— Bet šāvusi to nakti viņa netika gan nevienam, — Linums, kā veco draugu mierinādams, paskaidroja tālāk. — Viņas iepriekš visas sačukstējās nešaut vis, kā esot ierasts, vienkop pa vienam, bet savu kura — kā sacensības labad, lai dabūjot redzēt, kuri pirmie kritīšot, un tādā ziņā pārliecināties, kuras labākas šāvējas. Un, kad gadījies bij man stāvēt šaujamo rindai vienā galā pie staba un šāvēju rindai tās pašas puses galā nostādītai tikt Jetei taisni man pretī, tad devos viņai zināms un uzaicināju mērīt taisni un šaut droši. To dzirdējusi, viņa ar ellišķi šausmīgu kliedzienu aizskrēja aiz ēkas un netika vairs atdabūta. Bet es pašā pēdējā brīdī tiku izglābts, un nošāva laikam atlikušās trīs šāvējas manus trīs nelaimīgos nāves biedrus.
Laķis, brītiņu sērīgi klusējis, ievaicājās no jauna:
— Bet kas tad tev bij tāda tik nezināma izglābšana?
— Es pats neeesmu par viņu pilnīgā skaidrībā, jo atminu tikai sekošos apstākļus, — Linums sāka stāstīt. — Kad Jete aizmuka, bet pārējās trīs šāvējas palika stāvot un mums visiem četriem tik bij jāgaida gala, tad, arī jau nāves spriedumu izpildītājam nākot, kurš, kā varēja noprast, bij zināmais brīvbufetes rīkotājs Gusts Nurcis, piesteidzās pie viņa kāds virs :ar uzceltu apkakli un iedeva tam papīra lapu, ko nesa rokā; tad, nekā nenogaidīdams, bij uz rāviena pie manis klāt, apmeta man ap pleciem savu mēteli, redzēdams mani ļoti nodrudzējušu, un vilka pat ar varu ātri projām. Atminos tik dzirdējis pa gabalu vēl šāvienus un vaimanas no ievainotiem, un tad vēl dažus šāvienus, bet pēc tam vairs nekā līdz atmodai pēc ilgās kar- stumguļas, kad sāka atdzīvoties aptumšotā atjēga.
— Bet tev taču varēs būt nojaušams, kas tavs glābējs bijis, — tā Laķis vēlējās zināt. — Pavisam svešnieks jau gan neietu tā rūpēties un gādāt.
— Man šaī lietā domas griežas vienīgi uz draugu Ver- nuli, — Linums atbildēja.
— Uz Vernuli, jā, var jau būt, ka Vernulis, — Laķis domīgi paprātoja. — Bet saki man — kas tas Vernulis īsti ir par vīru? Man viņš izskatās tāds kā savāds, kā nepiemērojams vienkāršam darbam un dzīvei.
— Tev taisnība, — Linums piebalsoja. — Viņš nav nemaz tas, par kādu to ieskata un par kādu viņš rādās, īpaši, kad jālūkojas uz viņu kā uz algādzi lauksaimniecības darbos, lai viņš arī tos prot un ir spējīgs darīt. Vernulis ir īpaši labi skolojies cilvēks, agrākās patvaldības apvērsuma veicinātājs tādai kopmantas un kopdarba iekārtai par labu, kāda pašlaik ir spēkā. Kā tāds viņš bij turēts aizdomās no patvaldības un tāpēc arī piespiests slēpties un vēl dzīvot uz svešas pases. Smiekli nāk par muļķīgo Sieņģeni, kura pie tiesas bij lūkojusi melnot viņu par dzērāju, ka, piedzēris būdams, gulējis kūts augšā. Viņš nedzer pavisam nekā stipri reibinoša un ir viscauri sātīgs un godīgs cilvēks. Tur pie Steņģiem par algādzi dzīvodams, viņš kādu dienu nebij nācis lejā gan tāpēc, ka steidzīgi bijis rakstāms kāds svarīgs ievadu gabals priekš tolaik vēl slepeni izdotā laikraksta, kas tagad uzskatāms it kā par valdības vēstnesi un ir vienīgais, ko kopmantas valdība atļauj, citu visu rakstniecību noliegdama, kas nav gluži pilnīgi taī garā, lai gan plaši solīja ar daudz citām brīvībām, ari preses brīvību, no kurām visām nekas vis netiek manīts. Vernulis ir mans pirmskolas biedrs, kad gājām abi, kā daždien nabaga rokpeļņu puikas, Lurdzienes pagastskolā un bijām labākie draugi. Pēc skolas laika savu draudzību uzturējām un turpinājām gan ,ar vēstulēm, gan arī šad tad satikdamies, un abi uzcītīgi sekmējām iesākto mācību gaitu ar pašmācīšanos, lai arī jau kalpodami pie saimniekiem. Man bij prieks īpaši uz citām valodām, un taī ziņā, par laimi, dabūju dzīvot pāra vasaras kopā pie viena paša saimnieka ar kādu dzeršanā noklīdušu vācieti, citreizējo maiznieku, kurš taī laikā gāja ganos. Viņš prata arī citas valodas, ne vien vācu. No viņa tad dabūju iemācīties visvajadzīgākos izteicienus, visvairāk gan vāciski, bet ari vēl dažās citās valodās. Un, lai būtum ar Vernuli pilnīgi sava laika vīri, tad nevarēja .atrauties arī no līdza iebrišanas politiskās sajūtības murgu purvā, kaut