— Arī tādas stāstīšanas ziņā jāievēro, vismaz vēl šo- laik, liela taupība un apdomība, — Linums atteica. — Var būt, ka vēlāk varēs kaut ko vairāk, bet šoreiz jāpaliek mierā tik ar to, ka cietumā esi bijis un vaļā gan ticis, vairāk nekā.
— Lai tad nu vai uz vēlāku laiku, bet zināt jau gan gribēsies, — saimniece sacīja, taisīdamās uz iziešanu, un tad vēl piebilda: — Man jāiet savā mājas solī, cik viņa vēl atlicies, bet tu, Brenc, atpūties no ceļa grūtuma un, ja vēlies, tad atgulsties tur mana vīra gultā. Nākamu nakti jau jāpaliek še pie mums, jo tava istaba nekurināta — auksta. Es iekurināšu šovakar un rītu, tad jau varēsi iet pats savā. Esam rūpējušies visu pasargāt, cik vien iespējams bijis, un postīts gan līdz šim nekas nav, tik daži izņēmuši savas lietas, ko bij iedevuši lāpīt un gaidīt ilgāk nevarēja.
Linums viņai pateicās un vaicāja:
— Vai dēls ar meitu jums laikam vēl skolā? Citādi jau būtu redzami mājā.
— Jā, vēl jau gan tur ir, — saimniece atbildēja, galvu apsējusi. — Bet ko nu līdz, kad skola ari izpostītai Skolotājs un skolotāja nav vairs nekas — bērni pārāki par viņiem, un nu tīra palaidnības māja, nekas cits.
— Nākdams dzirdēju, ka dažas skolas jau pavisam izjukušas, — Linums piezīmēja.
— Tas pats jau ir un būs še ari, — tā vēl saimniece, durvs rokturi saņēmusi, pabeidza. — Kur tāds trakums dzirdēts, kad visa vara bērniem? Skolotājam un skolotājai jādara, ko šie nospriež, un lielāko tiesu nenospriež nekā, lai tik tiek vaļa dzīvot un palaidņoties, — no mācībām tikpat kā nekā, un tā viss nolaists pie posta. Lielums bērnu jau izņemts. Mūsējie gan vēl tur ir šonedēļ, bet jāņem laukā tie ari, ka vēl cits cita nenosit, kā jau gandrīz dzirdams. Gan tiek daudzināts, ka neļaušot laukā ņemt; bet lai tad valdība dara ko darīdama. Laķa krusttēvs savu Katrēnu jau agrāk izņēmis.
Otrā dienā, kad Linums tikko bij sācis iekārtoties atpa kaļ savā dzīvoklī, ieradās pie viņa tūliņ ciemiņš — Laķis ar pauniņu padusē, kuru sniedza Linumam, jocīgi nozīmēdams par «sālmaizi», ar ko apsveicams pārnācējs uz jaunu dzīvi savā vecā mājotnē. Paskaidrojuma labad viņš piebilda vēl šos vārdus;
— Agrākos turības laikos šāda niecīga «sālmaize» būtu pavisam nenozīmīga, pat lieka un nevajadzīga, bet šajās bada dienās tas otrādi, kad nekas nekur nav dabūjams. Vakar dabūju dzirdēt no sava tagadējā saimnieka puiša, ka viņš, braukdams pēc malkas mežā, redzējis tevi pārnākam. Tūliņ domāju, ka iztikas trūkumā būsi un dabūt, vismaz drīzumā, nekā nevarēsi, tālab steidzos atnest jel maizes doniņu, ar ko Iztikt vismaz pirmā brīdī, kamēr dabū ierīkoties un apgādāties.
Linums, kukuli saņēmis, kratīja drauga roku un runāja:
— Vispāri «sālmaizes» nēsāšana ir gan tikai ieradumu pildījums, bet šoreiz turpretī īstenas vajadzības ziņā nekas nevarētu būt derīgāks un nozīmīgāks par tavu nesto «sāl- inaizi», tālab par to pateicos tev no sirds patiesības. Jau trīs dienas, ceļā būdams, raudzīju valdīt atmodušos ēstgribu un samazināt par trešo tiesu tādā ziņā, ka divu dienu iztikas lai pietiktu trim dienām. Pārnākušam vakariņas un šorīt brokastis deva gan saimniece, bet nu nedrīkstu ilgāk viņiem par gadījuma ciemiņu būt, nomanīdams, ka tiem arī pašiem jau tukšība klāt; un tomēr nesapratu it nekur griezties, lai kaut ko dabūtu, turklāt vēl bez nekādiem līdzekļiem…
— Pag, jā, ka neaizmirstu atdot tev tavu īpašumu, kurš man, par laimi, nebij vis vajadzīgs, jo nāca pabalsts no necerētas citas puses. — Laķis ar šiem vārdiem pasniedza Linumam mazu papīra vīkstoliņu — tādu pašu, kādu to savā laikā no viņa saņēmis.
— Mīļais draugs! — Linums izsaucās. — Es nemaz neesmu domājis uz šito nieku, ka viņš nāks vēl man kādreiz atpakaļ.
