Taču šeit bija tikai viens virziens, kurā varēja bēgt, un tās bija trepes, kas veda augšup… Viņš atkal iedomājās par to, kas notiek tur augšā, un šī doma viņu atveda atpakaļ īstenībā, realitātē, kurā teikas un mīti bija vien stāsti un kurā varēja paļauties uz dabaszinātnes faktiem. Viņš atkal atcerējās vēstuli, ko bija rakstījis ceļotājs laikā, kādu detaļu, kuras nozīmi viņš pēkšņi saprata.
"Atpūtas efekts!" Viņš pagriezās pret Ješua un Judīti. "Vēstulē bija runa par to, ka baterijas ik pēc laika atpūtās un tad kādu noteiktu laiku atkal deva strāvu. Tieši tas pats ir šeit. Tās jau ir ļoti vecas, taču simt gadu miera periodā tās vēl uzkrāj tik daudz enerģijas, lai uz pāris sekundēm iekustinātu reproducēšanas mehānismu. Tas ir skatiens spoguli."
Ješua apstulbis pamāja. Judīte rauca pieri. "Bet attēli taču kaut kad ir arī jāattin atpakaļ — ar kādu enerģiju?"
U MR ir absolūti digitāla sistēma ar brīvu pieeju jebkurai vietai," izlaboja Stefens. "Tur nekas netiek pārtīts, dati tiek nolasīti no atmiņas iekārtas. Kā datorā." Viņš pagriezās pret mūku. "Tēvs, es vēl nekad neesmu redzējis jūsu spoguli, taču es zinu, kāds tas izskatās. Tas ir kastei līdzīgs priekšmets, apmēram tik liels," viņš ar plaukstām parādīja kameras aptuvenos izmērus, "un tam ir apaļš lodziņš, pa kuru jāskatās. Vai tā ir?"
Brālis Gregors pārsteigts pamāja. "Jā."
"Tas nav spogulis — tā ir videokamera, kā es jums jau teicu. Tajā ir uzfilmēts Jēzus, un vienīgais iemesls, kādēļ jūs tajā varat ieskatīties tikai reizi simt gados, ir tas, ka baterijas ir pilnīgi izlietotas. Ja mums izdotos kameru — tātad spoguli — no šejienes nogādāt uz kādu pietiekami labi aprīkotu laboratoriju, tad mēs varētu šos attēlus padarft pieejamus visiem. Ir pilnīgi Heki vienmēr gaidīt simt gadus. Ja mums būtu jaunas baterijas, mēs varētu ierakstus apskatīt jebkurā laikā un cik ilgi vien vēlētos. Visa pasaule varētu redzēt to, ko šajā gadsimtā ir redzējis vienīgi brālis Fēlikss."
Mūks skatījās uz Stefenu. Viņa sejā atspoguļojās mūžsenā cīņa starp ticību un zināšanām. "Visa pasaule?" viņš jautāja, atkal atkritis atpakaļ savā autiski dziedošajā tonī.
"Tā ir videokamera," Stefens viņam apliecināja, nemaz īsti nezinādams, ko viņš ar to gribēja panākt. "Tas nav nekāds brīnums." Viņš domāja par tām dienām, kas bija jau viņiem aiz muguras, par nejaušībām, par visu to, ko viņi bija uzzinājuši, par ceļojumu laikā, kas bija noticis neiedomājamā veidā, un nelabprāt izlaboja: "Nu jā, vispār jau tas ir brīnums."
"Visa pasaule?…" Mirdzošas acis bija pievērstas tabernākulam, tajās šķita atspoguļojamies zelta mirdzums. "Tas nozīmē… arī «!…"
Stefens pamāja, viņam bija sajūta, it kā kaklā būtu iespriedies kamols. Pamazām viņam uzmācās raizes, ka vecais mūks varētu sajukt prātā.
"Visa pasaule! Tad tiktu pārveidota visa pasaule?!" Brālis Gregors pagriezās pret viņiem, un, lai gan viņš bija novērsies no altāra, viņa acis vēl joprojām zeltaini mirdzēja. "Es domāju, ka es tagad saprotu. Es domāju, šis ir apliecinājuma laiks, kurš tika pravietots. Mūsu brālība šo svētumu bija glabājusi cauri visiem drūmajiem gadsimtiem, jo bija zināms, ka pienāks laiks, kad par šo svētumu cīnīsies gaismas un tumsas spēki, un, ja šajā cīņā uzvaru izcīnīs gaismas spēki, tad tas dos svētību visai pasaulei."
Judīte nostājās blakus Stefenam un čukstēja viņam ausī: "Ko tas viss nozīmē? Mēs taču tik un tā nekur netiekam."
"Mums ir tikai iespēja — kameru paslēpt labāk un atgriezties, kad tas murgs tur augšā būs beidzies," Stefens viņai čukstēja pretī. "Un mēs to varam izdarīt vien tad, ja viņš mums palīdz."
"Tu!" brālis Gregors pēkšņi iesaucās skaļā balsī, izstiepis pirkstu pret Stefenu, tā ka viņi visi trīs satrūkās. "Tu nogādāsi šo svētumu drošībā!"