gan pašiem nebij vēl nekādas skaidrības par šā purva plašumu un stai- gumu, bet pamatoties vajadzēja uz citu, vecāku, zeļļu iemusinājumiem. Abi sākām vēlēties tikt kaut kur tālāk pasaulē, bet uz savu pusi katrs: Vernulis uz austrumu, es uz rietumu. Aizgājām kā zila gaisa putni gandrīz tik ar «to maizi, kas vēderā, un ar to mantu, kas mugurā», kurklāt vēl man bij tiekams pār robežu slepeni. Tad izšķirti palikām dažus gadus. Mans prāts nesās īpaši uz amatniecības skolām un sevišķi vēl uz slaveno Mitveidas tehnikumu, kur paliku ilgāku laiku, lai arī kaudamies visādām trūcī- bām un cenzdamies šā un tā papelnīties. No jauna ar Vernuli satikāmies tautas universitātē lielās austrumu valsts sirdspilsētā, uz kurieni es arī dažādības labad pagriezu savu virzienu, kad biju atpakaļ dzimtenē. Draugi ar Vernuli bijām joprojām un laikam esam tādi ari tagad, bet mūsu politiskie dzīves uzskati bij izšķīrušies un nav savienojušies līdz šim nekad. Abi gan atzinām, ka valdības apvērsums vajadzīgs, bet vēlējāmies sagaidīt savādu katrs. Es turējos pie tiem ieskatiem, pie kuriem turos joprojām, ka jāpārveido tikai tas, kas Jauns un nederīgs, bet, kas labs, tas jāatstāj. Viņš turpretī bij ieaudzis turienes jaunatnes ieskatos, ka jāārda nost viss līdz pamatu pamatiem pēc viņu iedaudzinātā pamatteikuma: «Jo sliktāk, jo labāk,» — ūn tad jāceļ no drupiem jauna valsts. Daudz tikām sarunājušies par šiem jautājumiem, bet palikām nevienojušies, lai arī tāpēc nevis naidīgi viens pret otru. Viņš pastāvēja pie tā prāta, ka valdības varai jāsaiet vienīgi bezmantiešu rokās un ka par sevi nav atstājama nevienam nekāda manta, kā to nupat grib ievest un kuras domas es ieskatu par varmācību pret cilvēkam ierādīto dabu, un varmācība ne vien nenes svētības, bet pati arī nevar ilgi turēties. Tāpat biju un esmu arī pret tām domām,- ka jāvalda tik vienai kārtai, bet samērīgi visām kopā, lai neceļas vienpusības netaisnība un nebeidzami savstarpēji ienaidi, kā tas jau piedzīvots, un ka caur to tāda vienpusīga valdība nekad nav ilga mūža dzīvotāja Tāda valdība var gan pasteigties visu, kas labs un derīgs, izpostīt, bet nekā labāka vai vismaz tikpat laba dot. Vernulis tomēr bij drošs, ka es nebūšu nedz viņa, nedz cita kāda nodevējs, tāpēc viņš ari turpmāk ar savu darbību no manis nevairījās un man bij viss zināms, ko viņš darīja. Bet man rādās, ka viņš pats iarī vairs nav mierā ar tagadējās valdības garu un gaitu. īsti tie paši asinainie briesmu darbi, ko viņi gan nosauc par nodevēju sodīšanu, taisnīga cilvēka acīs nav nekas cits kā lielslepkavība, Ietērpta caurspīdīgos taisnības iemeslos. Ka Vernulim pie šiem asiņu plūdinājumiem nav labs prāts, to es nomanīju no viņa sarūgtinātā seja manas tiesāšanas gadījumā, kur viņš pats ari bij klāt, bet klusēja, redzēdams, ka briesmu virziena nespēj grozīt. Ticams gan, ka pēc manis aizvešanas viņš būs ko runājis. Uz sitām briesmām es viņam aizrādīju jau agrāk, ka tādas nāks, kas piedzīvots jau daudzkārt citos dumpjos, bet viņš cerēja, ka iespējams būšot negantības savaldīt, uz ko es viņam teicu, ka sausā salmu jumtā pa vējam ielaistas uguns neapturēsi vis, vēlēdams viņai pusceļā stāties, — viņa stāsies tik tad, kad būs aprijusi visu, kas vien rijams. Un man rādās, ka viņš tagad arī tic šai manu vārdu patiesībai, un manis izglābšanu no nāves es pieskaitu viņa cienījamās draudzības prātam. Gādāts bij viss, man pašam nezinot, par manu izveseļošanos un pat par ceļa maizi. Viņš, kā protams, bij steidzies augstākās vietās rūpēties par mana nāves sprieduma atcelšanu, ko, kā domājams, grūt nākas sasniegt, bet tomēr sasniedzis bij un atnesis paša pēdējā brītiņa beigās. Kur tagad Vernulis, tas man nav zināms, bet p,ateicīgi pieminu viņu kā savu augstsirdīgo dzīvības glābēju. Par Vernuļa godprātību un pašapziņas cēlumu dod liecību tas, ka tie- selniecīgai Steņģenei viņš pierādīja caur tiesas spriedumu, ka viņa tam netaisni grib uztiept kādas dienas nogulēšanu kūts augšā aiz piedzēruma; bet par nokavēto laiku viņš pienācīgo algas daļu beigā3 atskaitīja, lai gan iespēja dabūt pilnu summu.