Pamazām līdi ar izveseļošanās gaitu plaikšķījās vaļā arī sajēga un atmiņa. Viņš sāka atjēgties, ka atrodas tādā mājā, kur vairāk gultu un visās gulētāji, bet daži cilvēki arī staigā pa spraugām; sāka viņam nākt prātā šausmīgā cietuma dzīve pagrabā un pat nāves tuvuma brīdis, bet tālāk vairs nekā. Cik ilgi tas viss, tur viņš nevarēja sev nekā atbildēt, bet viņam rādījās, ka īss tas laiks nav. Tāpat nevarēja arī nekā zināt, kas noticis ar viņa tāpat nelaimīgiem cietuma biedriem, vai tie visi jau pagalam vai vēl gaida briesmīgās nāves? Prātā viņam nāca it īpaši klusais cietējs mācītājs — kas ar viņu? Vai nogalināts vai vēl cieš, nedabūjot pat tik karsti meklēto pazudināšanas liecinieku?
Viņš lūkoja celties, bet sajuta sevi lielu pagurumu; arī nesaprata, kas ir ēstgriba. Taču tas viss sāka pamaz atjaunoties caur viņa iedzimto miesas stiprumu. Dienu no dienas metās labāk. Sāka atjaunoties žurme un pieaugt spēks. Cēlās arī garša, un stiprinājās atmiņa. Zināt viņš dabūja gan to, ka bij gulējis vairāk nedēļu bez atmiņas, bet par viņa glābēju no nāves nestāstīja neviens nekā, un nevarēja izprast, vai stāstīt nezina vai negrib, vai pat nedrīkst.
Neuzdrošinājās viņš nekā vaicāt par citu pazīstamo cietumnieku likteni, kur, protams, zināt nekā nedabūtu, ja arī vaicātu. Bet to viņš varēja gan drīz vien izmanīt, ka aiziešana viņam pilnīgi brīva, bez nekādas meklēšanās un bez kavēkļiem. Arī viņa drēbes no cietuma bij atgādātas uz turieni, kur viņš izgulēja savu neveselības un veseļošanās laikmetu.
Kad sajutās tik tālu atveseļojies un spēcināts, ka varēja sākt domāt par aiziešanu, tad arī negribēja ilgāk kavēties šaī stāvoklī. Lai arī vēl ziemas laiks un apģērbs samērā plāns un viss novalkāts, tomēr labāka nekur dabūt, un siltāka laika šādā vietā nav iespējams gaidīt, kur ikvienam, kas atveseļojas, jāvācas projām, lai drēbju ziņā kāds kurš būdams. Kad Linums saviem kopējiem vaicāja par maksāšanas pienākumu, tad dabūja atbildi, ka vajadzīgs neesot nekas, jo par visu jau gādāts.
Bet jo lielas bēdas nu Linumam cēlās par to, kā sasniegt māju, esošam bez naudas graša un vēl bez pilna miesas spēka, ka tālab ceļā nāksies gulēt naktis trīs un meklēt ar grūtībām naktsmāju, kas šādos baiļu un briesmu laikos grūt' dabūjama, jo visi baidās no ikkatra sveša cilvēka. Dzīve tikpat pilsētās, kā uz laukiem iestumta vispilnīgākā uztura tukšībā un gandrīz jau badā, tāpēc viņš nevarēja cerēt ceļā nekā dabūt, kur bez tam tagad tādu un citādu tukšinieku pilnas malu malas. Tirgotavas visur iztukšotas un cieti, jo dienas uzturu došot ikkatram rokā, bet devēja nav neviena un dodamā nemaz. Kad Linums par šām raizēm ieminējās saviem kopējiem, tad par vislielāko prieku dabūja dzirdēt, ka priekš pāra dienām dabūšot uzturu līdza.
Ievingrinājies staigāt dažas dienas pa iekšu un kāpelēt pa trepēm augšup un lejup, Linums sāka pārliecināties, ka varēs ik dienas kādu gabalu nostaigāt bez liela grūtuma. Pēc tam kādā ne visai aukstā, skaidrā dienā apņēmās iet no paša rīta projām. Atvadījies ar daudz pateicībām no saviem kopējiem, viņš uzsāka prieka pilns savu ceļu uz māju ar pārtikas pauniņu padusē, apzinādamies vai par vienvienīgo, kas tik laimīgi ticis vajā no soda tiesas. Pirmo naktsmāju viņam izdevās dabūt tik tad, kad bij virinājis nezin cik durvju, un otrā gandrīz tāpat. Tikai treša vakarā, esošam tuvāk pie mājas, izdevās vieglāk iemitināties pie kāda saimnieka, kurš viņu pārzināja un pat puslīdz pazina.
