"Un ja viņš ar Kaunu ir uz vienu roku?" Ješua neatlaidās. "Brīvprātīgi? Manis dēļ, par naudu? Tādi gadījumi jau ir bijuši diezgan."
"Tad es vairs neticēšu, ka protu novērtēt cilvēkus," Stefens norūca. "Atteikšos no darījumiem un izvēlēšos amatu, kur tam nav nekādas nozīmes. Iespējams, iešu par fasētāju konservu fabrikā vai strādāšu pie atkritumu izvešanas." Viņš ar abām rokām pārvilka pāri galvai. "Un tagad izbeidziet savu taujāšanu, man tā jau krīt uz nerviem."
Uzraksti ceļa malās vēl arvien rādīja līdz Telavivai divdesmit kilometrus, taču limuzīns strauji nogriezās uz šķērsām ejošas ātrgaitas šosejas, un tad jau viņu acu priekšā kā uzburta parādījās Bena-Guriona lidosta. Viņam tā atmiņā bija palikusi pavisam citāda. Vai patiešām bija pagājusi tikai viena nedēļa?
Abi viņa pavadoņi neatkāpās no viņa arī tad, kad viņš kāpa ārā no automašīnas. Ceļojuma somu viņi ļāva nest viņam pašam, taču abi eskortēja viņu līdz pat reģistrācijas lodziņam un no turienes līdz drošības kontrolei. Viņiem abiem bija ievērības cienīgas apliecības, ar kurām viņi atvairīja ierēdņu neuzticības pilnos skatienus, un tie ļāva viņiem šķērsot kontroles zonu, neskatoties uz to, ka abu žaketēm bija nepārprotami izvirzījumi. Viņi zināja ceļu uz vajadzīgo reisu.
Tur bija jāgaida.
Viens no abiem, šoferis ar tumši pelēkiem matiem un ūsām, pēc izskata mazliet līdzīgs vairākkārtējam pasaules čempionam peldēšanā pēdējās olimpiskajās spēlēs, nopirka sporta avīzi un iegrima savā lasāmvielā.
"Man jāaiziet uz tualeti," teica Eizcnharts.
Ņurdoņa atbildes vietā. Sporta avīze bija interesantāka. Otrs, tas, kurš bija sēdējis blakus vadītājam, stāvēja pie saldējuma automāta un pētīja dažādu vafeļu tūtiņu attēlus. Lielajā stikla celtnē, kas uztvēra saules starus kā siltumnīca, bija spiedīgi karsts. Eizenharts piecēlās un devās atbilstošo durvju meklējumos. Kad viņš pagriezās ap kādu stūri, viņš pamanīja pie sienas telefona automātu.
Viņa roka neapzināti ieslīdēja kabatā un sataustīja žetonus, kas vēl bija palikuši pāri pēc sarunas ar Stefenu Foksu. Vācijā viņš ar tiem vairs neko nevarētu iesākt. Labāk būs, ja viņš tos vēl norunātu.
Mājās neviens neatsaucās. Visi bija izgājuši, un atkal nebija ieslēgts automātiskais atbildētājs! Eizenharts paskatījās pulkstenī, pieskaitīja klāt vienu stundu, lai zinātu, cik pašlaik pulkstenis rāda pēc Viduseiropas laika, un prātoja, kur viņi šobrīd varētu būt. Ak jā, mūzikas skolā. Tas nozīmē, ka viņi būs mājās tikai tad, kad viņa putns jau būs pacēlies debesīs.
Kamēr viņš knibināja ārā no atveres neizlietotos žetonus, viņam ienāca prātā kāda ideja. Doma, kas būtiski pacēla viņa adrenalīna līmeni.
Bija vēl kāds, kam viņš varēja piezvanīt.
Taču tādā gadījumā viņam vajadzēja pasteigties. Un labāk izvēlēties telefona automātu, kas atradās mazliet tālāk no viņa uzraudzītājiem.
Mazs putekļu mākonis rāpās pāri skopajam tuksnesim kā resns, brūns kāpurs. Laiku pa laikam gan varēja saskatīt automašīnas, kas šos putekļus sacēla.
"Mēs esam tikai tūristi," Stefens Fokss skaidroja. "Mēs dzirdējām par šo klosteri un vēlējāmies to apskatīt. Fs Izraēlā vienreiz vēlējos apskatīt tādu vietu, kas nav pasaulē plaši pazīstama tūristu atrakcija."
"Kaut kam tādam viņi nemūžam nenoticēs," ješua drūmi pareģoja.
Viņi stāvēja cits citam blakus uz satrunējušā, mazliet slīpi pret mūri atslietā būdas jumta, zem kura atradās tas, ko mūki bija nosaukuši par savu ēdamistabu. Plānie dēlīši krakšķēja zem viņu kājām, taču tic viņus noturētu. Tie bija izturējuši jau gadu simtus. Jumta augšējā mala atradās tik augstu, ka tam, kurš pie tās turējās, klostera mūris sniedzās līdz pleciem.
