"Runā, ka kopš krusta karu laikiem spogulis atrodoties šajā klosterī."
"Man ļoti žēl. Pie mums patiesībā vispār nav neviena spoguļa."
Stefens vēroja vecā, dievbijīgā vīra bārdaino seju, kas pēkšņi šķita pārvērtusies par necaurredzamu masku. Vai tas vispār bija iedomājams? Ka šis mūks dotu nepatiesu liecību'
"Mums," viņš neatlaidās, "ir visai droši norādījumi, ka šī leģenda apraksta pavisam noteiktu, reālu priekšmetu un ka šis priekšmets ticis paslēpts šajā klosterī. Mēs pat domājam, ka šis klosteris tikai tādēļ reiz ticis uzcelts, lai to šeit paslēptu."
"To es nespēju iedomāties. Šo klosteri pirms daudziem gadsimtiem uzbūvēja vīri, kas vēlējās izbēgt no pasaules un veltīt sevi vienīgi Dieva vērošanai," brālis Gregors paskaidroja. "Garīgā nozīmē, protams."
Šajā brīdī Stefcna bikšu kabatā iezvanījās mobilais telefons.
"Ko tas nozīmē?" mūks izbrīnīts jautāja.
"Tas nozīmē, ka jūs neatrodaties tik tālu no pasaules, kā jūs domājat," Stefens atteica un izvilka no kabatas savu telefonu. Patiešām apbrīnojami, ka šeit, ārā tuksnesī, bija sakari. No otras puses, tuksnesis bija vieta, kurā pastāvēja augsta iespējamība nonākt situācijā, kad nepieciešams steidzīgs sauciens pēc palīdzības. "Tas ir telefons."
Mūka acis bija plati ieplestas. "Telefons?" Šķita, ka viņš mēģināja atcerēties, kas tas vispār ir. "Bikšu kabatā?"
"Jā. Ārkārtīgi praktiska lieta."
Stefens piespieda pogu un pielika aparātu pie auss. "Hallo?"
Balss savienojuma otrā galā skanēja klusi, šalcoši un grūti saprotami, taču viņš to pazina. Bija pagājusi tieši viena diena, kopš šīs balss īpašnieks viņam jau reiz negaidīti bija piezvanījis.
Tā bija Pētera Eizenharta balss: "Atvainojiet, vai ārlietu nodala?"
KLOSTERI. Kristīgā mūku kopdzīve radās 3. jjs. pēc Kr. Ēģiptē. Izplatoties tālāk uz Palestīnu, attīstījās divas klosteru formas, t.s. anahorētu un koinobītu k. Anahorēti dzīvoja t.s. laurās, t.i., katrs mūks dzīvoja savā cellē, nodalītā būdā vai alā. Turpretī koinobīti dzīvoja mūku kopienās. Pirmais klosteris tika nodibināts ap 330.gadu pie Gazas.
Avrahāms Sterns Bībeles arheoloģijas leksikons
"Šeit Stefens Fokss," Stefens apjucis atsaucās. "Vai jūs tas esat, mister Eizenhart?"
"Jā," Eizenharta balss atbildēja. "Es vēlētos piezvanīt savai sievai." Stefens saprata. Saruna bibliotēkā. Tas teikums. Viņš pats bija to piedāvājis. Kā briesmu signālu.
"Mister Eizenhart, vai jūs varat brīvi runāt?"
"Nē," rakstnieks atbildēja.
"Taču jūs zvanāt, jo Kauns mums ir uz pēdām?"
"Jā."
Judīte un Ješua izbrīnīti viņu vēroja. Mūki uz viņu skatījās kā uz jukušu — vīrs, kurš turēja roku pie auss un sarunājās pats ar sevi! Stefens redzēja augsto klostera mūri, kas bija vecs jau toreiz, kad jūrā devās Kolumbs, redzēja tam pāri skaidrās, spilgti zilās debesis, kas šķita tiecamies bezgalībā, redzēja mūkus starp trūcīgajiem augiem: jā, tas patiešām bija traki.
"Vai Kauns mūs vēl meklē Jeruzalemē?" Stefens turpināja jautāt. "Nē!" Eizenharts uzsvērti noteica un it kā steidzinot piebilda: "Paklausieties, es zvanu no automašīnas ceļā uz Tclavivu. Drīz aizlido
mana lidmašīna, un mana sieva vēl nezina, ka es šodien atgriežos mājās, 'las ir ārkārtīgi svarīgi, ka es viņu pirms lidojuma vēl sazvanu…"
"Vai Kauns jūs aizsūtīja uz mājām?"
"Jā."
Tas varēja nozīmēt vienīgi to, ka rakstnieka pārdomas miljonāram vairs nebija svarīgas. Viņam nebūs radušās aizdomas, ka viņi abi sazinās, citādi viņš noteikti būtu liedzis jebkuru iespēju Eizenhartam viņu sazvanīt.
"Mister Eizenhart, man ir jāzina, cik daudz Kaunam ir zināms. Pamēģiniet man dot kādus atbilstošus mājienus," Stefens mudināja.
