Māja bij piesmerdēta ar petroleju un viņa dūmiem vai līdz vemšanai un karstums ari nepanesams. Skolotāja un skolas saimniece cieta, jau galvas sāpes. Tad skolotājs sacīja skolotājai:
— Ejat kādu stundu pa lauku skaidrā gaisā, tad galvas sāpes pāries. Es vēlētos iziet pēc tam, kad jūs būsat atpakaļ mājā. Lai gan šavvaļība ir pārāk liela, taču uzraudzība vēl nevar atstāta tikt. Tagad ir izpalaidņojušies ar kurināšanu uz trakāko un to nedarbu, kā rādās, vismas priekš šās dienas paši ari jau atstājuši. Es raudzīšu tikmēr, vai nevarēšu griezt viņu prātus uz citām domām.
Skolotāja bij ar priekšlikumu mierā un izgāja, bet skolotājs sūtīja ziņas pa telpu telpām pulcēties lielākā klasē stāstu un pasaku klausīties tiem, kuri vēlas. Salasījās pār! par pusi, un skolotājs stāstīja gan dažu stāstu, gan pasakas. Nebij jau gan agrākā miera un kārtības, bet puslīdz taču varēja apmierināties, lai arī pa starpām daži, kas bij palikuši ārpusē, lūkoja klausītājus palaidnīgi traucēt.
Stāstīšanu beidzis, skolotājs lēnām pārgāja arī uz to, cik godīga dzīves kārtība ikkatram cilvēkam neciešami vajadzīga, kas vien tik grib būt krietns un sabiedrībā derīgs loceklis, bet to tūliņ likās saņemot ar tīšu un neslēpjamu pretestību. Sacēlās drīz nemiers un izjuka viss klausītāju bars pilnīgākā trokšņainā nekārtībā. Kad vēl pēc tam skolotājs bij redzēts aizejam un skolotāja vien palika mājā, tad iesākās pat vai mežānietīgs trakums. Tiesa jau gan, kad nebūt visi nebij negantnieki, bet mazākais pulks rāva lielāko līdza.
Skolotājs aizsteidzās pie skolas vecākā, izstāstīja tam visu, kas piedzīvots ar petroleju, un izsacīja stipras bažas par mājas drošību uguns ziņā, ja petroleja muca paliekot joprojām skolā un bērnu, skolnieku, varā, neskatoties ir uz zaudējumiem, kas celšoties pie palaidnīgas petroleja izlaistīšanas, pie krāšņu Izpostīšanas caur "pārliecīgu kurināšanu un pie malkas izdedzināšanas nevajadzīgi. Viņš tālab skolas vecākam ieteica atdot petroleju un krāšņu kurināšanu vienīgi skolas saimnieces rīcībā, kā jau patiesībā tas saprotams.
Skolas vecākais domāja un prātoja, vai šādā ārprāta laikā skola pavisam turama, uz ko skolotājs atbildēja, ka neesot tiesības to slēgt, ja tik varbūt vecāki paši ņemot bērnus laukā, bet viņu uz to mudināt nedrīkstot un valdība arī neļaušot, bet par saimnieciskās puses kārtību un drošību gan varot gādāt. Vecākais apsolījās rītu no rīta ierasties skolā un darīt, kas darāms, bet skolotājs steidzās atpakaļ uz skolu.
Pa skolotāja prombūtnes laiku bij ieradušies pie skolniekiem vairāki jaunekļi un pusaudži no agrākiem skolas audzēkņiem un ari sveši. Tie centās noslēpumaini sarunāties ar puikām un arī ar meitenēm, bet draudzēdamies visvairāk ar vecākām šķirām.
