Uz to atsaucās tūliņ vairāk galvu no vieniem, kā no otriem, un negantie palaidnības trokšņi sāka pamaz mitē-
Beidzot skolotājs sacīja vēl to, ka viņš rīkojot tik kā kaut kurš lieks cilvēks, kam ejot pie sirds citu cilvēku, bet visvairāk bērnu ciešanas.
Pa to starpu arī vecāki māju no mājas bij tikuši uztraukti no vēstīm, ka skolā valdot pavisam lielas savvaļī- bas gars un daži bērni vairs neesot droši no citu bērnu ļaundarībām, tālab nākamā rītā saradās krietns skaits bērnu vecāku vai viņu piederīgo un gādnieku'pirms pie skolotāja iedabūt skaidras ziņas par visu, kas un kā ir, lai tad var redzēt, kas īsti būs darāms. Jau skolā ieejot vien, ikkatram rādījās kā brīnums tas, ka agrākās godīgās kārtības vietā plosījās vislielākā trokšņainā palaidnība bez darbiem un bez rīcības. Skolotājs izstāstīja visiem, kas pie viņa apvaicājās, ka viņam gaidāmi visi rīkojumi no skolnieku pašu ieceltās valdes, kur viņam nekas sakāms, bet gan jādara māčīšanas ziņā būšot tik tas, ko valde vēlēšot. Padoma viņš nedeva nevienam nekāda, kad daži vaicāja, kas būtu ar bērniem darāms, bet tik pastāstīja par savu cenšanos glābt no varmācībām pēc iespējas tos bērnus, kurus citi nezin kādēļ sākot vajāt.
Gandrīz visi no pakaļatnākušiem vecākiem — to starpā arī Katrēna vecais krusttēvs — nolēma vest bērnus mājās, lai paturētu viņus jel dzīvus, jo mācības tā kā tā arī še tagadējā nekārtībā vairs nedabūšot.
Tā tad to rītu aizvesta tika gandrīz trešā tiesa no visa skolas bērnu skaita. Pārējie palika tādi kā nošļukuši, kas sakāms bij īpaši par atlikušiem valdes locekļiem, kuri pa tieši nesaprata, ko iesākt. Ar lepnumu gaidītais jubilejas svinību gājiens aiz tik daudz dalībnieku aizvešanas arī izjuka, jo atlikušiem vien iet nebūtu nekāda izskata. Un ko tad nu tālāk?
Vecam krusttēvam, no skolotāja dzīvokļa izgājušam, viņa audzēkne nesteidzās vis tik droši pretī kā citām reizēm, un, kad kā vilcinādamās pienāca, tad viņš sauca tai drusku . nemīlīgā balsī:
— Katruk, ņem visas lietas kopā, lai varam iet projām!
Pats viņš izņēma gultas drēbes un salmu maisu, no kura izpurināja salmus kūtī, salika visu gultas segā, pievienojot Katrēna atnestās grāmatas un maizes kuiītl, sasēja visu tur vienviet, lika pār plecu, apskatīja meiteni, vai pareizi apģērbusies, un tad uzsauca tai sausā balsī:
— Iesim!
Citiem laikiem abi šie gājēji varēja būt savstarpēji ļoti draudzīgi un tuvi viens otram. Katrēns drīkstēja iet vecam
krusttēvam cieši līdzās un vēcināt viņa roku. Varēja par šo un to labprātīgi izrunāties, savstarpēji kaut ko izstāstot; varēja palecoties uzsēsties vecam krusttēvam uz rokas un sēdēt tur bez bēdas, īpaši, kad jātiek bij ūdeņiem pāri vai jābried pa dziļu sniegu, pasakot vēclass="underline" «Tas gudri gan,» — bet nu viņu starpā bij ieradies savāds vēsums un pat gandrīz svešums. Katrēns nu neiedrošinājās vairāk kā tik klusām iet vecam krusttēvam līdza un tad vēl it kā ar savādām šausmām, jo vecais krusttēvs nerunāja nekā ar viņu, bet brīžu brīžiem ierunājās pusbalsī viens pats, un Katrēnu tad pārņēma it kā kādas bailes. Tā vispirms viņš izsaucās:
— Jā, ko tu darīsi, kad traku cilvēku varā nāk svarīgas iestādes! Tie viņas padarīs tūliņ pat suņu kūtīm līdzīgas!