Šķita, ka rakstnieks to jau bija apdomājis. "Tagad es jums nosaukšu automašīnas numuru," viņš pateica un tūliņ pat izlaboja: "Piedodiet, vai es teicu automašīnas numuru! Es, protams, domāju telefona numuru."
Stefens drudžaini pārdomāja. Ko vācietis viņam ar to vēlējās sacīt? "Vai tas nozīmē, ka Kaunam ir zināms mūsu automašīnas numurs?"
"Jā, tieši tā." Fonā kāds kaut ko teica, un Eizenharts uz to atbildēja, taču sacītais pazuda traucējumu troksnī.
Ko tas nozīmēja? Sasodīts, ko tas nozīmēja? Kauns zināja viņu automašīnas numuru, okay. Cilvēkam, kura vārds bija Džons Kauns, to nebija grūti uzzināt. Taču kā viņš varēja nākt viņiem uz pēdām? Tā būs bijusi kāda muļķīga sagadīšanās.
Eizenharts nosauca savu telefona numuru Vācijā, lēni, varbūt tādēļ, lai dotu viņam laiku apdomāties. Stefens steidzīgi pieskrēja pie klostera durvīm, kuras vēl joprojām šķībi karājās senajās eņģēs, izkāpa ārā un piespiedās ārpusē pie mūra, pētoši lūkojās lejā, dziļumā, no kurienes viņi bija nākuši. Telefonā satraucoši šņāca un krakšķēja.
Patiešām. Tur lejā. Kustības aiz kādas klints, kaut kas tā kā nozibēja. Tur jau kāds gulēja slēpnī, sasodīts. Viņi bija jutušies pārāk droši.
Cerams, tie viņu vēl nebija pamanījuši, viņu un viņa mobilo telefonu. Viņš atkāpās klostera iekšpusē.
"Eizenhart," viņš sacīja balsī, kas viņa paša ausim izklausījās sveša. "Viņi jau ir klāt. Viņi jau mūs ir atraduši. Paklausieties — es nezinu, ko viņi ir nolēmuši ar mums darīt. Katram gadījumam es jums pateikšu, ko es zinu, lai vismaz viens var apliecināt, kur mēs esam palikuši."
Viņš dzirdēja Eizenhartu norijām siekalas. "Jā, labi."
Cik vien īsi iespējams, Stefens izstāstīja, kur viņi atradās un kas viņus šurp bija atvedis — slēptuve aiz Raudu mūra, franciskāņu tunelis un leģenda par spoguli. "Tas spogulis ir kamera," viņš nobeidza. "Mēs to vēl neesam atraduši, taču es esmu pārliecināts, ka kamera atrodas šeit."
"Es saprotu," viņš dzirdēja, kā Eizenharts domīgi, jūtami aizkustināts, teica. "Tad man vēlāk jāmēģina vēlreiz. Liels paldies." Savienojums pārtrūka.
Stefens paskatījās uz mobilo telefonu savā rokā. Bija redzams, ka telefona baterija drīz būs izlādējusies. Viņš to izslēdza, iebāza bikšu kabatā un tad paskatījās uz augšu.
Kontrasts ar mūku, kurš mierīgi dārzā no nelielas akas smēla ūdeni, viņā gandrīz izsauca nelabumu. No kurienes gan mūki šeit augšā kalnā bija dabūjuši ūdeni? Tas viss bija tik dīvaini. Stefens samirkšķināja acis un meklēja sev tuvas sejas, meklēja Judītes un Jcšua skatienu, lai ari tie raudzījās viņā norūpējušies.
"Kauns zina, kur mēs esam," Stefens kā apdullis atkārtoja sarunas būtību. "Un tur lejā kāds jau guļ paslēptuvē. Viņi mūs ir izsekojuši."
Judīte neizpratnē papurināja galvu. "Saki… Līdz šim notiekošais bija tikai slepeni, slepeni, un nu tu pēkšņi šim Eizcnhartam izstāsti visu?"
"Jā, tas bija tikai triks," Ješua uztvēra Judītes sacīto. "Kauns sūta Eizenhartu pa priekšu, lai viņš pakustina krūmiņu, viņš tevi mazliet pabaida — un tu jau visu izpļāpā!?"
Stefens iepleta acis. "Vai jūs nedzirdējāt? Viņi mums bija sekojuši. Visu laiku. Tur aiz klints kāds jau guļ un gaida, kad mēs atkal kāpsim lejā. Vai tas arī ir triks? Tādā gadījumā visai smalks, man jāsaka." Viņš paskatījās apkārt. Mūri nebija nekādas skatu lūkas vai kas tamlīdzīgs, no kurienes viņi neuzkrītoši varētu novērot situāciju. Tā vienīgā jēga un mērķis bija atstāt ārpusē pasauli.
Tikai — ja vien pasaule ļautos atstāt sevi ārpusē.
"Eizenharts lietoja paroli, kuru es viņam biju ieteicis," Stefens turpināja. Viņš īsumā izstāstīja par viņu tikšanos Amerikāņu bibliotēkā. "Esmu pārliecināts, ka Eizenharts man piezvanīja brīvprātīgi. Ja Kauns būtu viņu piespiedis ar mani runāt, tad lietot paroli viņam nebūtu bijis nekādas vajadzības."