"Bet," tcica Gregors. "Tas taču ir neprāts. Kā gan kāds var dot pavēli meklēt priekšmetu, kas pieder leģendām?"
Stefens dziļi ieelpoja. Šis bija brīdis, kurā galu galā viss izšķirsies. Brīdis, kurā viņam kāds bija jāuzvar. Tagad… vai nekad.
"Jums ir taisnība," viņš teica, rokas salicis lūdzošā žestā. "Tas būtu neprāts. Bet, lūdzu, paklausieties manī uzmanīgi. Mēs zinām — es uzsveru, zinām — kāds cilvēks ir ceļojis cauri laikam, un tas noticis aptuveni tajā gadā, kad Jēzus sāka sludināt. Šim cilvēkam līdzi bija videokamera — tas ir kas līdzīgs kinokamerai, tikai attēli tiek saglabāti magnētiskajā lentē, tāpat kā magnetofonā, un viņš bija nofilmējis Jēzu Kristu. Es saku to vēlreiz: tā nav teorija, bet fakts. Mēs vienīgi īsti nezinām to, kur kamera ar attēliem ir palikusi."
"Ceļojis cauri laikam?" Mūks neticīgi purināja galvu. "Bet tas taču nav iespējams."
"Tas ir noticis. Es vēlētos, kaut es jums tagad varētu visu izstāstīt, taču tam nepietiek laika. Mēs esam šeit, jo savos pētījumos uzdūrāmies leģendai par spoguli, kas glabā Jēzus atveidu. Mēs domājam, ka šis spogulis patiesībā ir videokamera, un domājam, ka tā tiek glabāta šajā klosteri."
Ja teiktu, ka brālis Gregors tur stāvēja kā zibens ķerts, tad tas vēl ne tuvu nebūtu patiesība. Viņa seja pēkšņi bija kļuvusi pelnu pelēka, viņa vaigi, kas bija izskatījušies tik veselīgi un apaļi, slābani nokārās uz leju, pat viņa mati pēkšņi izskatījās tādi kā sirmi.
"Taču," viņš ar pūlēm izteica, "šis klosteris tika uzcelts tikai pirms sešsimt gadiem. Tas nav iespējams."
"Pirms tam kamera bija noglabāta citā vietā un nonāca franciskāņu īpašumā," Stefens pārdroši apgalvoja to, ko pats īsti nezināja, tikai nojauta. Viņš ar roku kustībām parādīja aparāta aptuvenās aprises. "Runa varētu būt par taisnstūra formas priekšmetu, kas ir aptuveni tik liels. Iespējams, tas ir kaut kā ietīts vai ieslēgts lielākā kastē."
Vecā vīra skatiens kļuva nemierīgs. "Kur šis priekšmets varētu būt? Tas taču ir redzams, ka šeit nekā tamlīdzīga nav."
Stefens un Ješua saskatījās. "Sākumā mēs domājām, ka videokamera — tātad spogulis — šeit tiek godāts kā relikvija vai svētums. Taču varētu būt arī tā, ka tā ir šeit paslēpta un jūs par to vispār neko nezināt."
"Šeit nekā nav," mūks atkārtoja un norādīja pāri uz kapelu. "Lūdzu, jūs varat apskatīt altāri." Viņš izskatījās tā, it kā viņu tūlīt pat sagrābtu nespēka lēkme.
Pamazām Stcfcnam pašam uzmācās šaubas, vai kamera atrodas klosterī. Varbūt tās vispār sen vairs nav. Tas taču bija visvairāk iespējams. Vai varbūt tā vēl arvien atradās Raudu mūrī. Varbūt viņš pārāk viegli bija ļāvis Ješua tēva runāšanai sevi samulsināt? Bet vai tas viņam nebija nācis īstajā laikā? Viens pats un izsalcis viņš bija sēdējis viesnīcas istabā, pirms brīža uzzinājis, ka cilvēks, kuru viņš pazinis, pēkšņi un negaidīti miris… Protams, viņš bija noraizējies par došanos applūdušajā tunelī. Trīsdesmit gadus neatrodas neviens pats, kurš to uzdrošinātos darīt, — tad ir ko padomāt, ja esi absolūts iesācējs niršanā. Vai šī nebija vieglākā izeja, pēkšņi nešaubīgi sākt ticēt tam, ka videokamera neatrodas vis draudīgā tuneļa galā, bet gan guļ noglabāta kādā saulainā klosterī kalna galā?
"Jā," Stefens pieklājīgi pamāja. "Paldies. Mēs ļoti labprāt apskatītu altāri."
Mūks palūkojās viņos ar skatienu, kas šaudījās kā malduguns, tad pamāja un atstāja viņus stāvam. Atstāja viņus stāvam un devās pie saviem ticības brāļiem, kuri bija sapulcējušies pie apbedījumu telpas durvīm kā iztramdīts ganāmpulks.