Tad atkal apklusa. Bet par labu brīdi uzsāka no jauna vienmēr ar garākiem pārtraukumiem:
— Kur nu lai lieku šito «valdes priekšnieka palīgu» ziemas laikā, kad pašam jāiet dienu dienām apkārt pie darbiem? Kā nu atbildēsi Laucēnam un Kroķiin par viņu bērnu sišanu? … Lai nu gan manējais nav vienīgais, nedz lielākais vaininieks, bet līdz pulkā tāpat ir bijis. Kā tad! Vecais Laķis pats vainīgs: satracinājis savu «neganto meiteņu» arī uz kaušanos skolā!… Ak, pēriena tādiem bezdarbīgiem palaidņiem, bērnu musinātājiem uz ļaunu!… Paši nezina, kas viņu boikoti un melnsimtniecības, ne vēl gribēt, lai šitādi muļķēni saprot tādas viņu blēņas un tām kalpo…
Atkal garāks klusums, bet pēc tam vēclass="underline"
— Maja, mans dārgais, apdomīgais bērns, kur tu esi, un kas ar tevi? Vai nebūs jau sen nogalinājuši, nomocījuši? … Par tevi bēdādamies, es nīkstu un vārgstu … Mani vecie spēki zudin zūd … Tevis dēļ šādu bēdu gan nekad nejutu, kādas mani māc par šito nejēgu … Tevis nedabūtu vis iecelt tādas «valdes priekšniekam par palīgu» … Tu neiejauktos vis nekādās aplamībās, nekādās bezprātībās… Bet vai tādēļ viņu lai atmetu?… Nē, jāglābj līdz pēdējai nopūtai…
9. Apsargam Ķimuram nebij gan izdevies ar pirmo gājienu Steņģus izdabūt
Apsargam Ķimuram nebij gan izdevies ar pirmo gājienu Steņģus izdabūt laukā no viņu dzīvokļa un to norādīt jau pie laika par savu, lai ar tur līdz šim viņam nekādas tiesības nebij. Viņš neuzdrošinājās neveselo saimnieci ar gultu nest laukā, no kura darba atteicās ari viņa biedri Cers un Svikuls. Tomēr no šā nodoma Ķimurs tāpēc nebūt neatstājās, bet prātoja tikai, kādā ceļā un vieglāk sasniegt savu nodomu un vēlējumos.
Ar laiku Ķimurs bij izgudrojis citu ceļu. Viņš apņēmās sadabūt sev istablietas krietnā skaitā un sanest Steņģu dzīvoklī, nobīdot viņu čīkstonīgās grabažiņas līdz ar gultu, kur zirnāji vien dibenā, pie durvīm, bet savas sakārtot iekšpusē tālāk uz dibenu labākās vietās un nākt šad tad pa naktīm jau gulēt, lai tādā ziņā dabūtu sev pilntiesīga iemītnieka un pat īpašnieka nozīmi, lai pavasarī, kad Steņģiem visgalīgs izkravāšanās laiks, nevarētu nevienam citam vairs nākt prātā dabūt Ezermuižiņas brīvo daļu sev.
Bet, kā un kur nu tikt pie labām un skaistām istablietām, jo uz kaut kādām vien nevar nemaz domāt pēc Vilmas sniegties? Tomēr labu istablietu pašreiz grūt' pavisam dabūt, ja arī vēl nauda būtu; bet, kad tās nemaz nav, ko tad? Taču kas tur daudz ko gudrot un prātot šajos brīvos viskopīgas mantas laikos? Ņemt tikai, kur ko patīkamu atrod, vairāk nekā! Pa pagastu braukādams, viņš, lai ari vēl uz šo vajadzību nedomādams, diezgan bij novērojis dažādos dzīvokļos, kam šis, kam tas krietns: vienā vietā krēsli, otrā pāra galdu, trešā kumode ar spoguli virsū, ceturtā pat jau divas vienādas gultas, tālāk lampas, galda trauki un kas vien iepatīk.
Apsargu braukšanas darbi pa pagastu bij nu mazinājušies, bet rakstu darbi pavēlniecības kanclejā pavairojušies. Vismaz tā tika dzirdēts. Tālab pavēlnieks pieturēja pie sevis par palīgiem Ceru ar Svikuii, bet Ķimurs palika tāpat apsarga nozīmes darbos kā vecākais no apsargiem. Vismaz par tādu viņš ieskatīja pats sevi. Būdams pilnīgi viens pats un savā vaļā, Ķimurs atzina šo laiku par visizdevīgāko nodomātai istablietu iegūšanai. Ar dažādu vajadzību iemesliem viņš izdabūja sev ik dienas citu šķūtnieku un braukāja galvenā kārtā izmeklēt un salaupīt sev istablietas, ko viņš mēdza nosaukt ar pazīstamo lepno vārdu par «pārņemšanu», kas patiesībā bij samaskots laupīšanas jēdziena aizbildinājums, jo viss piederot viskopī- bai, kas jau visiem esot zināms.
Tā braukādams, Ķimurs ikkatru vakaru pārveda kaut ko no vērtīgām istablietām un novietoja pagastnama jeb pavēlniecības šķūnī. Un, tā kā šķūtnieki ik dienas mainījās un lietas tika ņemtas ikkatru dienu citā mājā, tad šī viņa rīcība nesacēla visai lielas vērības. Ja kaut kur kādi no ņemamo lietu īpašniekiem iepīkstējās ko nebūt pretī, tad tūliņ dabūja dzirdēt draudus ar nodošanu soda tiesai kā valdības pretiniekus, tāpēc visi arī drīz palika mierā, lai dara, ko grib. Sādā ceļā pa pāra nedēļām Ķimurs bij sagādājis istablietu pilnai ērtas dzīves ierīcībai, pat — kā jau pieminēts — ar divām atsperu matraču gultām, un jutās par visu to lepni apmierināts.