"Un kaut arī tā," Stefens teica. "Tu taču dzirdēji. Brālis Gregors klosterī ieradies pirms trīsdesmit gadiem. Pirms trīsdesmit gadiem videokameras bija varbūt vienīgi zinātniskās fantastikas romānos. Un no tā laika viņiem nav bijis nekāda kontakta ar ārpasauli. Kā tu domā, ko mūki atbildēs, ja Kauns viņiem jautās, kur atrodas videokamera?"
"Kauns to jautās tev."
"Es neko nezinu ne par kādu videokameru."
"Bet tu noslēpi vēstuli, ko bija rakstījis ceļotājs laikā."
Stefens savilka uzsvērti nevainīgu seju, it kā viņš vingrinātos. "Vēsi ule? Ceļotājs laikā? Par ko jūs runājat, mans kungs? Es par to neko nezinu."
"Nav nekādu pierādījumu," pamāja Judīte. "Vēstule ir iznīcināta, un neviens nevar pierādīt, ka Stefenam tā vispār reiz ir bijusi."
"Ir fotogrāfijas."
"Vai kāds var pierādīt, ka šajās fotogrāfijās redzama divtūkstoš gadu veca vēstule, kas turklāt atradusies mums zināmajā kapā?"
"Bet tu ielauzies Rokfcllcra muzejā," Ješua neatlaidās.
"Jums taisnība, tiesneša kungs," Stefens pamāja. "To man patiešām var pārmest, un es savu vainu atzīstu. Es vēlējos paslepen vēlreiz apskatīt četrpadsmitā apgabala atradumus, pie kuriem man, lai gan es biju atradējs, pieeja bija liegta."
Viņi klusēja. Kādu brīdi bija dzirdams vienīgi mūku rūcošais koris, jo viņi bija sapulcējušies uz lūgšanu savā mazajā kapelā. Klostera vārti atkal bija aizvērti ciet, it kā būtu nolemts, ka Stefens, Judīte un Ješua šeit varētu palikt uz visiem laikiem.
"Nu jā," Ješua beidzot noteica. "Tad mēs vienkārši varētu iet, vai ne?"
Bija karsts. Neciešami karsts, un nebija ne mazākās vēja pūsmas.
"Es vēl neesmu pārliecināts, vai kamera patiešām atrodas šeit," Stefens teica. "Viens ir skaidrs — Kauns šo klosteri apgriezīs ar kājām gaisā, gluži citādi, nekā mēs to pratām."
Smilšu mākonis arvien vairāk tuvojās, kļuva arvien caurredzamāks. Tie bija pieci satiksmes līdzekļi, pieci mazi, tumši punkti, kas gājēju tempā kustējās uz priekšu tuksnesī.
"Vai tu par to vēl neesi domājis," Ješua beidzot jautāja, "ka, iespējams, mūki paši nemaz nezina, ka kamera atrodas šeit?"
Stefens pamāja, acis no sekotājiem nenovērsis. "Visu laiku."
Kad brāļi bija beiguši savu lūgšanu un klusēdami nāca ārā pa kapelas zemo ieeju, sekotāji bija sasnieguši kalna pakāji, īsi apspriedušies, no atvērtiem bagāžas nodalījumiem izņēmuši un sadalījuši kaut ko, kas ļoti atgādināja lielus rokas šaujamos ieročus, un sāka kāpt augšup.
"Godājamais tēvs," Stefens vēlreiz mēģināja runāt ar brāli Gregoru, "sekotāji, par kuriem es jums jau stāstīju, mūs ir atraduši. Viņi nāk arvien tuvāk. Viņi meklē to pašu, ko mēs, taču nevēlas to tikai apskatīt. Viņi vēlas to iegūt.'"
"Tā kā tas, ko viņi meklē, šeit nav, tad viņi to ari nedabūs," brālis Gregors atbildēja.
"Ticiet man — šie ļaudis tam noticēs vienīgi pēc tam, kad būs apgriezuši otrādi katru jūsu klostera akmeni un neko nebūs atraduši."
Mūks dusmīgi vēroja jauno amerikāni. Viņa seja raustījās. "Acīmredzot jūsu klātbūtne mūsu klosterī apliecina nopietnus draudus mūsu mieram un mūsu pašapcerei uz augšu," viņš konstatēja. "Man ļoti žēl, ka esmu spiests jums to lūgt, taču cs domāju, būs labāk, ja jūs tagad iesiet."
"To mēs ļoti labprāt darītu, taču es baidos, ka ar to mēs vairs nespēsim noturēt nelaimi."
"Ko tas nozīmē?"
Stefens iekoda sev apakšlūpā. "Tie ieradīsies šeit. Vienalga, kur mēs iesim, un vienalga, ko mēs darīsim. Man ļoti žēl."
No tālienes, gandrīz vai kā tāls ērgļa sauciens, pāri mūrim ielauzās kliedziens. Tas bija spokains bridis, un visi trīs varēja redzēt, kā mūka acīs noplaiksnās panika. Ērgļu Šeit nebija. Tas bija cilvēka kliedziens, tas gan nebija saprotams, taču pēc intonācijas tas atgādināja komandu, kura vadīja veselu ordu. Viņi nāca.