"Kā, lūdzu?" Stefens apstulbis vaicāja.
Taču mūks jau rīkojās. Viņš atvēra apzeltīto lādīti un izņēma no tās ķieģeļa lieluma priekšmetu, kas bija ietīts bagātīgi rotātās lentēs un lakatos, kas bija pārsieti ar zeltītu, aizzīmogotu auklu. Nez no kurienes viņš cēla gaismā ādas kuli, kādas bija tuksnešu ceļotājiem, ar garām lentēm un auklām, lai varētu to apsiet cieši pie auguma. Viņš uzmanīgi ielika tajā sainīti un aicināja Stefenu nākt tuvāk, lai viņš varētu Stefenam šo dārgumu piestiprināt.
"Bet mēs taču nekur nevaram aizbēgt!" viņš protestēja, taču ļāva mūkam darboties. "Klosteris jau sen ir ieņemts."
"Jūs bēgsiet cauri akai," abats īsi pateica. Viņš prasmīgi sasēja ādas siksnas mezglā, lai maiss ar svētumu stingri turētos Stefenam pie krūtīm. "Nāciet."
Mūkam steidzoties pa priekšu, viņi devās tam līdzi ārā no grotas, trepēm garām uz priekšu pa eju, līdz apaļajai telpai ar aku vidū. Jau griežot vindu, viņš sniedza steidzīgus paskaidrojumus.
"Mūsu ordeņa dibinātāji uzbūvēja šo klosteri šajā vietā, jo šeit ir apakšzemes avots, kas piegādā ūdeni tumšam ezeram dziļi zemē zem mums. Un no šī ezera kāda plaisa klintī ved līdz kalna pakājei, no kurienes jūs nepamanīti varēsiet bēgt tālāk." Liels koka spainis iznira no tumšās atveres, mitrs, taču bez ūdens. "Jums jābēg pa šo plaisu un jānogādā spogulis vietā, kur tajā varēs ieskatīties visa pasaule."
To sacīdams, viņš ievietoja sprosttapu. Stefens ar pieaugošu nepatiku skatījās uz koka darinājumu, kas liels kā veļas toveris karājās iespaidīgi lielā rullī uztītā ķēdē. Viņš bija sapratis — brālis Gregors gaidīja, lai viņš šajā smeļamajā spainī ļauj sevi laist lejā nezināmās dzīlēs.
"Cik gara ir šī bēgšanas eja?" viņš jautāja.
"To es nezinu," mūks atzina. "Es to nekad neesmu redzējis."
Pavisam īsu bridi viņi visi klusēja. Virs viņiem bija dzirdami soļi un skaļas balsis, lai arī neko nevarēja saprast. Sitiens, kā koks skan pret koku, pēkšņi nodimdēja pazemē un lika viņiem satrūkties. Tas, kā likās, nāca no apbedījumu telpas. Tie bija jau viņiem uz pēdām, tikai vēl meklēja ceļu lejup.
Stefens uzlika roku uz maisa, kurā atradās tas, ko viņš bija meklējis. Savādi, ka viņš neko nejuta. Viņš pats sev likās jocīgs ar ādas kuli uz krūtīm, kā ķengurs, kurš somā uz vēdera nes savus bērnus. Taču viņš nejuta triumfu, nejuta apmierinājumu. Varbūt viss vienkārši norisinājās pārāk ātri.
"Okay,n viņš teica. "Es eju."
"Stefen!" Judīte brīdināja. "Tu esi ārprātīgs. Tu patiešām gribi laisties lejā šajā akā?"
Viņš paskatījās uz Judīti, tad uz neizdibināmo melno caurumu zemē. Viņam bija tāda sajūta, it kā viņš jau sen būtu zinājis, ka viņa ceļš vedīs tur lejā. Viņš noglāstīja ādas maisu. "Mēs to esam atraduši," viņš klusi tcica. "Mēs!"
"Un ko tad? Pat tad, ja eja ved ārā, ko tad?"
"Iespējams, es nonākšu pie mūsu auto."
"Tas ir neprātsV viņa čukstēja, un tas izklausījās kā kliedziens.
Mūks nemierīgi skatījās apkārt. Vēl viens sitiens atbalsojās ejās. "Tev jāpasteidzas," viņš mudināja. "Citādi būs par vēlu."
Turēdamies pie ķēdes, Stefens iekāpa toverī, kas šūpojās virs melnā cauruma. Viņu pārņēma nemiers, kad viņš paskatījās lejā, tumšajā rīklē, kas bija gatava viņu aprit. Viņam bija ar varu sevi jāpiespiež elpot. Un ja tur lejā vispār nav nekādas ejas? Tad tu sēdēsi akas dibenā, kuras dziļums nav zināms, un būsi pazudis! Neprāts, viņš sev teica, Jcšua un Judīte paliktu Šeit; viņi gādātu par to, ka ļaunākajā gadījumā viņš tiktu atrasts. Bet, ja kaut kas aiziet greizi, kaut kas?… Elpot. Tikai nepārstāt elpot.