Taču rakstnieks viņam bija piezvanījis jau nākamajā dienā un lūdzis
Sk
kādu pakalpojumu — ievākt ziņas, kas saistījās ar kādu britu, senatnes pētnieku, kurš jau dažus gadu desmitus darbojās Izraēlā. Nu labi, tas bija tikai vingrinājums pirkstiem. Pārējo, protams, bija paveicis dators. Un kādēļ lai viņš to nedarītu, galu galā mazais ziņojums ar fotogrāfiju avīzē viņa kasē bija ienesis vairāk nekā tikai pāris šekeļu.
Un nu šis. Viņš zvanot no lidostas, vācietis bija nošņācies, un tiekot apsargāts, esot tikko uz brīdi no viņiem izsprucis. "Okay," Lībermans lakoniski bija noteicis un ieslēdzis sava automātiskā atbildētāja ierakstu pogu, "klājiet vaļā."
Klausoties žoklis viņam bija atkāries arvien vairāk un vairāk, un beigās viņš droši vien bija izskatījies galīgi debils. Kas par vājprātīgu stāstu! Ceļotājs laikā… videokamera… amerikāņu multimiljonārs, kurš dzenas pēc veciem Jēzus Kristus videoierakstiem… un jauns students, kas viņam ir nedaudz priekšā…
Absolūts murgs!
Kā nekā šis vīrs bija pazīstams ar saviem science fiction stāstiem. Varbūt viņš bija piedzēries. Vai vēl ļaunāk. Katrā ziņā bija jābūt piesardzīgam.
No otras puses — vai Izraēla nebija brīnumu zeme? Un, kur bija dūmi, tur bija jābūt arī ugunij. Pat tad, ja atmeta visas tās muļķības, palika vēl daudz kas tāds, ko bija vērts papētīt tuvāk. Lībermans nolika klausuli atpakaļ tik liegi, it kā telefons būtu pārvērties Mcisenes porcelānā, attina lenti atpakaļ un noklausījās visu vēlreiz.
"Kas par fantāziju," viņš nomurmināja, uzšņāpdams dažas piezīmes blokā, kas gulēja pie telefona. Kā izskatījās, pamatā runa bija par kādu arheoloģisku atradumu, kuru centās iegūt vesela rinda ārzemnieku, iespējams, ar vairāk nekā apšaubāmiem līdzekļiem, metodēm un nodomiem.
Taču Izraēlā arheoloģija bija vairāk nekā senatnes pētniecība. Atradums izrakumos varēja leģitimēt reliģisku vai politisku pārliecību — vai arī sagraut to. Šajā reģionā, kurā partijas cīnījās par ietekmi un varu, savas pretenzijas atvasināja no notikumiem, no kuriem daudzi bija risinājušies jau pirms gadu tūkstošiem, arheoloģija bija arī politika.
Tādēļ Uri Lībermans atvēra savu mazo, melno piezīmju grāmatiņu un, atradis vajadzīgos telefona numurus, sāka zvanīt. Viņš zvanīja ministrijām, politiķiem un redaktoriem. Daži zvani izsauca veselu kaskādi citu zvanu. Pēc minūtēm divdesmit uz zvanu savukārt atsaucās Lībermans,
v
un gaisa sievietes balss sacīja: "Seit ģenerāļa Jakova Nahona sekretāre, es savienoju."
Ģenerālis visu stāstu lika izstāstīt vēlreiz, "Dīvaina lieta," viņš noteica. "Lai ari kā būtu, es no Sīnājas izsūtīju trīs armijas helikopterus. Kā sauca, vēlreiz, to vietu, ko jūs pieminējāt?"
"Vādī Meršamona," žurnālists atbildēja. "Tur rietumu galā jābūt klosterim…"
"Tieši tā, es atceros. Ļoti vccs klosteris, vēl no viduslaikiem. Tajā dzīvo tikai daži mūki… Lai arī kā, mani helikopteri izdarīs visu, kas darāms."
Uri Lībermans izmantoja izdevību, lai pieteiktu ekskluzīvu reportāžu par visu šo notikumu. Tā kā tā esot bijusi viņa iniciatīva, varbūt viņi varētu atbilstoši vienoties…
"Tā kā šis notikums," ģenerālis viņu informēja, "tagad ir nodots militārpersonu kompetencē, tad tas ir turams slepenībā. Ja jūs vēlaties par to ziņot, tad jums jāvēršas pie atbildīgā militārā cenzora. Vēlu jums patīkamu dienu."
Uri Lībermans nogaidīja ar savu vēlmju izteikšanu, kamēr savienojums tika pārtraukts.
