Nu sauca priekšā vēlamos kandidātus, par kuriem lika balsot ar roku pacelšanu. Rokas cēla visi par visiem, ko tik sauca priekšā uz pieņemšanu. Ievēlēja trīs puisēnus un trīs meitenes. So pēdējo starpā arī «Lūra jaunkundzi», kas jau vispāri bij Katrēna nosaukums. Pašiem ievēlētiem nācās celt iz sava vidus valdes priekšnieku ar viņa biedreni, lai valdes priekšgalā nestāvētu vīriešu puse vien. Par tādiem iecēla to pašu pagaidu valdes priekšnieku ar «Lūra jaunkundzi». Atskanēja arī izsauciens, ka «tas gudri gan». Jaunceltais priekšnieks sacīja tūliņ runu, priecādamies par sasniegto brīvību un patstāvību, par ko visi saplaukšķināja. Nu tika gribēts, lai runātu arī kāda no valdē ievēlētām meitenēm. Tās divas no viņām izvairījās, aizbildinā- dāmās, ka nemākot; bet tad «Lūra jaunkundzi» puikas uzcēla celtin uz maikas, lai runātu. Meitens taisījās gan uz kaut ko stostīties, bet, kad nekā nevarēja izteikt, tad sāka smieties, nolēca no malkas, ieskrēja pulkā un aizklāja abām plaukstām seju. Bij pienākusi pašlaik ari skolas saimniece ar savu meitenīti klēpī, kura tikko sāka mācīties runāt. Kāda no lielākām meitenēm tūliņ pieskrēja viņai klāt un vaicāja meitenītei:
— Saki, Ieviņ, — kā es tevi mācīju vakar un šorīt?
Kad bērniņš nezināšanā klusēja, tad vaicātāja plijās
reizi pēc reizes virsū, lai sakot vien — labi jau mākot.
Beidzot maziņā, rociņu atvēcinādama, izsaucās raudulīgā balstiņāi
— Not al vetātiem!
Māte pasmējās un aiznesa viņu projām.
Jaunā valde, savstarpēji drusku aprunājusies, pasludināja šodienu par brīvdienu kā piemiņas svinību pilnīgam patstāvības nodibinājumam. «Tauta», to dzirdēdama, priecīgi uzgavilēja un saplaukšķināja. Tūliņ nāca arī otrs un ne mazāk iepriecinošs pasludinājums, ka rītu svinama pirmās nedējas jubileja no patstāvības celšanās iesākuma dienas ar viskopīgu gājienu līdz baznīcai un atpakaļ pa otru ceļu, nesot karogu gājienam priekšgalā. Sī vēl jaukākā prieka ziņa sacēla jo lielas gaviles.
Nu dārdēt dārdēja skola cauru dienu no dažādiem trokšņiem, ka grūt' nācās tur iekšā būt. Atskanēja no mazākiem arī daži sāpju kliedzieni un raudas. Skolotājs arvien apstaigāja skolas telpas, vērodams visvairāk pasargāt vājākos no spēcīgāko pārestībām. Tā staigādams, viņš uzgāja starp citiem pāra pirmziemnieciņus, vienu puisēnu, otru meiteni, kaut kur kaktos raudam. Aplūkojis vienu, otru, viņš atrada, ka meitenei asinis pil no deguna un puisēnam zils puns pierē. Viņš dabūja kādā traukā aukstu ūdeni un lika to ieraut meitenei no saujas vairāk reizes degunā, līdz asinis nostājās. Tad ņēma savu kabatas lakatiņu un noslaucīja viņai seju. Pēc tam ar metāla karoti apspaidīja puisēnam pierē zilo punu un sāka izvaicāt, kas šos ļaunumus viņiem darījis.
Pa to starpu ap šiem diviem un ap skolotāju salasījās lielāks skolas bērnu pūlis, bet gan bezmaz laikam tik no tādiem, kuri ļaundarību vaininieki pie nekatra no tiem cietušiem nebij. Asaras un šņukstieni viņiem abiem pamaz nostājās, uii tie sāka pacelt acis paļāvībā uz skolotāja aizsardzību. Pamaz izpratināti, viņi abi stāstīja, ka vairāki lielākie, īpaši puikas, esot viņus un ari dažus citus situši un grūduši, saukdami par bagātniekiem, kuriem atņemšot zemi un atdošot bezmantiešiem. Kad skolotājs vaicāja, lai sakot un rādot, kuri tā darījuši, tad viņi apskatījušies sacīja, ka še citu no tiem neredzot kā tik šo vienu meiteni — Lūra Katrīnu; bet viņa gan tik vainīga neesot bijusi kā citi, visvairāk no puikām. Skolotājs kā izbrīnodamies paskatījās uz Katrēnu, un viņa skatiens likās jautājot:
«Un tad tu arī esi tik negodīga, ka, lielāka būdama, darīji varmācības ļaunumu pie mazākiem bērniem?»
Meitene saprata šo mēmo jautājumu un droši atbildēja:
— Tie ciemiņi, kas vakaros šurp nāk un ar mums runā, tie sacīja, ka bagātnieki esot jābaikotē, tad viņu zeme un manta palikšot bezmantiešiem.
