Judīte pielika visus spēkus, it kā būtu pienācis izšķirošais brīdis gadatirgus šūpolēs apmest kūleni, lai sasniegtu rekordlaiku. Taču svārsta kustības ilgums ir atkarīgs tikai un vienīgi no tā garuma, un ķēde, kurā viņi vēzējās, bija jau kļuvusi neticami gara. Viņiem šķita, ka pagāja minūtes, pirms viņi atkal bija atgriezušies otrā pusē, un tad atkal bezgalīgs laiks, kamēr viņi lidoja atpakaļ.
Stefens atkal izstiepa roku. Katra viņa ķermeņa šūna šķita saprotam, cik tas ir svarīgi. Klints siena slīdēja tuvāk gandrīz graciozi. Metāla gredzens truli spīdēja melnajā klintī. Pirksti stiepās pretī, it kā tie varētu paaugties garāki, ja tas būs izšķiroši.
"Jā!" Viņš to bija satvēris, bija icāķējis taja vidējo un rādītājpirkstu un iekliedzās, kad kubls ar inerci slīdēja atpakaļ, spēcīgi raujot līdz Stcfena roku. Zvaigznītes pazibēja viņam gar acīm, un kaut kas patiešām šķita satrūkstam Stefena rokā un plaukstā, taču, izgrūdis necilvēcīgu, vaidošu skaņu, viņš aizķēra masīvo dzelzs riņķi arī ar pārējiem pirkstiem un īkšķi un cieši to satvēra.
"Tev tas ir rokā!" Judīte iesaucās. Viņi slīpi karājās pie klints sienas, un ievērojama viņu ķermeņu un koka kubla smaguma daļa vilka Stefena roku. Judīte darbojās ap ķēdi, mēģināja viņam atvieglot slogu, mēģinot sasniegt to pašu gredzenu.
Grūdiens. Viņu kubls noslīdēja zemāk. Stefens turēja gredzenu tik cieši, it kā viņa roka ar to būtu sakausēta kopā.
"Sniedzies pēc nākamā!" viņš noelsās.
" Okay" viņa pastiepa roku uz leju.
Šajā brīdī kaut kas nokrakšķēja. Tā bija klusa, taču draudīga skaņa. Un to nevarēja nedzirdēt.
"Tas nevar būt…" Stefens nomurmināja. Gredzens. Dzelzs gredzens viņa rokā bija krakšķošās skaņas avots. Vai tas bija izkustējies? Nē. Noteikti ne. "Satver nākamo riņķi!" viņš izgrūda. "Ātri!"
"Mēs vēl neesam tik zemu!"
Atkal atskanēja krakšķis, šoreiz skaļāks, baisāks. Un dzelzs gredzens izkustējās.
"Nolāpīts!"
Gredzena stiprinājums, kas gadsimtiem ilgi bija atradies mitrajā gaisā un nu bija caur un cauri sairis, ar nākamo, vēl baisāko skaņu pēkšņi padevās, čirkstēdams izslīdēja no klints akmens, kurā tas bija ieguldīts, un sabira rūsenos putekļos. Viņiem tikai ar pūlēm izdevās noturēties kublā, kad tas ar spēcīgu vēzienu slīdēja atpakaļ. Vienlaikus sekoja grūdiens uz leju, kas viņiem tik ļoti bija vajadzīgs vien trīs sekundes agrāk, un tad vēl viens, kas viņus aizrāva prom no iespējas satvert gredzenu.
Viņi turējās pie ķēdes un šūpodamies slīdēja koka kublā arvien zemāk un zemāk, pretim melnajam, rāmajam ūdenim. Stefcns turēja dzelzs gredzenu gaismā, kas spīdēja uz augšu no lukturīša krekla kabatā, un to pētīja.
"Tādi acīmredzot ir tie visi," viņš prātoja. "Galīgi sarūsējuši. To mums patiesībā vajadzēja iedomāties."
"Un ko mēs tagad iesāksim?" Judīte jautāja un baiļpilni skatījās lejā.
"Nav ne jausmas." Viņš arī paskatījās lejup. Apakšzemes ezera virsma izskatījās kā melni, neizdibināmi dubļi, nc kā ūdens. Un tas nāca arvien tuvāk.
Tas noteikti bija ūdens, taču tik auksts, ka viņi jau pēc dažām minūtēm nosaltu, ja tajā būtu iekrituši. Nemaz jau nerunājot par to, ka nebija nevienas vietas, kur viņi izpeldot varētu paglābties. Viņš atkal izvilka lukturīti un apgaismoja ezera tālo krastu. Patiešām — visapkārt tikai gluda klints.
"Nu viņi būs ķēdi apturējuši," Stefcns teica. "Mēģināsim. Ja mēs abi kopā kliegsim, cik skaļi vien spēsim, varbūt viņi mūs sadzirdēs."
"Okay."
