"Tā noteikti ir," Judīte teica. Viņa vēl joprojām viņu cieši turēja, it kā baidītos, ka bez viņas viņš varētu nokrist lejā. "Mēs sēžam tai tieši blakus."
"Labi." Viņš kādu brīdi prātoja, vai viņiem šeit kas vēl varētu būt darāms. Laikam gan ne. Viss viņu aprīkojums bija mobilais telefons, kas, šķiet, bija nedaudz ieplīsis, kad viņš to kabatā aptaustīja, un drēbes, kas bija viņiem mugurā. Un ārā gaidīja tuksnesis — patiešām jauki. "Tad cerēsim, ka tā patiešām ved no šejienes ārā."
Eja tik tiešām veda uz āru. Tā bija tik gara, ka viņiem radās doma, ka tā varētu viņus izvest ārā kaut kur Jordānijā, taču, iespējams, tas bija tāpēc, ka viņiem bija jātaustās uz priekšu pilnīgā tumsā, soli pa solim. Tas bija baigi. Laiku pa laikam viņi izbijušies palika stāvam, un kaut kur kaut kas čabēja, kaut kas čukstēja, skanēja. Bija vietas, kur viņi uzdūrās kaut -Jkam mīkstam, miklam vai rāpojošam, un tad viņi iekliegdamies parāvās atpakaļ. Vairākas reizes viņi ar galvu atsitās pret kādu izvirzītu akmeni, negaidīti paklupa kādā bedrē vai atsita kāju pret kādu cietu šķērsli. Taču eja veda arvien tālāk, vietu vietām nogriezās dīvainos līkumos, un tad kādā brīdī gaiss sāka kļūt siltāks un smaržot citādi.
Lēnām, bez kādas manāmas pārejas viņu sajūtās atgriezās arī gaisma. Vispirms tā bija tikai nokrēsla, kurā nevarēja saprast, no kurienes gaisma nāca vai kas patiesībā bija tas, ko viņi redzēja. Taču kaut ko viņi redzēja. Tad parādījās ēnas, viņi atkal varēja redzēt paši savas rokas, kā tās taustās pa saplaisājušo klinti, un beidzot aiz pēdējā līkuma pašā galā bija redzams gandrīz vai mirdzoši gaišs caurums — izeja.
Tieši aiz atvēruma, kas izskatījās uztraucoši mazs, saritinājusies gulēja gara, tieva čūska. Stefens mēģināja nedomāt par to, cik tādiem līdzīgi bīstamiem radījumiem viņi bija līdz šim jau pagājuši garām, pat nenojaušot par to. Viņš pasita pāris reizes spēcīgi ar kāju pret zemi, lai piesaistītu čūskas uzmanību, un tā, galvu pacēlusi, mēli aizdomīgi Šaudīdama, skatījās viņiem pretī. Stefens vicinājās ar rokām, meta akmentiņus un smiltis čūskas virzienā, kamēr tā beidzot nolēma doties prom.
Izeja bija šaura kā lapsas ala; maisu ar videokameru Stefenam vajadzēja bīdīt pa priekšu, lai varētu tikt laukā. Nežēlīgais karstums viņu ķēra kā āmura sitiens, vispirms viņam vajadzēja atsēsties, jo no karstuma kļuva nelabi. Viņš palīdzēja Judītei tikt brīvībā, un tad viņi abi, smagi elpodami, sēdēja pie ejas, neko neteica, tikai skatījās apkārt.
Mēmais tukšums, kas pletās viņu priekšā, izbiedēja. Viņš uzreiz nevarēja aptvert, kāpēc. Ceļā uz klosteri viņi bija vadījušies pēc ielām, ceļiem, vismaz pēc pēdām. Viņi bija vadījušies pēc kādas sistēmas. Taču tagad bija vairs tikai akmeņi, oļi, bezgalīgi stiepās pelēkmelna, smilšaina vienveidība — bez ceļa un bez jebkādām zīmēm, cik tālu vien acs sniedza.
Viņi to juta abi. Viņš to juta Judītes klusajā jautājumā: "Un ko nu? Uz kurieni iesim?"
Tieši tā. Tas bija jautājums.
Vājprātīgi spožā, kvēlojošā saules bumba karājās cieši virs horizonta. Tātad tur bija rietumi. Šajā virzienā bija Vidusjūra. Ēģipte un Sīnāja bija šajā virzienā. Drīz rietēs saule, tās gaisma jau tagad meta garas, savādas ēnas. Pūta nepārtraukts, vienmuļš vējš, nesdams sejā sīkus smilšu graudiņus.
"Es vēlētos, kaut mums būtu karte," teica Stefcns, atkal apsiedams sev ap vidu ādas maisu, taču šoreiz vaļīgāk.
Judīte domāja. "Es to apskatīju visai precīzi. Taču no galvas arī es to neiemācījos." Viņas skatiens aizklīda saules virzienā. "Ir viens ccļš gar robežu uz Sīnāju. Šī diezgan taisnā līnija no Vidusjūras uz Sarkanās jūras ziemeļu galu. Ja mēs sasniedzam to…"
"Cik tālu tas ir?"
