"Okay," viņš noclsās, un viņam bija sajūta, ka viņa acis bija lielas un plaši ieplestas, ka tajās lasāma panika, taču viņš tur neko nevarēja darīt. "Nu, laidiet lejā."
Judīte, kas visu laiku bija uz viņu skatījusies un kodījusi apakšlūpu, pēkšņi sakustējās, pagāja pāris soļus uz priekšu un iekāpa viņam blakus toverī. "Es eju līdzi," viņa pavēstīja. Viņa cieši satvēra to pašu ķēdi, ko Stefens, kurš uz viņu paskatījās, kā neticēdams savām acīm. Viņas acu plakstiņi drebēja, viņas žokļu muskuļi no sasprindzinājuma izspiedās. "Un tagad ātri, Ješua, citādi viņi būs klāt, pirms mēs būsim lejā!"
Atri, citādi es vēl pārdomāšu!
Jcšua pamāja, mēģinādams norīt it kā kaklā iespriedušos kamolu, nostājās blakus sirmajam mūkam pie griežamā rata. "Ken, beseder:"
"Un neļauj mums nokrist, vai dzirdi?"
Atbildes vietā nograbēja sprosttapa, un viņi pēkšņi nokrita kādu gabalu uz leju, pazūdot līdz ceļiem melnumā. Tad Jcšua un brālis Gregors ratu savaldīja, tina ķēdi vaļā mazpamazām, vienmērīgi. Viņi slīdēja lejup neapturami. Pēdējā sekundē Stefenu pārņēma nevaldāma vēlēšanās to visu apturēt, izlēkt ārā, darīt visu, lai tikai nebūtu jānogrimst šajā tumšajā bezdibenī. Taču bija jau par vēlu. Akas mala viņiem jau sniedzās līdz pleciem, tad, vienu apgriezienu tālāk, viņi jau bija tajā pazuduši. Viņu abu pēdējie skatieni sastapās, un katrs no viņiem otra acīs lasīja bailes.
Cik viņa ir skaista! Stefenam galvā pazibēja doma. Judītes sejas atveids pamazām sāka bālēt, kamēr viņi dziļāk un dziļāk grima tumsā. Nākamajā mirklī viņš juta, kā viņa apliek viņam apkārt roku, kā viņas mute sameklē viņējo un pieplok tai skūpstā, it kā apstiprinot ar zīmogu, ka šahtas dibenā viņiem jāmirst.
35
Uzbrukumā klosterim piedalījās vīri, kuri piederēja pie Džona Kauna pastāvīgā drošības štāba, kā arī Izraēlas drošības firmu kalpotāji, kuri sākotnēji bija nolīgti arheoloģisko izrakumu vietas apsargāšanai. Kad sākās klostera durvju apšaude, izraēlieši sākumā vilcinājās, taču galu galā lielākā daļa no viņiem tajā tomēr piedalījās. Medību azarts, kas viņus bija pārņēmis, lika viņiem pārkāpt nelegalitātcs robežu.
Higb Noon Ncgevā Uri Lībermans
Viņi laidās lejup, zemāk, zemāk, bez gala. Akas caurums jau sen bija vairs dkai grūti saskatāms plankums augstu virs viņiem nakts melnā tumsā, kas viņus apņēma kā līķauts. Viņi bija cieši apķērusies viens otram un ķēdei, kas pie katra grūdiena lejup aizdomīgi čirkstēja un knakšķēja. Viņi dzirdēja viens otru elpojam. Grūdiens. Grūdiens. Grūdiens. Pa to laiku viņu rokas juta, kā ķēdes posms virs viņiem sāk vibrēt, ar katru metru, ko viņi laidās zemāk, spēcīgāk.
Arvien stiprāk sāka ost pēc mitruma, pēc ūdens, un, jo dziļāk viņi nolaidās kalnā, jo aukstāks kļuva. Stefens juta Judītes nevaldāmos matus savā sejā, saoda, kā viņa smaržo pēc smiltīm un pēc tveices, mazliet pēc parfīma un vēl kaut kā, ko viņš nespēja noteikt. Viņš vēl arvien nesaprata, kāpēc viņa bija devusies viņam līdzi. Viņš nesaprata arī to, kāpēc pats bija tam piekritis.
Aizturējis elpu, viņš izstiepa roku. Judīte sarāvās, kad viņš palaida viņu vaļā, un jautāja drebošā balsī: "Ko tu dari?" Viņš sataustīja mitru, rupji tēstu akmeni visapkārt viņiem, pat ne divu sprīžu attālumā no viņu pleciem. Tas bija apbrīnojami, ka viņi, laižoties lejā, nebija atdūrušies pret to. Visa šī ierīcc bija apbrīnojama.
Ķēde vibrēja arvien stiprāk, un no augšas, tālu prom, bija dzirdama čīkstēšana, ko tur augšā nevarēja nedzirdēt. Cik dziļi viņi nu jau varēja būt? Stefcnam likās, ka tā varētu būt vismaz puse jūdzes, taču viņš droši vien maldījās. Cik augsts ir šis kalns? Viņš mēģināja atcerēties, taču viņam šķita, ka tas būs bijis kādā citā dzīvē, kad viņi kāpa augšā akmeņainajā kalnā.
