Linums, visu izstāstījis, apklusa. Laķis, pīpošanu priekš tā brīža pabeidzis, sāka kustēties uz aiziešanu, vēl tik apliecinādams savu prieku par tik uzticamu un patiesīgu draudzību, kāda pie politiskiem pretiniekiem reti kad varot atgadīties. Tad Linums vēl uzaicināja viņu pastāstīt, vai un ko arī viņš pa šo laiku piedzīvojis, kamēr pēdējā Linuma aiziešanas brīdī satikušies un arī izšķīrušies.
— Pag, tobrīd jau tev Jete pašreiz bij aizvilinājusi mazo meiteni un tu biji ceļā uz meklēšanu. Stāsti — vai, kur un kā atradi? — Linums atcerēdamies taujāja.
— Nu jā, tad īsumā jāpastāsta gan, — Laķis domīgi atbildēja. — Atdabūju meiteņu gan, bet tik caur brīnurn labprātīgā un palīdzīgā jūrnieka Graustiņa gādību, un pārvedu to muļķēnu vēl bagāti apdāvinātu no viņa paša un no kuģa ļaudīm. Bez tādas tik sirsnīgas un iespējīgas palīdzības tas nabaga bērns būtu pazudis uz mūžu. Tomēr atdabūšana nenotika vis ar pirmo, bet tik ar otro gājienu, par kuru tuvākas ziņas, kā īsteni garas pasakas nozīmē, stāstīšu kādas svētdienas pēcpusdienā, kad vaļa. Bet pa to starpu, kamēr pirmo reizi gāju Katruka meklēt, bij, par manām vislielākām bēdām, nozudusi arī Maja un nav atradusies ir tagad vēl. Nezināms arī, vai dzīva vēl vai jau nonāvēta. Aizveduši esot viņu braukšus divi sveši, savādi vīrieši nezin uz kurieni un kādā ziņā, vai draudzīgas glābšanas vai ļaunas nogalināšanas nolūkā. Bet zināms tik tas, ka tūliņ nākamā rītā visi trīs bijušie apsargi viņu dedzīgi, bet veltīgi meklējuši apcietināšanas uzdevumā. Bēdas par šā man tik neizsakāmi mīļā bērna likteni beidz mani stāvu nost. Mazais palaidnēns Katruks nav jau gan mazāk mīļš, bet tik vien skrebelīgs, grūti valdāms un vienmēr ieskrējējs kādā ķezā. Tā nupat atkal, kur skolas, kā būsi dzirdējis, no pustrakiem vai pat pavisam trakiem vadoņiem tikpat kā pilnīgi izpostītas, nododot visu vadību bērnu pašu rokās un noliekot skolotājus apakš viņu komitejām, tur Katruks arī ļāvies ievēlēties jau komitejā un aiz ārpusēju palaidņu samusinājuma piedalījies dažā varmācīgā uzbrukumā kādiem saimnieku bērniem, jo tie esot bagātnieki un viņu mantas atņemšanas labad boikotējami, saprotot boikotēšanu par sišanu. Aiz bailēm par iejaukšanos citās, tālākās, aplamībās ņēmu viņu pie drīzumā no samaitātās skolas ārā, kur nav vairs nedz kārtīga darba, nedz drošas valdības, nezinādams pavisam, kur tadu draiskuli par ziemu likt. Laimīgi gadījās, ka Plīņu saim niece viņu pieņēma puslīdz no žēlastības par bērnaukli, kā jau agrāk brīžu brīžiem bijis. Bet nu jāpaliek vismaz šoziem bez mācības, un Dievs vien zina, kas turpmāk būs.
— Mani laika paredzējumi liek prast, ka ilgi vis šitā iekārta, kura saucama īstenā nozīmē par nekārtu, pastavet nespēs; to, cik dzirdams un novērojams, nomana jau paši nekārtību rīkotāji, cenzdamies apgādāties ar ceļa naudu, — Linums piebilda.
— Tas jau zināms un saprotams — ja nebeidzas nekārtība, tad jābeidzas visām kārtības beigām, kas vēl patvērušās no mežonīgas izdeldēšanas, — Laķis pabeidza, sniegdams uz atvadīšanos Linumam roku.
11. Pavisam skola gan vis vēl nejuka laukā
Pavisam skola gan vis vēl nejuka laukā, jo daži vecāki, bīdamies, ka netiek ieskatīti par valdības pretiniekiem, citi, cerēdami, ka apstākļi drīz labosies, vēl kādi, būdami no laiku nejēdzībām apmulsuši līdz :ar bērniem vai arī pavisam vienaldzīgi par visu, kas notiek, atstāja bērnus skolā, lai nāk kas nākdams. Skolotājs gan neatlaidīgi lūkoja uzturēt kārtību un vadīt atlikušos bērnus jel cik necik pie darba apziņas; bij arī vairāk tādu bērnu, kas gribēja un vēlējās strādāt, bet palika vienmēr kādi traucētāji, kuriem nepatika dažam šī, citam cita mācība, tāpēc mierīga un sekmīga darbība palika neiespējama. Gan tika pārvēlēta reižu reizēm komiteja, tomēr ne tikvien nelabojās nekas, bet visa pareizība grimdama grima dziļāk un dziļāk nekārtībā.
Bērni ieradinājās pa dienām staigāt pilnīgi savvaļībā, kurp vien iedomādamies, un pārnāca, kad iegribējās ēst. īpaši viss komitejas sastāvs, kad tas bij ievēlēts tāds, kādu gribēja pazīstamie ārpusnieki, lai turētu viņu pilnīgi savā varā un rīcībā, nestāvēja gandrīz nekad skolā, bet, kā rādījās, gāja spriedumos pastāvīgi pie ārpusējiem vadītājiem.
