— Bet viens drošums gan še ir tas, ka Augurs ar Ķi- muru, Vilma, tevis dēļ ienaidā, — Alvīna sacīja.
Se visas trīs nosmējās, un Alvīna runāja tālāk.
— Tāpēc Ķimurs nedrīkstēs visai liels un drošs būt, zinādams, ka pavēlniecībā neatradīs atbalsta un tad visa blēdība tāpat vien izbeigsies.
— Bet taī ziņā gan Auguram būtu vairāk pa prātam, kad Ķimuru pārceltu citur, — Ida pasmiedamās piebilda.
— Jā gan, bet uz otru pusi atkal priekš Augura paša nav labi, ka varējis tīši vai aiz nevērības pielaist šādu patvaļību — vākt viskopības mantu vēl savā labā, — Alvīna aizrādīja. — Tātad domājams, ka viņiem abpusīgi jālūko lietu izbeigt šepat un noklusināt, lai zināmās sacensības naids turpinās.
Atkal visām smiekli.
— Bet kādā ceļā lai iekustinām meklēšanos? — Alvīna cēla jautājumu.
— Tam nu gan vēl laiks, — Vilma apdomājusies sacīja. — Papriekšu mums jānoskatās un jādzird, kas notiks Ķimuram pie Steņģiem. Ja nu tur neizdodas, tad jādomā, ka viņš savu kravažu vismaz uz reizes citur nekur nevarēs likt kā vest šurp atpakaļ. Un tad jau še ļaužu kustības vietā var nākt kāds nejaušs gadījums, kas aplaupītos ved uz viņu mantu pēdām.
Tad, uz Alvīnu pagriezusies, viņa vēl piekodināja!
— Iedomā, māsiņ, ritu no paša rīta izrakstīt uz parītdienu priekš Ķimura divus braucējus, kā viņš pats sacīja, «ar platām limbu ježakām», lai visu viņa laupījumu varot sakraut un aizvest uz Ezermuižiņu.
— Jāiesien autiņa stūrī mezgls, — Alvīna atbildēja pus pa jokam, pus nopietni. Vispēdīgi viņas izdomāja un nosprieda, kādā ceļā un visdrīzāk Steņģiem paziņojams šis jaunais negaiss.
Ar to tad visas trīs draudzenes, jaunavas, pabeidza savas slēpjamās sarunas un līdz gulēt iešanai patērzējās par vieglākām, ikdieniškām lietām, pastāstīdamas, ko kura jaunu dzirdējusi, ko stāstot nereti sacēlās lieli smiekli. Sās sarunas pabeidzās tik tad, kad jau viena pēc otras sāka apklust, kas bij iemigšanas zīme.
Kad zināmā rītā abi vezumi tika krauti pilni uz aizvešanu kā kalni, tad vairāki cilvēki, kuri bij aicināti pie pavēlniecības ar dažādiem maksājumiem un nodevām, par tiem brīnojās un gribēja dabūt zināt, bet nebij neviena, kas ko stāstītu. Apsargs Ķimurs, kurš visu sakraušanu personīgi vadīja, nebij tādiem jautājumiem pieejams, bet drīzāk gan vēl atraidīgs. Tad kādi, kas bij iegājuši virtuvē uzpīpot, vaicāja Idai, vai viņa zinot, kam tās mantas un uz kurieni vedamas. Ida aizbildinājās ar pilnīgu nezināšanu un aizrādīja uz kancleju, ja tad tur varbūt zināšot sacīt. Viens no viņiem teica, ka pazīstot sava brālēna sieviņas kumodi, ko tēvs viņai devis līdza, un viņa raudot par tās noņemšanu bez gala, kas laupīšana vien esot, lai arī Ķimurs noņemdams to darbu saucis gan par «pārņemšanu», gan par atsavināšanu.
Kanclejā no Vilmas, kā no vecākās jeb īstenās darbvedes, nedabūja arī patiesībā nekā vairāk zināt kā no īdas.
— Mēs divas še esam tik rakstītājas, un mums jādara tik tas, ko liek priekšā, bet nekāda ziņa mums nav par pavēlniecības un apsargu darbiem, — viņa sacīja. — Ja tad varbūt zina kaut ko šie divi apsargi, kas mums pa reizei palīdz rakstīt un ir arī pavēlniekam par palīgiem, tad vaicājat tiem.
To runādama, Vilma pamāja ar roku uz Svikuli un Ceru. Bet, kad tie arī nekā nezināja sacīt, tad Vilma vēl ieteica apvaicāties pie pavēlnieka, kurš katrā ziņā došot skaidrību.
Kādā starpbrīdī Vilma iegāja pie Idas virtuvē un savrup tai pačukstēja pavērot, ja vezumi atnākot atpakaļ ilni, lai tad iemesla dēļ ejot uz šķūni pēc malkas un tur ā nejauši ievaicājoties braucējiem, kādēļ viņi braukuši atpakaļ pilnā, tad dzirdēšot, ko stāsta.