Šī čīkstēšana!… To katrā ziņā dzirdēja sekotāji. Noteikti kuru katru brīdi viņi jau skries lejā pa trepēm, un ko tad? Mežonīgi skati, kā viņi pārtrauc Ješua un mūka darbošanos pie rata, zibēja viņa domās. Kā viņi abi tiek aizrauti prom, un kā smeļamais spainis ar viņiem tajā neatturami iegāžas bezdibenī. Kā sprosttapa tiek ielikta ķēdē un viņi šeit paliek uz stundām, dienām vai mūžīgi.
Viņi tos atkal uzvilktu augšā. Protams, viņi to darītu, ja Ješua viņiem paskaidrotu, ka Stefenam ir videokamera.
Viņš to sev nepārtraukti atkārtoja, taču viņa ķermeņa šūnas atteicās tam ticēt.
Un vēl joprojām viņi slīdēja lejup.
Kaut kad vēlāk, kad panika sen jau bija garām un sāka kļūt gandrīz vai garlaicīgi, kad varēja gandrīz sākt domāt, ka viņi slīdēs lejup visu savu atlikušo mūžu, telpa ap viņiem pēkšņi mainījās. Lai ari vēl joprojām bija ārkārtīgi tumšs, zuda sajūta, it kā viņi atrastos šaurā caurulē, un tās vietā šķita, ka viņi atrodas plašā telpā. Izklausījās tā, it kā viņi laistos lejup cauri katedrāles jumtam.
"Es iedegšu gaismu," čukstēja Stefens, un no tālām sienām pretī atskanēja dobja viņa vārdu atbalss. Viņš sataustīja kabatas lukturīti, ieslēdza to un paspīdināja apkārt. Tā bija gandrīz vai nožēlojama gaisma, kas apsīka pret klints iedobes melnajām sienām, kas pletās viņiem visapkārt.
"Ai, sasodītsV Stefenam izspruka.
"Kas ir?" Judīte gribēja zināt.
"Tur!" Viņa drudžaini apkārtklcjojošais gaismas stars izrāva no tumsas šauru klints izvirzījumu, kas bija nepārprotami mākslīgi izveidots un kas vismaz piecus metrus pacēlās virs apakšzemes ezera bezgalīgi melni vizuļojošās ūdens virsmas. No terases vidus gar klints sienu, kas bija sašaurināta uz augšu piltuves veidā, bija iestiprināta vesela rinda metāla gredzenu, no kuriem abus augšējos viņi jau bija palaiduši garām. Nākamais, ko vēl varēja sasniegt, jau bija vismaz divus metrus no viņiem, un, ja viņiem neizdosies satvert arī to, tad viņi nolaidīsies līdz ezera vidum, un akmens terase, no kuras, ja vispār varēja izkļūt ārpusē, būtu no viņiem aptuveni divdesmit metrus tālu un turklāt piecus metrus virs viņiem, un līdz ar to nesasniedzama. "Aiziet, mums šis spainis ir jāiešūpo!"
"Es zināju, ka to nožēlošu," Judīte izgrūda, taču tūlīt pat arī mēģināja iešūpot kublu.
Lielais koka spainis pamazām, negribīgi sāka svārstīties kā milzīgas, dīvainas bērnu šūpoles — taču lēni, pārāk lēni, kamēr viņi nepielūdzami grima dziļāk.
"Stāt!" Stefens kliedza. "Apturiet!"
Augšā viņu nedzirdēja. Acīmredzot viņiem rokas jau bija kļuvušas gurdas; šķita, ka viņi sāka slīdēt lejup pat straujāk nekā pirms tam.
"Sasodīts, sasodīts…" Stefens iestūma kabatas lukturīti krūšu kabatā un stiepās pretī metāla gredzenam klints sienā, mēģinot to satvert, kad tas bija centimetra attālumā no viņa pirkstiem, taču tad toveris atkal kā svārsts nenovēršami slīdēja atpakaļ. Grima dziļāk. "Stiprāk!" Viņiem bija jāsatver viens no Šiem gredzeniem un tad kopā ar kublu jāvelkas uz leju, lai beigās uzsēstos uz klints platformas. Vai tas jau bija nonācis aizmirsti,bā, vai ari brālis Gregors bija aizmirsis viņiem to pasacīt? "Vēl stiprāk!"
Viņi šūpoja kublu, cik vien viņiem bija spēka. Trešais gredzens nu jau bija pārāk augstu, lai to vēl varētu atsniegt, pēdējā cerība bija ceturtais. Tikai tas bija vēl tālāk no viņiem, gandrīz neaizsniedzams. Un viņi vēl joprojām slīdēja lejup. Viņiem vajadzēja to satvert nākamo divu vēzienu laikā, citādi ari šī iespēja būs garām.
Pirmais vēziens, tāls ieskrējiens. Stefens izstiepa roku, it kā viņš gribētu to izraut ārā no locītavas, uz brīdi sajuta auksto metālu pie pirkstu galiem. "Gandrīz jau! Tūlīt es to dabūšu!"