Rītā pēc brokastīm jau puikas taisījās uz krāšņu kurināšanu; lai gan no vakardienas trakiskā kurinājuma viņas bij vēl pavisam karstas. Jau sāka paši sacensties, kuriem pirmiem dabūt kannu rokā, kad ieradās malkas šķūni skolas vecākais, atņēma kannu, aiztaisīja šķūni un lika sazvanīt visus ēdamā istabā. Tā kā šis saaicinājums nenāca vis no skolotāja un tādā ziņā nevarēja būt saukums uz kādu darbu, tad vismaz aiz ziņkārības saradās drīz visi dzirdēt, ko tur stāstīs. Nu skolas vecākais iesāka droši un nopietni:
— Jums jāzina, ka skolas pārvaldība ir divējāda: viena gādā un zina par to, kas un kā skolā mācāms, otra pārzina par skolas ēku un par visu, kas vajadzīgs pie skolas uzturēšanas. Mācīšanas uzdevumi pieder skolotājiem un skolotājām augstāku pārlūku vadībā, bet par skolas ēku un skolas apgādību ar visu, kas vajadzīgs, jāzina vispirms skolas vecākam, lai var labot, kur kādi trūkumi, un pasargāt, kur kādas briesmas pie ēkas vai aplamības pie skolas dzīves mantām un vajadzībām. Līdz šim nav bijis vajadzīgs lielas rūpes turēt par ēku un mantām, kas piegādātas skolas uzturēšanai, jo skola tika ari šaī saimniecības ziņā kārtīgi vadīta skolotāju vērīgā un apdomīgā aizgādībā. Bet patlaban ir parādījies kāds cits piedzīvojums. Iecelta ir komiteja, kas rīkojas skolotāja vietā. Bet, šī komiteja vai negrib, vai nespēj kārtības uzturēt, tas man kā skolas vecākam nav zināms, tik zināms ir tas, ka vakar ticis aplam un nepareizi rīkoties ar krāšņu pārliecīgu kurināšanu un ar petroleja laistīšanu uz malkas, kas vēl tagad še stipri saožams. Petrolejs ir dots tik priekš lampām naktīs, bet ne priekš laistīšanas uz malkas. Ja malka kādreiz labi nedeg, tad viņa jau priekš rītdienas iebāžama krāsnīs, lai dabūtu pakalst, kad uguns vairs iekšā nav, un jālieto tik pēc kārtīgas vajadzības. Vakar abējāda ziņā ir no jums darīts pavisam palaidnīgi, laistot petroleju uz malkas un kurinot kā bez prāta, tāpēc man jāstājas pretī šādām saimnieciskām nekārtībām un palaidnīgām aplamībām. Par mācības lietām nav man tiesības runāt, kā jau sacīju, bet par skolas saimniecību gan, tālab es jums visiem pasludinu un piekodinu nerīkoties pavisam ar uguni, nedz ar dedzināmām vielām citādi kā skolas saimnieces rīcībā un vadībā, ja viņa atzīst par iespējamu jums kaut ko atļaut un ja jūs gribat godīgā prātā viņai kaut ko palīdzēt, bet ne ta, kā vakar esat iesākuši darīt nepieļaujama savvaļibā, kur ne vien manta tikusi nelietīgi izšķērdēta un krāsnis saplaisinātas, bet pat visa skolas ēka apdraudēta ar nodegšanu.
Platām acīm un nopietniem šejieni visi noklausījās šajos noteiktības pilnos skolas vecākā vārdos, it kā blēņodamies, kur tāda tik liela vara vēl atlikusies tādos tik lielos un jaukos brīvības laikos. Skolotājam to dienu izdevās ar komitejas piepalīdzību savienot «tautu» uz kādiem nekādiem kopdarbiem klasēs, lai gan ne ar ievērojamiem kārtības panākumiem.
Ap vakara laiku ieradās skolā atkal vairāki zināmie skolnieku ciemiņi, un ar tiem visur ilgi sarunājās gan dikti, gan klusām. Pēc viņu nozušanas atkal sacēlās trokšņains nemiera gars, kas neapklusa pat pāri pusnaktij.
Ritā atradās pie sienām uzaicinājumi pēc brokastīm uz tautas sapulci aiz malkas grēdām ar komitejas pārvēlēšanas un patstāvības varas nodibināšanas nolūku. Uzaicinātāji bij parakstījusies par pagaidu vaidi. Sī svarīgā zina sajūsmināja joti visu «tautu» tā, ka jau no paša rīta saka pulcēties aiz malkas grēdām daži pavisam vēl neēduši, jo kārtējās ēdienu laiku ievērošanas arī vairs nebij, bet ēda, kad un cik reizes kuram ietikās..
Priekš karoga laimīgā kārtā bij atgadījies dabūt vajadzīgās krāsas kabatas lakatiņu, ko piesaistīja pie tievas kārts un pacēla pat pāri malkas grēdām. «Tauta» bij sa pulcējusies līdz pēdējai dvēselei, un pagaidu valdes priekšnieks, pakāpies uz pusapbrukušas grēdas gala, pasludināja iekšējas satversmes ziņā apvērsumu, ka no pusatpakaļrā- pulīgās un pusmelnsimtnieciskās komitejas jāpāriet uz neatkarīgu un brīvu tautas pašvaldību bez atpakaļrāpuļiem un melnsimtniekiem, kāds esot skolotājs un viņa uzrīdītais skolas vecākais; tāpat, ja skolas saimniece gribēšot klausīt skolas vecākam, tad viņa arī atpakaļrāpuļa, melnsimt- niece.