— Jābaikotē! — skolotājs izsaucās. — Un kas tā baiko- tēšana ir?
—"Nu, sišana, — Katrēns droši atbildēja. — Daži puikas arī sita vispāri saimnieku bērnus, ka tie esot bagātnieki. Jānodibina esot bezmantiešu vara. Es jau tik daudz vis nedarīju kā viņi.
— Un tad tu arī ar citu bērnu nosišanu gribēji tikt pie bagātības un varas? — skolotājs uzsāka. — Vai tavs godīgais, vecais krusttēvs tā ir darījis? Godīgi cilvēki pelna godīgā ceļā paši mantu un nedzenas pēc netaisnas, vienpusīgas varas. Un kādi bagātnieki tad ir šie līdz asinīm un ievainojumiem sasistie bērni? Viņu vecāki arī nav nekam darījuši netaisnības, bet tik, sūri grūti strādādami, pelna maizīti sev un viņiem. Ja arī kāds cilvēks ir bagāts, vai tas tādēļ jāaplaupa, lai laupītāji paši tiktu bagāti un būtu atkal aplaupāmi citiem? Pie tevis, Katrin, ir gan vēl tas labums, ka tu neslapsties un skaidri izstāsti, kas noticis. Tas liecina, ka tu esi Jaunumu darījusi, Jaunuma neapzinādamās un nesaprazdama, un tādā ziņā tad neesi vēl nelabojama kā varbūt tie citi, kas tagad slapstās un nedrīkst nākt gaismā. Sis labums tev nācis no tā, ka tev bijis tik prātīgs un sirdsskaidrs audzinātājs, kāds ir tavs vecais krusttēvs. Bet — bet kā un ar ko tu izlīdzināsi tās nevainīgās asinis, kas tecējušas šai jaunākai, lēnīgai skolas biedrenītei, un to tumšo punu pierē šim arī jaunam un tāpat klusam, mierīgam skolas biedram, grūžot viņu ar varu pret mūri, pie kuriem noziegumiem tev vismaz līdza dalība? Tie spiedīs tavu dvēseli kā smaga lāsta akmens ari vēl tad, ja tev pasludinātu pat vairākkārtīgu piedošanu.
šos nopietnos vārdus skolotājam runājot, bij vairāki bērni pienākuši klāt un klausījās visi ļoti vērīgi, bet Katrēnam seja strāvot strāvoja tumšākiem un tumšākiem mākoņiem, līdz lietus straumes gāzās vaļā un plūda nevaldāmas.
Bet skolotājs turpināja:
— Zināms gan, ka īstie vaininieki ir tie, kas tevi un citus kūdījuši uz šādām ļaundarībām un uz kuriem ir zīmēti tie šausmīgie vārdi, ka tādiem, kas mazākos apgrēcina, būtu labāk, ja viņiem piekārtu pie kakla dzirnu akmeni un viņus noslīcinātu jūrā visdziļākā vietā; bet jūs, tie paklausītāji, pilnīgi aizbildināti nevarat vis tikt arī ar to, jo vismaz tas jums ikkuram bij zināms, ka ļauna cits citam nedrīkst darīt.
— Cik es nelaimīga! — Katrēns izsaucās, asarām joprojām plūstot.
— Citās, mazākās, lietās tu gan nāci pie manis vai pie skolotājas apvaicāties pēc padoma, bet šaī tik svarīgā lietā neesi vis nākusi, protams, domādama sevi par pilnīgi drošu dzīves ceļa zinātāju, bet atrodies ieskrējusi dziļi maldu purvā, tādēļ tev tagad jālej šās rūgtās asaras. Ja tu nāktu pavaicāt vismaz to, kas ir boikots, tad dabūtu zināt, ka boikots nav pavisam sišana, nedz grūstīšana, kā tu esi sapratusi no kūdītājiem; bet tu nenāci vis. Tad nu vairs cits nekas nav darāms kā tik nožēlot notikušo un laboties uz priekšu.
— Visi viņi to vien jau daudzināja: skolotājs novecojis, pakaļ palicis laika gaitai, atpakaļrāpulis, melnsimtnieks, spiegs, nodevējs, brīvības naidnieks… — meitene raudādama noskaitīja kā pātarus.
Skolotājs, noklausījies visu to garo apvainojumu un pārsaukumu rindu, pasmējās un sacīja:
— Jūs citi, kas esat godīgi skolas bērni, palīdzat vērot, ka tādi ļaunumi uz priekšu vairs nenotiek; un jūs abi, kas esat cietuši uzbrukumus, jūs pārceļaties ar savām gultiņām — tu, puisēn, manā dzīvoklī un tu, meitiņ, pie skolotājas. Arī citi, kuri nejūtaties esot drošībā, varat pārvietoties šiem diviem līdza, cik vien atradīsies brīvu vietu vienā, kā otrā dzīvoklī, pie manis un pie skolotājas. Cits citarn palīdzat pārvietoties.