"Mēs nedrīkstējām šurp nākt," Stefens nomākts sacīja. "Jau mūsu klātbūtne vien iegrūdis viņus nelaimē. Kauns metīsies viņiem virsū kā lija." Viņš palūkojās lejā pa nelielo, iemūrēto akas atveri un redzēja ap divu metru dziļumā vizuļojam ūdeni. Kā liekas, tvertne. Tā bija šīs vietas lielākā mīkla: no kurienes mūki šeit dabūja ūdeni.
Ješua skatiens slīdēja pāri trim kapu krustiem blakus kapelai. "Arī tāds Džons Kauns ne vienmēr var darīt visu, ko viņš grib."
"Es gan par to nebūtu tik pārliecināta," viņam atbildēja māsa. Viņa pamāja uz apbedījumu telpas pusi. "Vai tu domā, ka tur kādam no viņiem ir miršanas apliecība? Neviens pat nepamanīs, ja viņa ļaudis pieliks tur klāt vēl pāris mirušos."
"Nebaidi mani," nomurmināja Ješua.
"Labi," Judīte pikti noteica. "Labi."
Lai ieietu kapelā, bija jānokāpj lejā pa dažiem rupji tēstiem pakāpieniem. Lūgšanu telpa bija kaila un tukša, kādreiz tā bijusi izbalsināta balta, taču gadu gaitā nedaudz izliektajiem griestiem pāri bija pārvilcies biezs melnu sodrēju slānis. Tā nebija gluži taisnība, ka mūki neizmantoja uguni: uz altāra dega maza liesmiņa, neveikli izgatavota eļļas lampa. Vidū karājās krusts, pa labi un pa kreisi no tā bija novietoti ziedi, vienīgais rotājums. Viņi aplūkoja altāri, taču tas bija tikai taisnstūra formā izveidots klints gabals, kas bija pārklāts ar plānu drānu. Kamera varētu būt paslēpta tajā, jā, taču tikpat labi tā varēja būt paslēpta jebkurā klostera mūra akmenī. Viņiem nebija nekādas iespējas par to pārliecināties.
"Okay," Stefens teica. "Es svinīgi solu, ka vairs nekad neizvirzīšu nepamatotas teorijas. Mēs būtu…"
Spējš blīkšķis lika viņiem sarauties. Klusums pēc tā šķita kā kliedziens. Cits citā skatījās trīs pāri izbijušos acu.
"Ak, velns parāvis!"
Viņi izmetās ārā no kapelas. Mūki lēnām, kā hipnotizēti, kāpās nostāk no klostera mūra, acis no tā nenovērsuši. Vēl viens blīkšķis pāršķēla klostera klusumu kā šaušalīgs cirvja cirtiens, un no smagajām ārdurvīm lidoja koka šķembas.
Stefens juta sevī uzbangojam izbaiļu un niknuma vilni. Tas pārspēja viņa drūmākos pareģojumus. "Viņi atbrīvo sev ceļu," viņam izlauzās. "Viņi nemaz nedomā tērēt laiku, lai runātu!"
Sākās ilga apšaude, visdažādāko šaujamieroču koris, kam unisonā bija viens mērķis — klostera durvis. Vecais, mūžīgajā tuksneša karstumā žuvušais koks lūza, putēja un plīsa, un, lai gan tās apbrīnojami turējās pretim, brīdis, kad durvis sašķīdīs gabalos un izgāzīsies, vairs nevarēja būt tālu.
"Brālis Gregors ir pazudis," Judīte konstatēja.
Stefens paskatījās apkārt. Patiešām, starp brāļiem, kuri izbijušies slēpās aiz savu guļamistabu būdas sienām, mūka nebija. Vienu brīdi viņam likās, ka viņš to redz, atlēkušas lodes ķertu, beigtu guļam vienā no dobēm, taču nē, tā bija tikai kaudzē samesta pelēka zeme. Mūks, kā likās, bija paslēpies.
Tas nevarēja vairs turpināties ilgi. Kāds šāviens no aizmugures sadragāja dzelzs riņķa stiprinājumu, kas atradās durvju pašā vidū, un apkalums aizlidoja šķērsām pāri dārzam. Apdullinošajā šāvienu troksnī bija dzirdami atsevišķi saucieni, iespējams, pavēles. Viņi gatavojās triecienuzbrukumam.
Un tad gandrīz pēkšņi šāvieni aprāvās.
Stefens aizturēja elpu, gaidīdams nelietību, kam, bez šaubām, vajadzēja sekot. Piemēram, durvju spridzināšanu.
Tā vietā pēkšņajā, pēc neciešamā trokšņa gandrīz vai nospiedošajā klusumā skaidri bija sadzirdama kāda skaņa, kas, ja tagad mēģina atcerēties, pamazām bija kļuvusi arvien skaļāka un skaļāka, zema, draudīga dārdoņa, skaņa, kādu rada jaudīgas mašīnas, un tā kļuva arvien stiprāka un nāca arvien tuvāk.