Eja kļuva platāka, izvērtās apaļā telpā. Oda pēc mitruma un pelējuma, un bija neparasti auksts. Gaisma kā pirksti taustīja vecas koka kārtis un ratus, ķēdes un āķus, un krauju caurumu pašā vidū, kurā bija ielaista ķēde un kas šķita piepildīts ar neizdibināmu, neskaidru melnumu.
"Uzmanīgi," brīdināja Judīte, kad Stefens piegāja caurumam tuvāk un mēģināja ar sava kabatas lukturīša gaismas staru melnumu izgaismot.
"Tai vajadzētu būt akai," Stefens brīnījās. Viņš apgaismoja lielo zob ratu statīvā virs cauruma un mēģināja novērtēt, cik gara varētu būt uz tā uztītā ķēde. "Neiedomājami dziļa aka pašā kalna vidū."
Pretējā pusē zemē bija izkalta atvere, uz kuru veda šaura rieva, aiz kuras bija dzirdama burbuļošana. Acīmredzot pa to tika novadīts ūdens ii/, tvertni, kas bija pieejama no ārpuses, lai no tās varētu smelt ūdeni dārzam un ēdiena gatavošanai.
Bet no kurienes šis ūdens nāca? Šeit, tuksneša vidū?
"Zem Negevas," Ješua, it kā būtu lasījis viņa domas, teica, "vēl no ledus laikmeta ir milzīgi ūdens krājumi. No šī kalna ir iespējama dabiska pieeja šiem krājumiem, tas ir vienīgais izskaidrojums."
"Jā," Stefens pamāja. "Lai kā es viņus cienu, es tomēr neticu, ka mūki būs izrakuši arī šo aku. Pat viņiem būtu bijis skaidrs, ka kalna virsotne nav īstā vieta akai."
"Paspīdini šeit." Ješua notupās reibinošā tuvumā pie melnā bezdibeņa un ar pirkstiem iztaustīja pamatu pie tā. "Šeit. Plaisa. Acīmredzot tā stiepjas cauri visam kalnam. Ļoti iespējams, ka ir izveidojušās spiediena caurules, kas uzspiedušas ūdeni sasniedzamā augstumā." Viņš šķita pilnīgi aizmirsis, ka viņi bija bēguši no vajātājiem. "Fascinējoši. Vajadzētu pārbaudīt, vai…"
"Jā, jā," Stefens nepacietīgi atbildēja. Viņš spīdināja lukturīti uz visām pusēm. Bija tikai šī viena apaļā telpa ar iespaidīgo vindas aku, un eja, pa kuru viņi bija gājuši, bija vienīgā iespēja tai piekļūt. Tātad, ja brālis Gregors patiešām bija kaut kur šeit lejā paslēpies, tad viņam vajadzēja atrasties ejā, kas no trepēm veda pa kreisi.
Atpakaļceļā viņi dzirdēja troksni no virszemes. Ātri soļi, rīboņa — it kā kāds cīnītos. Taču vai vecie mūki, pieņemot, ka viņi būtu ar mieru, būtu spējuši pret kādu cīnīties?
Viņi šķērsoja trepes, iespiedās otrā ejā. Tā meta līkumu un kļuva nedaudz krauja. Trokšņi atkal pazuda, un viņus apņēma nomācošs klusums. Tas bija kā kāpiens lejā, zemes klēpī, aukstā, klusā, cilvēka rokas radītā mirušo ēnu valstībā.
Stefens pēkšņi apstājās, nočukstēja: "Ššš!" —, kad Judīte, viņam no aizmugures uzskrējusi virsū, gribēja sākt šķendēties, un izslēdza lukturīti. Viņš aizturēja elpu, kad visapkārt iestājās tumsa.
Ješua skaļi ieelpoja, gandrīz izbijies. Tumsa nebija pilnīga. Priekšā nenosakāmā attālumā, vairāk kā nojausma nekā īstenība, bija redzama tikko manāma gaisma.
Perlamutra krāsā mirgojošajā tumsā Stefens pēkšņi saprata, kas tā ir par sajūtu, kas viņā pamodusies, kopš viņi bija nokāpuši lejā pa trepēm. Sajūta, kas kā maigas, velkošas sāpes šķita iespraucamies starp ribām un kļuva arvien stiprākas, jo tālāk viņš gāja, — parastas, primitīvas bailes. Bailes, kas viņu gribēja apstādināt un likt griezties atpakaļ. Bailes, kas viņam nedzirdamā balsī čukstēja, ka tam, ko viņš dara, patiesībā nav nekādas jēgas, ka viņš tikpat labi tagad varētu doties augšā un ļaut sevi sagūstīt, ka viss tā arī varētu palikt, galu galā viņš bija darījis visu, kas viņa spēkos, un nebija nekā, ko viņam vajadzētu sev pārmest. Bija pilnīgi lieki spert tālāk kaut vai tikai vienu soli.
Stefens klusi un lēni izelpoja un tikpat lēni atkal ieelpoja. Bez skaņas. Savādi — kaut kas bija citādi, bija mainījies mūžīgi neatšķetināmajā baiļu, vēlmju, iekāres un ilgu juceklī, kas viņu dzina uz priekšu. Vēl pirms brīža, kad viņi bija sasnieguši klostera kalna pakāji, viņu bija sagrābušas un dzina uz priekšu lielas bailes: kas notiks, ja viņš kaut ko nepamanīs? Ja viņš pieļaus kļūdu? Ja Kauns būs aizsteidzies priekšā? Ja viņš, iespējams, nekad nedabūs redzēt videokameru?