— Nu, derīgs tas būs tev tomēr, lai tie laiki kādi būdami, — Laķis skaidroja piesēzdamies, -r Kad būs, kam ko solīt, tad jel varēs cerēt ko dabūt. Bet, kad nekā, ko dot, tad nekā, ko gaidīt.
Pie šiem vārdiem viņš sāka rīkoties uz pīpošanu un tad runāja vēl, zīmēdamies uz savu kalpošanu tabakai:
— .Laimīgs tu, kad tev nav jel šitā posta ieraduma, kāds man, kas mantots karagājienos, kad dažreiz nav pat veselu dienu ne kumosa, ko iekost. Tad var remdēties un izsalkumu mānīt jel ar šo reibināšanos. Bet par to atkal esi šās verdzības nagos uz mūžu — vaļā vairs netieci. Un tas trakākais no visa nu tas, ka nav pavisam nekā, ko kūpināt, — nedz kas dabūjams, nedz nopirkams. Jālūko nu pašreiz pavasari ieaudzēt stādiņus un pašam kaut kur kādā dobītē iestādīt. Es novēroju savā laikā pie tatāriem, kā viņi tabaku kopj un izgatavo.
— Tad citiem tabakas trūkumcietējiem tu esi priekšā gan ar audzināšanas prašanu. Bet vai dabūsi vien vajadzīgo zemi un vēl Laikā no kopmantiešu valdības priekš tādas sevišķas vajadzības? Tur jāiesniedz visaugstākā vietā lūgums (nezinot pat, kur tāda vieta atrodas), lai atdala priekš tevis vienādi, kā otrādi sprīžu desmit lielu zemes gabalu tabakas audzināšanai. No turienes tad lūgums pa kādu laiku atnāks atpakaļ, ka trūkst vēl tik un tik vērtības zīmogmarku. Tās tu aizsūtīsi un gaidīsi. Tad atbrauks komiteja apspriest, vai pavisam tāds zemes gabals atļaujams sevišķām vajadzībām, nekaitot kopmantas jēdzienam. Ja komiteja atzīs par iespējamu, tad atbrauks mērnieks ,ar palīgu atmērīt un zīmēt rulli. Pēc tam brauks taksators novērtēt, cik par tādu gabalu jāmaksā gada nomas. Nu atnāks tev caur apsardzību rēķens par visu tāds, ka nobīsies vai pat ka «mati celsies stāvu». Kad būsi visu aizmaksājis, tad sūtīs visaugstākā nezināmā vietā iapstiprināt un noteikt nodokļu mēru pēc tabakas stādu skaita, un tu tad trešā vai ceturtā gadā, no meklēšanas sākuma skaitot, varēsi sākt rīkoties vienu vasaru uz tabakas audzināšanu, kad būsi ielicis drošību par zemes noplicināšanu, līdza ejot vēl tai piezīmei, ka — ja gribēsi tajās dienās, kad būsi strādājis kādas stundas pie tabakas dobes, dabūt vakaram pilnu sauju auzu miltu kā citi, ko iekult ūdenī, tad nokavētais laiks jāatstrādā divkārt ārpus darba laika pa rītiem un vakariem.
— Ko nu niekus žarto? Stāsti labāk nopietni par saviem pašiem lielākiem piedzīvojumiem, cik tuvu sniedzās tavas briesmas par dzīvību un kā tiki no tām vaļā? — Laķis pasmiedamies Linumu uzaicināja.
— Nu labi, labi, mīļais, vecais draugs! — Linums viņam atbildēja ar lielu labsirdību. — Tu, kā zini, esi man vienīgais, ar kuru es varu runāt it kā ar sevi pašu, tālab stāstīšu tad arī šoreiz tev vienīgam, ko vēlies zināt, jo esmu pārliecināts, ka tas tālāk nekur neies. Tu vēlies zināt, cik tuvu man sniegušās briesmas par dzīvību. Tur atbildu, ka stāvēju jau paceltām šautenēm taisni priekšā un ka trūka tik vien dažu mirkļu, kad būtu bijis jāsaļimst. Mums, četriem tās nakts nošaujamiem, plānos apģērbos drebošiem ziemas nakts aukstumā, stāvēja pretī krēslainā palievenī četras samaskojušās šāvējas, sava kuram, un — bet neizbīsties, kad stāstu, — ka taisni man par nošāvēju bij izgadījies būt — kā to izdzirdēju no viņu pašu sačukstēšanās — Jetes jaunkundzei…
Nabaga vecais krusttēvs saķēra abām rokām galvu un iekliedzās tik:
— Vai!
— Es jau tev labi sacīju neizbīties, — Linums kā iztrūcies atgādināja.
— Jā, jā, draugs! Sacīji jau gan, bet nevaru savaldīties aiz bēdām un žēiabām. Tad jau pasteigusies ar lielāko straujumu nogrimt dziļākā briesmības bezdibenī! Gaidāms jau tas .gan vispēdīgi varēja būt, bet mani iztraucē šis lēciena plašums no palaidnīgās bēgles un bērna aizvilinātājas līdz prieka pilnam bendes stāvoklim. Tomēr no savas sirds negribu ari viņas izmest, lai cik dziļi ir grimusi noziedzībās un grēku ļaunumos.