Kā pēc pusdienas izrādījās, tad patiešām vezumi bij atnākuši pilni atpakaļ uz šķūni, un Ķimurs, cik viņu šim tam izdevās dabūt redzēt, bij pavisam saīdzis un nolaidies, bet īpaši no kanclejas sastāva neviens viņam nekā netaujāja, un mantas stāvēja no jauna šķūnī.
Vakarā Ida ar lieliem smiekliem stāstīja draudzenēm, ka šķūtnieki sirdīdamies kravājuši vezumus laukā atpakaļ šķūnī. Ķimurs pats nemaz nerādījies tuvumā. Kad viņa pavaicājusi, kādēļ vedot atpākaļ, tad spļaudīdami stāstījuši, ka cilvēkus veltīgi maldinot, kur jau nemitīgi esot jābrauc patiesās vajadzībās. Gribot tik daudz lietu salikt tādā istabā, kur viņiem pašiem neesot vairs soļa speršanai vietas. Tur pussabrukuši kubuli, tur dažādas lādes, visādas grabažas, pat vēl pusizjauktas, lāpāmas ragavas — un nezin kas vēl cits viss. Saimniece pati, gultā kunkstēdama, izsacījusi, ka, ja gribot še ar varu vēl bāzt iekšā svešas lietas, tad par vi-ņu nesapostīšanos netiekot solīta nekāda atbildība. Cita mantu glabāt un sargāt nepiespiedīšot viņai nekāda tiesa, lai ejot vai līdz pašai sinātai. Vecais Steņģis gan viņu pats mierinājis no aizkrāsnes: «Pamaz, Dārt, pamaz,» — bet pati atcirtusi pretī: «Man te jāzina gan vēl pamazums pret varas darbiem.»
Otrā rītā saradās pie pavēlnieka vairāk cilvēku no tiem, kuriem Ķimurs istablietas bij noņēmis. Visi tik vaicāja, kas vēlējis un kas rīkojis, bet pavēlniekam tā lieta bij pavisam sveša. Viņš aicināja Ķimuru pie sevis dzirdēt, kas tur esot, bet Ķimurs tik atbildēja, ka viņam paticies pajokot un viņa dēļ to lietu īpašnieki varot ņemt ikkurš savas iatpakaļ. Kad pavēlnieks sāka runāt par protokola sastādīšanu, tad Ķimurs lepni atbildēja, ka tādā gadījumā būšot viņam ari jāstāda daži protokoli par Nurča- un Jetes algām, kā arī par vispārīgu pagasta rēķenu revīziju, pēc kam pavēlnieks pielaidās un lika tik izdot kārtīgi mantas atpakaļ, kam tās tikušas noņemtas.
Tūliņ arī tika ļauts ikkatram šķūnī izmeklēt savas lietas un vest projām bez nekāda īsta izdevēja, tikai pagasta ziņnesim pielūkojot, jo Ķimurs visādā ziņā prata izvairīties un pavisam nebūt mājā, zinādams, ka dabūs dzirdēt daudz pārsaukumu, pārmetumu un atbildības prasījumu. Bet nebij arī nekāda visai vērtīga izdošana vajadzīga, jo ikkurš meklēja un ņēma tik savas lietas, bet gan ne bez sirdīšanās tikpat vispāri par šo palaidnību, kā viņi nosauca Ķimura nedarbu, kā arī par vainām, kas cēlušās pie lietām no viņu kravāšanas vezumos un vadāšanas šurp un turp. Taču beigās ikkurš jutās jel pa daļai laimīgs, ka savu atdabūjis, un šķūnis iztukšojās taī pašā dienā.
Pēc šiem notikumiem Ķimurs izvairījās kādu laiku ar Vilmu satikties un viņa prata izturēties tā, it kā kad nekā no visa nezinātu. Ari Alvīna ar Idu nelika nekā manīt, bet Ķimurs ari pret viņām bij drusku tāds kā kaunīgs, kā neveikls, saprazdams, ka tām arī viņa cerību smieklīgā klizma nezināma nav.
Bet pa vakariem, savrup būdamas, visas trīs jaunavas garšīgi smējās un jokoja par Ķimura mājas ierīcību precību nodomā un par gaidāmām klavierēm Ezermuižiņā. Jautrība par šiem piedzīvojumiem viņām mitējās tik tad, kad nāca atkal kāda turpmāka svarīga nopietnība dienas kārtībā.
10. Linums, pēdējā brīdī no nāves izrauts, pārsalis būdams, drīz iekrita grūtā karstumguļā
Linums, pēdējā brīdī no nāves izrauts, pārsalis būdams, drīz iekrita grūtā karstumguļā, neatminēdams vairs nekā par visu neveselības laiku. Neatmaņas stāvoklī būdams, viņš murgoja bieži par saviem skolas gadiem un pieminēja arvien draugu Vernuli dažādos gadījumos, vēlēja viņam pasargāt savas grāmatas, rakstīt laikrakstos un daudz ko citu.