"Es to pazīstu," nomurmināja Judīte ļaunās priekšnojautās. "Šo troksni es pazīstu."
Un tad tie pēkšņi bija klāt, apdullinoši skaļi, un trīs milzīgas, tumšas ēnas dārdēja debesīs virs viņu galvām, un viņi instinktīvi pieliecās. Visapkārt virpuļoja putekli, lapas un zari.
Tie bija trīs kara helikopteri formācijas lidojumā.
34
KLOSTERI. Klosterus Nebo kalnā izraka S. . Sallcrs Studium Biblicum Franciscanum uzdevumā. Pirmie mūki 4. gs. pēc Kr. dzīvoja ielejās apkārt kalnam, bet lielais klostera komplekss tika uzcelts 5.—9. gs. īpaši šeit jāatzīmē baznīca ar vairākām savstarpēji saistītām mozaīkas grīdām un graudu noliktava.
Avrahāms Sterns Bībeles arheoloģijas leksikons
Stefens juta, kā viņam mulsā izbrīnā atkaras žoklis, taču tur viņš neko nevarēja darīt. Kā hipnotizēts viņš nespēja novērst acis no trim iespaidīgajiem tumšajiem helikopteriem, kas kā lieli, melni putni atkal cēlās augstāk, vilkdami sev līdzi pelēku, smirdošu sadegušas degvielas mākoni. Tad tic uzņēma plašu loku, kura mērķis nešaubīgi bija lidojums atpakaļ uz klosteri.
Pēkšņi viņš jutās pavisam mazs un nevarīgs, kā pele, kas paskatās uz augšu un redz, ka tai virsū ripo tvaika veltnis. Ko viņš te bija izraisījis? Helikopteri attālinājās cits no cita; varēja jau redzēt, kā tiek atvilktas vaļā sānu durvis un aiz tām vīri uniformās gaida pavēli.
Viņš atrāva skatienu un mēģināja sakopot domas. Vai tie bija Kauna ļaudis? Vai varbūt viņš bija uzsūtījis viņiem Izraēlas armiju? Iespējams, kaut kur viņu jau gaidīja bargs prokurors ar garu, Kauna advokātu sastādītu apsūdzību sarakstu.
Arī mūki, satupuši savā aizsegā, bija pastiepuši sejas pretim šai izrādei debesīs kā puķes, kas vienmēr pavērš savus ziedus pret sauli. Visi, izņemot vienu, kurš ik pa brīdim paskatījās apbedījumu telpas virzienā, it kā baidītos, ka drīz tur atdusēsies pats.
"Tā ir armija. Nu tas ir garām," teica Judīte, taču viņš nojauta vairāk, nekā viņa pateica, it kā viņš to būtu dzirdējis, jo viņa to bija sacījusi pati sev, un helikopteri sāka piezemēties pie klostera. Drīz jau vairs nebūtu iespējams saprast pašam savus monologus.
Jā, nav šaubu, nu tas bija garām. Stcfcna skatiens slīdēja apkārt. Vai viņš šo vietu vēl kādreiz redzēs? Varbūt viņš nākamās nedēļas vai mēnešus pavadīs cietuma kamerā. Protams, viņa tēvs noteikti uzņemsies viņu aizstāvēt, taču viņam vajadzēs braukt šurp, apvienoties ar kādu Izraēlas ierēdni, un tas viss aprīs milzīgas summas, iespējams, visu Stefena kapitālu, ja ar to vispār pietiktu. Taču nu tas bija garām. Vīri, kuri gaidīja helikopteros, — vēl pavisam mazi un augstu debesīs, taču sejas jau saredzamas kā gaiši laukumi, — šie vīri piederēja pie armijas, kura jau daudzreiz bija iznīcinoši sakāvusi divdesmitkārtīgu arābu iebrucēju pārspēku. Pret šiem vīriem viņiem nebija nekādu izredžu cīnīties.
Viens no mūkiem vēl arvien skatījās uz apbedījumu telpu. Nē, viņa sejā nebija baiļu izteiksmes. Šis vīrs nebaidījās. Drīzāk gan viņš pārdomāja, vai meklēt tur patvērumu vai ne.
Stefcns aizturēja elpu, kad viņam pēkšņi radās baismīgas aizdomas.
"Judīt!" viņš sauca cauri džinkstošajam tuvojošos rotoru troksnim. "Jcšua!"
Viņiem bija tikai šī vienīgā iespēja. Un īstenībā viņi pat neriskēja, jo viss jau tāpat bija skaidrs.
"Kas ir?" Judīte atkliedza.
"Man liekas, es zinu, kur ir pazudis Gregors!" Stefcns viņai kliedza pie auss.
"Ko?" Viņa papurināja galvu, parādīja uz ausīm. Troksnis bija par skaļu. "Es nesaprotu ne vārda!"
Viņš satvēra viņas roku un parāva. "Nāciet!" viņš kliedza un aicinoši māja, lai viņi seko.
Viņi skrēja viņam līdzi, kad viņš šāvās pāri uz apbedījumu telpu, Judīte vilcinādamās, Jcšua apjucis, lāču viņi sekoja viņam. Durvju aizbīd nis viņa rokā drebēja no plosošā trokšņa, kad viņš vilka to vaļā. Judīte aptvēra, kas viņam padomā, un kāpās atpakaļ.