"Divdesmit trīsdesmit kilometri? Apmēram tā, es domāju."
"Hmm." Stefens sajuta pārgurumu, kas viņu pārņēma jau tāpēc vien, ka viņš šeit sēdēja. Ceļš — tas nozīmēja, ka kādreiz pa to brauc kāda automašīna. "Izklausās, ka tas varētu būt iespējams." Absolūts neprāts, tā tas izklausījās. Zem ugunīgās bumbas, kas karājās zemu pie debesīm kā liesmojošs dzelzs gabals, bija neskaidri nojaušamas kalnu grēdas un aizas. Divdesmit kilometru pa gaisu, tas, ļoti iespējams, nozīmēja daudzreiz garāku vairāku dienu forsētu pārgājienu. Un viņiem nebija pat ūdens.
Viņš piecēlās, pārlūkoja tuvāko apkārtni, visus akmeņus, plaisas un smilšu rievas, kas izskatījās apmēram tikpat neomulīgi kā Mēness virsma. Vai viņiem tomēr nevajadzētu mēģināt nokļūt pie savas mašīnas?…
Šajā brīdī viņa ausis sasniedza troksnis. Tas šķita nākam no visurienes un tai pašā laikā no nekurienes, un pagāja gara izbaiļu sekunde, pirms viņš saprata, kas tas ir.
Cēlās gaisā helikopteri!
Judīte ari pielēca kājās. Ja helikopteri cēlās gaisā, tad tas, ļaunākajā gadījumā, nozīmēja to, ka viņu vajātāji jau visu zina. To, ka viņi dodas viņus meklēt. Sasodīts, it kā bēgšana cauri tuksnesim jau pati par sevi nebūtu ļauna diezgan! ,
"Mums jāpaslēpjas," teica Stefens, skatīdamies apkārt. Bija daudz ēnainu vietu nu jau tik vēlu vakarā. Klints sprauga vai ala būtu bijusi vēl labāka paslēptuve gadījumam, ja uz helikopteru borta bija infrasarkano staru ierīce, lai arī Stefens par tādām zināja rikai no filmām. Varbūt tās varēja izmantot tikai naktī.
"Mēs varētu līst atpakaļ ejā," Judīte nepārliecinoši teica. Acīm redzami viņai nebija liela vēlēšanās to darīt.
"Ja klosterī kaut kur ir slepenās ejas plāns, tad mēs tajā sēdēsim kā slazdā."
Troksnis kļuva skaļāks, un nu jau viens no helikopteriem lidoja apkārt kalnam — liels, melns un draudīgs. Tas jau patiešām izskatījās pēc meklēšanas akcijas.
Stefens norādīja uz tumšu, ēnainu ieplaku netālu no viņiem. "Turp!"
"Neskrien pa smiltīm!" Judīte viņu atturēja, kad viņš jau gribēja skriet turp. "Pēdas smiltīs no helikoptera var lieliski ieraudzīt. Skrien tur uz priekšu gar klints pakāji."
Viņa skrēja, un Stefens viņai sekoja, cenzdamies likt kājas Judītes atstātajās pēdās. Pēkšņi viņam izspiedās sviedri, tie tecēja platā strūklā lejup pa muguru un krūtīm. Viņa stāvoklis nebija tas labākais.
Viņš atskatījās. Viņš viscaur sajuta karstas izbailes, kad uz brīdi viņam likās, ka vīri helikopterā viņus ir pamanījuši un lido viņu virzienā. Taču tā bija sagadīšanās; tūlīt pēc tam lielais, tumšais putns atkal mainīja virzienu. Stefens sasniedza ieplaku, kas atradās kādas lielākas klints ēnā, kur viņu jau gaidīja Judīte. Elsdami viņi lūkojās pāri uz kalnu, uz kura atradās klosteris.
Meklēšanas akcijā piedalījās divi helikopteri. Viņi lidoja virs klostera šurpu turpu kā nikni, melni circeņi, un neizprotamā veidā viņu manevri šķita savādi nenoteikti. Itin kā viņi paši nemaz īsti neticētu, ka bēgļus atradīs. Itin kā viņi to tikai mēģinātu darīt pienākuma pēc, tā, lai viņiem vēlāk neviens neko nevarētu pārmest.
Stefens papurināja galvu. Viss izskatījās tik nereāli, kad to vēroja no šīs vietas. Patiesībā drīzāk tā, it kā skatītos filmu par Džeimsu Bondu, tikai uz sevišķi liela ekrāna.
Sevišķi labi apkurinātā kinoteātrī.
"Bēglis, kurš no šejienes kājām bēg cauri tuksnesim," viņš skaļi domāja, "ko no viņa varētu sagaidīt — uz kuru pusi viņš dosies?"
Judīte kādu brīdi domāja. No šāda skatu punkta viņa šo jautājumu vēl nebija pārdomājusi. "Acīmredzot tiktu gaidīts, ka viņš mēģinātu tuksnesi pēc iespējas ātrāk atstāt aiz muguras."
"Un kā tas izskatītos mūsu gadījumā?"