidu kārtā, un sekmes būs vēl lielākas, kārtība skaistāka.
No šā brīža skolas darbi nenāca nevienam vairs prātā, bet visas jūtas tiecās tik uz plašas savvaļas dzīvi, ievēlot vispirms komiteju. Pirmo vēlēšanu kā pienākuma ziņā izvadīja skolotājs un tika arī pats ievēlēts tikpat vispāri komitejā, kā arī par priekšnieku. Sā ievēlējuma smieklīgumu jeb ākstību viņš gan labi saprata, bet piespiedās to pieņemt tik taī cerībā, ka varbūt varēšot vēl iespēt cik necik uzturēt kārtību un darbības gaitu. Komitejā bez skolotāja bij divi puisēni un trīs meitenes — starp tām arī Katrēns jeb «Lūra jaunkundze», kā vispāri puikas, īpaši viņas cēlākā apģērba labad, sāka viņu godināt, ko viņa likās labprāt dzirdot.
Bet skolotājam drīz bij jāpiedzīvo, ka maz kas iespējams, jo visa kārtība strauji juka laukā, pāriedama pilnīgi savvaļības iegribā, darot vai ikkatram par sevi vai ar citiem kopā, ko iedomā. Komiteja gan nosprieda dažos vieglāk darāmos darbos iet, paveidam, rakstīšanā, lasīšanā, dziedāšanā, bet «tauta» šos spriedumus arī maz vien vēroja un beigās nelikās par tiem ne zinot. Ja ari daži vēl ko darīja, tad citi gāja par traucētājiem: lasītājiem viņi runāja starpā, rakstītājus tīši grandīja, lai smiekla labad iznāk sadrebināti raksti; kad vajadzēja dziedāt, tad bļaustījās, kā kurš iedomāja; tos, kas gribēja klusām mācīties, knaibīja un durstīja, lai kliedz. Tādā ziņā tad nevarēja būt runas ne vien par kārtīgas mācības, bet vispāri par kaut jel kādas mācīšanās iespējamību. Turklāt visa šī nekārtība ar ikkatru dienu, pat ar ikkatru stundu audzin auga lielumā. Naktīs pāri pusnaktīm miera nedabūja, un mazākiem bij jācieš no lielāko varmācībām, ko skolotājs gan zināja, pat arī redzēja, bet aizstāvēšanas un glābšanas ziņā maz ko spēja darīt. Sniega piķiem karodami, izdauzīja dažas rūtis, bet vainīgie palika nezināmi vai bez atbildības.
Sāka celties tālāk kaut kas nopietni bīstams. Nāca gaismā pie puikām liela nebēdība uguns lietošanā. Parādījās jau papirosu pīpošana — pirmāk gan vēl tik ārpus skolas ēkas, it kā aiz ierastas nedrošības piesargājoties, bet tad soli pa solim ari iekšā un pat klasēs. Sevišķi bail bij redzēt, kā uguns šķīda naktīs pa guļamo istabu un pa gultām, lai arī skolotājs stāvēja vai klāt.
Puikas pametās patstāvīgi par krāšņu kurinātājiem, lai māja stāvētu cauri karsta un lai malku dabūtu vest, cik vairāk var piespiest ar nodedzināšanu. No puikām ieskatījās to pašu arī meitenes, īpaši priekš savas guļamās istabas krāsns. Bet malka sāka nākt puszaļa un nedega.
Gadījies bij iegriezties skolā Stērģeniekam uzpīpošanas vajadzībā un redzēt krāsnī malku čūlājam. Viņš bij ieminējies, ka būtu vajadzējis palaistīt malku ar petroleju — tad degot, lai kāda būdama. Ar to padomu nu bij ielaista uguns pakulās: tik nest kannu pēc kannas, laistīt uz malkas un kurināt bez jēgas tik redzēšanas dēļ, cik traki malka deg, lai arī zaļa. Krāsnis jau bij tik pārkurinātas, ka nevarēja likt klāt ne pirksta, un sāka rādīties platas plaisas, bet kurināšana nemitējās. Skolotājs gan gāja, skaidrodams, kāds posts ceļas it īpaši krāsnīm no tik lielas un ilgas veltīgas kurināšanas un ka var izcelties pat ari ugunsgrēks, lai tālab atstājot nevajadzīgo malkas dedzināšanu. Meitenes gan klausītu, ja puikas pieļautos, bet kas to dos! «Skolotājs atpakaļrāpulis, skolotājs melnsimtnieks, skolotājs brīvības apspiedējs — varmāka. Nost ar to!» Lai gan šādu izteicienu viņi neizsacīja vismaz dzirdot, tad taču redzams bij un arī zināms, ka tādas domas un uzskati par skolotāju jau pastāv bērnu vidū.
Skolotājs, nomanīdams savas agrākās amata cienības iespaida zudumu, domāja saukt kopā komiteju, lai viņas vārdā varētu varbūt apturēt šo nejēdzīgo kurināšanu, bet apskatīdamies viņš ievēroja, ka paši komitejas locekļi ir gandrīz vai lielākie kurinātāji, tālab viņam šās domas bij jāatmet. Taču, lai nepaliktu šādi traki nedarbi jel pavisam bez liegšanas, tad skolotājs lūkoja atsaukties jel uz savu stāvokli kā komitejas priekšnieks, lai gan viņam pašam iekšēji nāca smiekli par tādu komiteju un viņas varu; bet maz vien līdzēja arī tas. Ja daži drusku uz brīdi piestājās, tad vēlāk totiesu ņēmās kurināt un petroleju nest jo vairāk, līdz kamēr krāšņu šķirbās varēja saredzēt spīdam jau uguni un par to ļoti priecāties. Viņi sāka bāzt šķirbās tievus skalgaliņus iededzināšanas labad, ar ko uzpīpot papirosus. Ja kādās šķirbās tas vēl neizdevās, tad viņi atzina, ka jākurina joprojām, līdz tiek spējams iededzināt tur arī. Īstenībā šie nedarbi, vismaz priekš pirmās tādas dienas, mitējās tik tad, kad pašiem tie sāka apnikt.