Dienu no dienas skolotājs nomanīja augam pret sevi nekaunīgu naidību — vispirms no vecāko skolas bērnu puses un tad pārejot arī uz jaunākiem. Viņš dabūja dzirdēt jau pat savām ausīm pazīstamos nolamājumus par spiegu, nodevēju un melnsimtnieku. No skolotājas viņam klusām tika zināms, ka komiteja, protams, ārpusnieku vadīta, iesūtījusi soda tiesai rakstu, lai šās skolas skolotājs tiekot ņemts ārā «no apgrozības» kā brīvības apspiedējs, komitejas neievērotājs un skolas vecākā sakūdītājs uz patstāvīgas rīcības neatļaušanu skolniekiem skolā pie krāšņu kurināšanas. Skolotājam līdza tāpat «no apgrozības» ņemams laukā arī skolas vecākais, tāpēc ka klausījis skolotājam uz brīvības apspiešanu pie krāšņu kurināšanas. Arī šī tik bīstamā ziņa skolotājam vēl nepiespieda atstāties no gādības par savu tik stiprā mērā papostīto, bet mīļo darba lauku. Mierīgi un pacietīgi viņš panesa visus nievājumus, nicinājumus un lamājumus cerībā, ka izdosies vēl glābt un pasargāt savu vadāmo un pārvaldāmo mācības iestādi no visgaiīga sabrukuma.
Tā pagāja vēl dažas nedējas, un kādā tumšā vējputeņa nakti noskanēja saplīsdamas loga rūtis un nokrita uz grīdas kaut kas smags. Skolotājs uztrūcies dzirdēja vēl šos vārdus, runātus, kā viņam likās, no sievietes balss;
— Lasāt tūliņ, kas tur rakstīts!
Viņš uzcēlās, uztaisīja steidzīgi uguni un ieraudzīja uz grīdas kādu baltu, apaļu priekšmetu. To pacēlis, atrada
papīrā ietītu akmeni un papīram iekšpusē šādu ierakstu:
«Steidzaties glābties abi ar skolas vecāko. Briesmas jums gluži tuvu klāt.»
Rokrakstu vērīgi aplūkodams, skolotājs noprata, ka rakstot ir gribēts rādīt nemākulību, bet taču abi teikumi uzrakstīti bez nevienas kļūdas. Un, lai gan rokraksts, cik spējams, sagrozīts, tomēr tas likās no dažu burtu īpašībām viņam labi pazīstams kā no kāda agrāku gadu skolas bērna, kam bijis vajadzīgs savu rokrakstu slēpt.
Skolotājs sāka tūliņ apcerēt baiļu pilno vēsti un steidzīgo uzaicinājumu, vai tas patiesīgs vai tik iebaidījuma ziņā dots un vai tāpēc ievērojams vai laižams pār galvu? Varēja jau arī domāt, ka viņš nācis no tagadējās stipri sajūtamās naidīgās puses, lai dabūtu šo tikai laukā no skolas un tad varētu darīt un dzīvot, kā gribētu, kad ar to pašu triecienu skolas vecākais arī projām. Skolotājs ņēma rokā vēl to pašu lapu, kas bijusi apkārt iesviestam akmenim, lasīja un vēroja dziļāk tos rakstus, un viņam likās nomanāms, pat ari sajūtams, ka tie rakstīti izbaiļu rūpēs par viņa glābšanu, it kā vēl ar baiļu drebuļiem. Līdz ar to viņam nāca jo gaišāk atmiņā, ka šis rokraksts pazīstams, lai arī slēpts caur sagrozījumiem; tik vien nevarēja atcerēties, kam viņš tāds ir, kad un kur tas redzēts, Ka šai lietai liela nozīme un svars, to liecināja ari tas, ka nav žēlotas loga rūtis, ārlogam un iekšlogam, sava katram, lai tik dabūtu šausmīgo ziņu ātri un slepeni iekšā, bez tam taisni vēl guļamā Istabā, kura ziņas iesviedējam bijusi, kā saprotams, pēc logu skaita zināma pat no ārpuses, kas rāda, ka iesviedējs mājas iedalījumu labi pārzinājis. Varētu arī šaī ziņā celties jautājums, vai tik sviediens nav nācis no samusināto skolnieku puses, tālab skolotājs, lampu paņēmis, iegāja puisēnu guļamā istabā apskatīties, vai visi patiesi maigā miegā un vai kādas zābaku pāras nav slapjas, bet atrada, ka šaī ziņā nav aizdomām vietas,Jo bij pusnakts tikko pāri un visi nomiguši. Tomēr varēja >flt, ka iesviedums ir kādu zināmo ārpusnieku nedarbs, darīts iebaidīšanas nodomā; un, lai arī šaī ziņā pārliecinātos, tad skolotājs iededzināja uguni vējlukturī un izgāja pēdu apskatīt pie izsistā loga un atrada, ka ir sieviešu zābaku pēdas, necik lielas un tieviem papēdīšiem, bet divējas, kas bij liecība, ka nākušas ir divatā, jo visas pēdas še, mājas tuvumā un aizvējā būdamas, nebij vēl aizputinātas. šās pēdas viņš krietni sabradāja, cik tālu vien tās bij skaidras, lai tās nepaliktu par nodevējām, kad meklētāji nāks, kaut gan droši varēja domāt, ka neaizputinātas jeb neapsnigušas viņas necik ilgi nepaliks.