"Uz trīs. Viens, divi…"
Viņi kliedza abi vienlaikus, cik vien plaušas ļāva, tā ka klints iedobe dārdēja. Stefens gaidīja, ka lidos kāds akmentiņš un iekritīs ūdenī, taču tas nenotika. Vienīgā atbilde bija tā, ka viņi atkal tika nolaisti pāris sprīžu tuvāk ezeram. Nu jau viņi atradās zemāk nekā klints platforma, kas viņiem bija jāsasniedz. Pamazām stāvoklis kļuva patiešām kritisks.
Acumirkli. Klints platforma…
"Mums vajag iešūpoties tieši līdz pārkarei!" iesaucās Judīte, kurai šajā brīdī prātā bija iešāvusies tā pati doma. "Tā ir vienīgā iespēja."
Viņi atkal iešūpoja kublu ar spēcīgām, kopīgām kustībām. Nu jau tas izskatījās labi. Viņi to noteikti paveiks, nav ne mazāko šaubu.
"Mums jālec!" Stefens sauca. Uz gludās akmens terases neredzēja nekā tāda, pie kā varētu pieturēties. "Vispirms tu!"
"Nē, tu!" Judīte protestēja. "Tev ir kamera."
"Pie velna kameru! Tu lēksi pirmā! Uzmanību…"
Kubls sasniedza maksimālo punktu tuvu virs platformas. "Aiziet!"
Judīte lēca, piezemējās, kā izskatījās — sveika un vesela, četrrāpus un drošībā.
Kubls turpināja savu vienmērīgo ceļu atpakaļ. Stefens pagrieza maisu ar kameru cauri padusei uz muguras. Drošības labad. Vienlaikus viņš satraukti paskatījās augšup uz ķēdi, pie kuras viņš turējās ar otru roku. Kad Judīte bija izlēkusi, viņš bija sajutis ķēdē asu rāvienu, un šī kustība bija citāda nekā visas iepriekšējās. Uztraucoši citāda.
Lēnais ceļojums tumšajā katedrālē ar melnā ūdens grīdu šķita velkamies bezgalīgi. Stefens aizturēja elpu. Pamazām ķēde viņa rokā sāka nedabiski drebēt. Tas neliecināja neko labu. Viņš bija pārliecināts, ka tas nepavisam neliecināja neko labu.
Ceļš atpakaļ. Ķēde sāka čīkstēt, kublam slīdot arvien tuvāk klints terasei. Tur jau stāvēja Judīte un viņu gaidīja. Viņš bija gatavībā.
Ķēde pārtrūka sekundes daļu pirms tam, kad viņš lēca, tieši laikā, lai izrautu viņa lēcienam nepieciešamo stingro atspēriena punktu zem kājām. Stefens iekliedzās, tvēra tukšumā un nākamajā acumirklī sajuta pret krūtīm cieti atsitamies šķērsli, kas bija tik spēcīgs, ka aizsita viņam elpu. Viņš nezināja, kas tas ir, jo viņa lukturītis pēkšņi bija pazudis un visapkārt bija tumša nakts, taču tik ļoti sāpēja, un viņš juta, ka slīd, un viņš veltīgi mēģināja ar pirkstiem apkārt sataustīt kaut ko, kur varētu pieķerties. Un viņš karājās virs bezdibeņa un slīdēja.
Tad viņu satvēra kāda roka, gandrīz vai dzelžaina roka, tā saķēra viņu aiz delnas locītavas un šķita nolēmusi vairs nekad nelaist vaļā. Judīte. Neticami, cik viņai bija daudz spēka. Vēl arvien gaiss nebija atradis ceļu atpakaļ viņa plaušās, tāpēc viņš nespēja neko pateikt, nespēja pakliegt, pat ne vaidēt.
Aiz viņa koka toveris dārdēdams iegāzās ezerā. Ķēdes vājākais posms, kurā tā bija pārlūzusi, noteikti bija kaut kur tālu augšā, jo apdullinošā krītošās ķēdes žvadzēšana, likās, nekad nebeigsies. Stefens karājās pie klints malas, cīnījās pēc gaisa, un aiz viņa un virs viņa žvadzēja un dārdēja tā, ka likās — viņam pāri gāžas debesis. Otra roka ieķērās viņa kreklā, satvēra augšdelmu. Stefens mēģināja dabūt augšā kāju uz klints dzegas, kuras malai vajadzēja būt turpat kaut kur viņam blakus tumsā. Filmās tas vienmēr izskatījās tik viegli, taču viņam vajadzēja piecus mēģinājumus. Tad beidzot viņam ar Judītes palīdzību izdevās uzvelties uz klints drošībā, tieši tajā brīdī, kad ķēdes gals krita lejā, kad tas ar pēdējo plunkšķi ielidoja ūdenī, un viss apklusa.
Viņš taustījās pēc ādas maisa uz muguras. Saturs šķita tāds pats kā pirms tam. Tad viņš piecēlās sēdus, taustīdams, kur beidzas klints pārkare. Viņa lukturītis bija iekritis ūdenī un tagad kvēloja kā maza, dzeltena spoka acs ezera dziļumā.
"Cerams, šī slepenā eja patiešām ir," Stefens teica, kad atkal varēja normāli paelpot. Viņa krūtis noteikti bija viens vienīgs zilums; viņš jutās kā pēc kautiņa.