Tagad bailēm pēkšņi bija pavisam cita seja. Tā bija šāda: kas notiks, ja viņš patiešām atradīs to, ko viņš meklē?
Noknikšķēja slēdzis, kad Stefens atkal ieslēdza lukturīti.
Ncpārmijot neviena norādījumu vārda, viņi visi trīs centās likt tik nedzirdamus soļus, cik vien bija iespējams. Tālāk, liekot soli priekšā solim, arvien tālāk iekšā briesmu pasaulē, arvien tālāk pretī bailēm. Akas puvuma smakas vietā arvien jūtamāk iejaucās kāda cita, smaga, svešāda smarža, kā vīraks, kā mirres, kaut kas tāds, kas vedināja uz domām par katedrālēm un tūkstošiem balsu dziedātiem korāļiem baznīcu jomās, kas slejas debesīs.
Kāds dungoja.
Sī skaņa kā elektriskā strāva izskrēja cauri visam Stefcna ķermenim. Kāds dungoja kaut ko tādu, kas skanēja kā dīvaini neskanīga melodija, zems, rūcošs vīrieša bass, koncentrējies dedzīgā lūgšanā. Dungošana piepildīja gaisu ar klusu, taču tik nedzirdēti intensīvu klātbūtni, ka uzmācās bailes, ka tas, kurš šīs skaņas radīja, varētu no izbija nomirt, ja viņu šajā bridi kāds pārsteigtu.
Dungošana apklusa tieši tajā brīdī, kad viņi sasniedza grotu.
Telpa nebija liela, diezin vai tā bija lielāka par to, kurā atradās aka, un tā bija rupji izkalta klintī. Un pirmajā brīdī tā atsauca Stefenam atmiņā veselu rindu arābu pasaku, kurās tā vien mudžēja no slepenām, bagātībām pārpludinātām dārgumu glabātavām. Trīs mazas eļļas lampas dega uz milzīga altāra, uz kura stāvēja zeltīti kausi, zeltā mirdzoši svečturi, izvirzīti krusti, lielas, krāsainas ikonas ar zelta pārklājumu un biezas, ar roku rakstītas Bībeles, tas viss bija sablīvēts uz neskaitāmiem maziem un lieliem, mākslinieciski mezglotiem un austiem paklājiem, un tādi bija noklāti ari zemē. Ikonas, kurās bija attēlotas ainas no Jēzus dzīves, bija piekārtas arī pie sienām vai atslietas pret tām, lieliska neizmērojamu mākslas vērtību kolekcija.
Altāra priekšā uz viena no paklājiem lūgšanā ceļos bija noslīdzis kāds vīrs — brālis Gregors.
Viņi stāvēja klusēdami, satriekti, tik negaidīti ieraugot šo iespaidīgo greznumu, un nezināja, ko tagad teikt un ko darīt.
Brālis Gregors vēlreiz nolieca galvu, trīsreiz pārmeta krustu, stīvām, smagām kustībām piecēlās un pievērsās viņiem, it kā būtu viņus jau gaidījis. Iespējams, bija vainojams apgaismojums, vai varbūt krēsla atklāja to, kas bija palicis apslēpts dienas gaismā, taču viņa sejā bija iegūlušas dziļas rūpju rievas, kas padarīja to bezgala vecu.
"Jūs to esat atraduši," viņš teica nogurušā balsī.
Stefenam bija jāklepo, pirms viņš spēja ko atbildēt. Viņa mēle bija kļuvusi smaga un neveikla. "Atraduši? Ko atraduši?"
"Spoguli, kas glabā mūsu Kunga atveidu," vecais mūks paskaidroja un ar roku norādīja uz nelielu, bagātīgi rotātu un apzeltītu lādīti altāra vidū. "Tur tas ir."
Uri Lībcrmans pēc sarunas beigām vēl vismaz piecas minūtes turēja rokā telefona klausuli, skatījās uz zilajām tapetēm acu priekšā un pārdomāja, ko viņam tagad darīt. Vai viņam vispār kaut ko vajadzētu darīt. Jo stāsts, ko viņam drudžainos, lielā steigā kā bērtin nobērtos teikumos bija izstāstījis Pēters Eizcnharts, bija pārāk neticams.
Viņš atcerējās, kā nejauši bija iepazinies ar šo vācu rakstnieku lidmašīnā, lidojot no Frankfurtes uz Telavivu. Neuzkrītošs, neveselīgi bāls un ar noslieci uz korpulenci, Eizcnharts ne tuvu nebija izskatījies tik iespaidīgs kā glaimojošajā autora fotogrāfijā, ko viņa izdevniecība publicēja uz grāmatu apvākiem un reklāmās. Viņi kādu brīdi bija jauki parunājušies, un tad viņš bija izspēlējis savu triku ar digitālo kameru un minidatoru, ar ko viņš jau daudzkārt bija atstājis iespaidu uz cilvēkiem, — līdz šim tieši tāpēc katra prominenta persona, ar kuru viņš bija iepazinies lidojumos, viņu bija atcerējusies, ja viņam bija radusies vajadzība atkal atjaunot kontaktus, — un ar to sakari ar viņu arī bija beigušies.