Ierastā un pat iemīlētā dzīves vieta, ar nogurumu Linumam sasniegta, nerādīja pretī nekādu prieka smaidu, bet gan stipri nospiestu un skumīgu vaigu. Saimnieka galā ieejot, viņam nāca gan pretī saimniece ar pazīstamo laipnību un pat ar prieku, bet varēja tūliņ nomanīt, ka viņu spiež dziļas bēdas, un viss viņas novārgušais izskats deva liecību arī par grūtiem piedzīvojumiem. Linumu uz atpūtu atsēdinājusi un izsacījusi savu iepriecinājumu par viņa pārnākšanu dzīvam 110 briesmu vietas, saimniece drīz vien pārgāja ar stāstīšanu uz savu dzīves postu un nelaimību.
— Ik dienas staigā un braukā mantību apņēmēji un lopu aizdzinēji uz Bungžu muižu, kur ietaisīšot lielu parauga saimniecību, — viņa uzsāka. — Man ir aizdzinuši ' projām pašas labākās govtīņas citu pēc citas uz turieni un ņems laikam vēl, kamēr vien kam kas būs, jo saimniekiem atstāšot tik pa vienai vienīgai. Ņem arī ķarību un ved līdza; bet savestie un asarām pavadītie lopi, nekopti un kārtīgi nebaroti, nīkst nost. To dzirdēdama, nevarēju nociesties savu turp aizvesto govtīņu vēl neredzējusi; vakar aizgāju skatīties un atradu jau pavisam nonīkušas. Mani tūliņ pazina un griezās dīkdamas pretī. Padevu vēl, asaru nevaldīdama, pa kumosiņam kurai no līdz paņemtā maizes apriciņa, lai arī pašiem mājā viss pie pēdējām beigām.
Pie šiem vārdiem stāstītājai sāka birt asaras, un tik pa brītiņu viņa spēja savu stāstu turpināt.
— Dažas, kas agrāk ņemtas un aizvestas, esot jau pat nobeigušās. Visa muižas dzīve nolaista pēdīgā postā. Kaut kādi sliņķi tur ielikti par darītājiem, kas blandās bez nekāda darba, bet vēl klāt uzturami mums, izlaupītiem, kam sen vairs pašiem nekā nav. Zirdziņi nodzīti līdz pēdējam nespēkam pa gaitām un šķūtēm, vadājot šurp turp dažādus bezdarbjus, šauteņu nēsātājus. Nedabū ne auzu, ne miltu, ne arī īsta siena, jo visu ņem nost. Kādi tie nu būs arkla vilcēji un kad pavisam dabūs art? Ari šodien vīrs atkal aizbrauca, un tā arvienu, miera nedabūdams dažreiz ne dienu, ne nakti. Un tad jāklausās vien vēl tajos riebīgos melos par labklājību, par dzīves vieglumiem, kas viss būs gan pašiem tiem izdzinējiem un izsūcējiem, bet otrādi izdzenamiem un izsūcamiem, kuriem paliks vienmēr nesamas nastas, pildāmi maksājumi un dodami nodokļi šiem par labu, lai ņem kur ņemdami.
Iestājās kluss domu un abpusēju skumju brīdis. Pēc tam saimniece vēl uzsāka nopūzdamās:
— Dievs zin cik ilgi paliks vēl mums šitā postīšanas valdība? Ja viņa pastāv vēl jel nākamu vasaru, tad droši
vien še nebūs vairs nedz cilvēku, nedz lopu, nedz kārtīgi apstrādātu druvu. Kas no cilvēkiem atliksies vēl nenogalināti, tiem būs jāapmirst badā. Vai jūs taī savā moku vietā nedzirdējāt par kaut kādu pestīšanu, par kādu glabšanu no briesmu varas? Lai viņa nāktu no kurienes nākdama, vismaz tik nepanesami nospaidīga taču viņa nebutu kā šitā.
— Bet, mīļā saimniece, ko mēs varam, ko drīkstam runāt par valdības mūža ilgumu? — Linums domīgi atbildēja. — Ikkura valdība rāda uz ārieni to, ka viņa paliks mūžīgi, pat arī vēl tad, kad vis pati tam vairs netic. Ikkura valdības mūža ilguma apšaublba tiek uzskatīta vismaz par nodevību un sodīta nereti ar mūža cietumu, ja vien ikkatrai valdībai tik lieli cietumi ir, cik vajadzīgs. Un, kad to nav, tad galina visus šaubīgos nost. Talab šādos laikos, īpaši ikdienišķa stāvokļa cilvēkam, ir visprātīgākais padoms ciest pavisam klusu un tik pacietīgi gaidīt pestīšanas laiku atnākam, ja tāds pavisam sagaidāms. Kaut kurai valdībai celt acu priekšā spoguli, lai viņa ierauga savu īsto vaigu ar visām viņa grumbām un blāvām, — to var iespēt tik tādi cilvēki, kas nebīstas apliecināt savus vārdus ar savu dzīvību, jo zināms ir, ka ar lētāku maksu mierā nepaliks.
— Bet stāstīt gan tu, Brenc, varēsi daudz par saviem cietuma dzīves grūtumiem un par visu, kas tur piedzīvots, kad būs Vaļa klausīties, — saimniece sacīja uzceldamās.