"Es nācu, lai lūgtu apskaidrību," paskaidroja vecais mūks, "Dieva vadību. Tas, ka jūs paši atnācāt šurp, bija kā zīme…"
Viņi saskatījās. Stefenam uzmācās klepus. Eļļas lampas piepildīja telpu ar tik spēcīgu smaržu, ka gandrīz kļuva nelabi. Ko šis vīrs te runāja? Par kādu zīmi? Par spoguli? Te taču bija tikai ar zeltu pārklāta lādīte, kāds tai bija sakars ar spoguli… Taču, ja viņi meklēja videokameru, tad lādīte bija tieši tik liela. Stefens pēkšņi sajuta kņudēšanu pakausī.
"Tēvs," viņš mēģināja teikt mūkam, kurš viņam šķita kā iegrimis monologā, "tur augšā ir nosēdušies helikopteri, un pie klostera vārtiem stāv vīri, kuri nākuši, lai šo spoguli atrastu. Šeit tas nav drošībā…" Ja vien viņš pats būtu zinājis, kā viņiem tagad vajadzētu rīkoties! Taču viņi bija šeit lejā kā sagūstīti, un agrāk vai vēlāk viņus šeit atrastu. Tādā gadījumā, ja kāds no mūkiem šo slēpni uzrādīs.
"Jau gadsimtiem ilgi šis spogulis ir mūsu īpašums," brālis Gregors murmināja. "Spogulis, kurš reiz piederēja vīram no Bezaras, kā to sauc. Un viņš bija iemūžinājis Jēzus, mūsu Kunga, atveidu — taču attēls jau pirms ilga laika bija sācis izbalēt. Tas ir tas traģiskais, tās ir tās lielās sāpes, kas pārņēmušas mūsu brālību."
"Tas izbalē?" Stefens satraukts jautāja. "Attēls izbalē?"
Šķita, ka vīrs viņu nemaz nebija dzirdējis. "Tā tas ir rakstīts, un tā tas ir pieņemts, kopš mēs esam atteikušies no Romas. Tikai vienu reizi simt gados spogulis tiek izņemts no tabernākula, un tikai viens no tā glabātāju brālības tiek izvēlēts, lai uz brīdi ieskatītos tajā, un šis brīdis ir pavisam īss. Šajā acumirklī viņam ir ļauts skatīt mūsu Kungu, un visu atlikušo dzīvi viņam ir jāliecina par to, ko viņš ir redzējis."
Stefens skatījās uz apzeltīto lādīti un klusībā nolādēja vīrus, kuri viņus bija izsekojuši. Tagad būtu pienācis tas brīdis, kad ar strauju kustību varēja to bez lielas domāšanas paķert un nolaupīt. Ko gan šie vecie vīri būtu varējuši pret viņiem trim iesākt?
"Reizi simt gados?" Tas izklausījās kā pasakā. "Un kad atkal būs pienācis šis laiks?"
"Ai, tikai pēc sešdesmit pieciem gadiem," brālis Gregors iecietīgi pasmaidīja. Šķita, ka viņš pamazām atkal atgriežas realitātē un kā nejauši arvien vairāk virzījās starp viņiem un altāri, kā aizstāvēt gribēdams. "Neviens no mums to vairs nepiedzīvos, un neviens no mums tajā vairs neieskatīsies."
"Un kā tiek noteikts, kuram tas lemts?"
"Brāļi izvēlas vienu no sava vidus. Parasti tas ir jaunākais — tas, kuram vēl priekšā gara dzīve un kurš ilgu laiku vēl var nest gaismu citiem. Jūs iepazināties ar brāli Fēliksu. Viņš bija pēdējais, kurš skatīja Jēzu."
Stefens arvien vairāk un vairāk jutās kā apmāts. Viņš blenza uz svētumu, pēc tam uz mūku, kurš ar kā lūgšanā saliktām rokām stāvēja uz sava paklāja un izskatījās kā atnācis no citas pasaules. "Brālis Fēlikss?" Stefens atkārtoja. "Viņš ir tāds kā mazliet dīvains, vai ne?"
"Spogulis viņu pārvērta."
"Pārvērta? Spogulis?"
Mūks atkal salika rokas un skatījās viņā tādām acīm, kurās šķita bangojamies kas tumšs un melns, kā sarecējušas asinis. "Tas nozīmē," viņš skaidroja, "ka tas, kurš ieskatījies spogulī, pēc tam jau ir cits. Lai kas arī tajā būtu redzams, tas pārveido cilvēku uz mūžīgiem laikiem."
Stcfcnam bija jādomā par vecā mūka atklāto, silto skatienu. Tās bija laipnas acis, kuras bija skatījušas senseno noslēpumu.
Dūmi, kas smalkā pavedienā cēlās augšup no trim eļļas lampām, šķita no šiem vārdiem uzvirmojam. Stefens pēkšņi sajuta nepārvaramu vēlēšanos bēgt, paslēpties kādā stūri un neko neredzēt un nedzirdēt, pirms tas viss nebūs beidzies.