"Nāc!" viņš sauca vēlreiz, saķēra viņu aiz rokas un vilka sev līdzi. Tad viņš ierāva telpā arī Ješua un aizbultēja durvis. Pēkšņi visapkārt bija pilnīga tumsa, taču troksnis vēl arvien bija apdullinošs.
Viņš izvilka savu mazo kabatas lukturīti un ieslēdza to, virzīja gaismas apli pāri plauktiem ar to šaušalīgo saturu. Tagad tikai vajadzēja ātri atrast to, ko viņš meklēja, sasodīti ātri…
"Kas tev prātā?" Ješua viņam kliedza ausī. Viņa skatiens liecināja, ka viņam īsti labi neizdodas uz kauliem visapkārt skatīties tikai kā uz arheoloģiskām senlietām.
Stefens papurināja galvu. Bija pārāk sarežģīti to tagad paskaidrot. Viņš sniedzās pie plauktiem, iztaustīja koka starpsienas, uzmanīgi pārbaudīja plaisas un zaru caurumus. Kā viņš to būtu ierīkojis, ja toreiz, četrpadsmitajā gadsimtā, šādu istabu būtu plānojis un būvējis viņš?
Četrpadsmitajā gadsimtā.
Tik sen.
Nodiluma pēdas! Viņš nokrita ccļos, degunu gandrīz piebāzis pie grīdas, meklēja kā apmāts, ar lukturīti izgaismodams centimetru pēc centimetra, ieslīpi no sāniem, lai visas skrambas un švīkas mestu lielu ēnu. Un helikoptera rotori ārpusē dārdēja tā, ka likās — pienācis pasaules gals.
"Šeit!" viņš iesaucās, taču viņš pat nedzirdēja pats sevi. Viņš iespieda lukturīti Ješua rokā, kurš to turēja, vēl arvien nesaprazdams, kas notiek. Plaukts telpas fasādes pusē grīdas kokā bija ierīvējis lokveida robus. Kaut kur šeit vajadzēja būt aizbīdnim, pavisam vienkāršam aizbīdnim, tādam, ar kuru nebija grūti rīkoties arī veca mūka podagras savilktajām rokām…
Tikai nedrīkstēja baidīties tur bāzt iekšā roku, aukstu, baismīgi gludu pirkstu kauliņu kaudzē. Stefens, taustīdamies apkārt, atrada tajā sviru, un, to pavelkot, plaukts atvērās kā skapja durvis.
Tajā pašā bridi satricinošā dārdoņa pieklusa. Visi trīs satraukti saskatījās.
"Viņi ir piezemējušies pie klostera," Judīte iesaucās. "Tagad viņi noregulē rotorus starta gatavībā." Nu tie bija dzirdami atkal. Vēl arvien bija troksnis kā rokkoncertā, taču, salīdzinot ar to, kā bija iepriekš, tas varēja likties kluss.
Aiz plaukta kāpnes no tīras klints veda tumšā, neizdibināmā dziļumā. Stefens izņēma Jcšua no rokām kabatas lukturīti un devās pa priekšu. Lai arī kas notika ārpusē, viņi nekādā gadījumā nedrīkstēja zaudēt laiku.
"Kad es pamanīju, ka viens no mūkiem skatās apbedījumu telpas virzienā, man tā atkal ienāca prātā," Stefens paskaidroja. Judīte gāja aiz viņa, un Ješua augšā aizvilka plauktu atkal ciet. Varēja dzirdēt aizkritam mehānismu, un nu bija gandrīz pavisam kluss. Vēl bija dzirdama neskaidra dunoņa, un arī tā ar katru soli kļuva klusāka. "Šo klosteri ir būvējuši cilvēki, kas trīsdesmit gadus kaluši pusjūdzi garu eju cauri klintij. Šeit vienkārši bija jābūt apakšzemes būvēm — slepenām apakšzemes būvēm. Un kur gan viņi vēl labāk varēja noslēpt pieeju tām, ja ne telpā, kas pilna ar kauliem?"
"Tu domā, ka mēs šeit varam paslēpties, kamēr gaiss augšā atkal būs tīrs?" jautāja Ješua.
Stefens papurināja galvu. "Nē. Es domāju, ka šeit lejā kaut kur ir brālis Gregors, un es vēlētos zināt, ko viņš dara."
Trepes drīz pārgāja pazemes kapenēm līdzīgā ejā, kas veda divos virzienos. Stefens apstājās, pagaidīja, līdz Judīte un Ješua stāvēja viņam blakus, deva viņiem zīmi būt klusiem, un izslēdza lukturīti. No labās puses nāca baiss, skanīgs troksnis, it kā milzīgā stalaktītu alā pilētu ūdens. Stefens juta, kā viņam dauzās sirds. "Pa labi," viņš čukstēja. Virs viņu galvām rībēja soļi, zeme viegli drebēja. Kas, sasodīts, tur augšā notika? Stefens šo domu atvairīja, apgaismoja ceļu.