"Doties atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru mēs atbraucām ar mašīnu."
Stcfcns tikai sarauca uzacis. Pa šo ccļu ieradās arī Kauna ļaudis, un kaut kad un kaut kā viņi pa šo ccļu brauktu atkal pretējā virzienā. Vienkārši sakot — šī iespēja atkrita pati.
"Vai arī pēc iespējas ātrāk sasniegt ccļu uz Sīnāju," Judīte turpināja. "Uz rietumiem."
"Jā." Stefcns nopūtās. No tā radās secinājumi, kādi Stefenam it nemaz nepatika. "To varētu sagaidīt."
Viņi noskatījās, kā riet saule. Tas vilkās tikai dažas minūtes no brīža, kad saule sasniedza kalna kori, līdz brīdim, kad tā jau bija nozudusi aiz tās. Šķita, ka šeit tuksnesī mijkrēšļa nemaz nav: acumirklī iestājās tumsa. Un kļuva vēsāks, jo nededzināja vairs tiešie saules stari. Stefēns ar roku aizskāra seju. Tā mazliet kņudēja. Kad viņš, būdams mājās, gāja peldēt, viņš pēc tam mēdza mazliet pagulēt solārijā, un, kad pēc noliktā laika beigām ultravioleto staru lampas izslēdzās, sajūta bija līdzīga.
Vējš bija pierimis gandrīz vienā laikā ar saulrietu. Gaiss bija vēl silts, un varēja sajust karstumu, ko dienas gaitā bija uzkrājuši akmeņi un ko tie tagad izstaroja, taču tas bija gandrīz vai patīkami. Kļuva redzamas zvaigznes, ar izšķērdīgu spožumu tās pamazām piepildīja debesis, ko nekad nevarēja novērot apdzīvotā apvidū. Pieaugošā mēness sirpis starp zvaigznēm lēja maigu, pasakainu gaismu.
Nakts. Viņi liks lietā nakti, lai dotos ceļā!
Helikopteri meklēšanu pārtrauca. Viņi bija ieslēguši starmešus, taču bija noprotams, ka tie lido atpakaļ uz klosteri.
"Iesim uz dienvidiem," Stcfcns teica.
"Tu nezini, ko tu saki. Tā ir Negeva. Tas ir īsts tuksnesis!"
"Vai redzi tur to skaisto zvaigzni? Dosimies tai pretī."
Ar smilts un akmeņu uzkrāto siltumu visai naktij bija par maz. Vienā brīdī karstums bija pazudis, un nedaudz vēlāk jau bija auksts. Turklāt sāpēja kājas, muskuļi, ikviena ķermeņa šūna. Viņu ķermeņi kliedza pēc atpūtas, pec miega.
Un pēc ūdens. Slāpes pamazām kļuva satraucošas. Viņi atrada plaisu starp divām klintīm, no kurām vēl plūda patīkams siltums un ko nerimtīgais vējš bija noslīpējis gludu un apaļu kā divus milzīgus oļus. Bija tik labi sēdēt, lai arī tikai uz akmens. Mēness lēja pār viņiem vēsu, bālu gaismu, un zvaigžņotais debesjums atmirdzēja kā Visuma lielākā juveliera dimantu kolekcija.
Judīte atlieca galvu līdz klintij, pret kuru viņa bija atbalstījusies, un vēroja debesis. "Katrs gaismas punktiņš ir tāda pati saule kā mūsējā," viņa pēc brīža klusi teica, "kas arī, iespējams, dedzina kādu tuksnesi. Un, kas zina, varbūt arī tur kāds patlaban ir ceļā."
Stefcns atvēra ādas maisu un izņēma no tā mīksti satīto saini. Viņš to domīgi pasvārstīja rokā. Tas bija neticami viegls. Noteikti vieglāks par kilogramu. Vai tas laika gaitā bija kļuvis vieglāks? "Es domāju, man tagad jāpaskatās, kas tajā iekšā," viņš teica.
"Ko?" Judīte pagrieza galvu.
"Beigās izrādīsies, ka mēs te staipām apkārt vien pāris kaulu," Stefens pareģoja un sāka uzmanīgi siet vaļā auklas.
Atsējis vaļā zeltītos pavedienus, viņš sāka tīt nost izrotātās brokāta lentes. Vietām lentes ar pāris adatas dūrieniem bija sašūtas kopā; šos diegus viņš vienkārši pārrāva. Bija jānotin vesels mīksta auduma kalns.
Stefens mēģināja iztēloties, kā bija noritējušas ceremonijas, kad mūki vienu reizi simt gados bija izņēmuši šo savu svētumu un atbrīvojuši to no sargājošā apvalka, lai viens no viņiem, izredzētais, varētu uz mazu bridi ieskatīties okulārā. Viņi noteikti pirms tam dienām bija gavējuši, naktīm lūgušies, noteikti viņiem jau bija izstrādāts vesels krāšņs rituāls, kurā bija precīzi noteikta katra rokas kustība. Droši vien arī veidam, kā audums tika likts, apvīts un sašūts kopā, bija simboliska nozīme. Un viņš te sēdēja un vienkārši rāva visu šo tinumu kārtu pa kārtai nost.
Zem brokāta parādījās kas līdzīgs maisa audeklam, un tas bija salīmēts ar sveķainu masu, kas nepatīkami oda. To nevarēja tāpat vien ar rokām dabūt vaļā. Stefcns pataustījās apkārt un atrada akmeni ar asām malām, un nokasīja ar to līmi.
"Visai nogurdinoši, vai ne?" Judīte jautāja.
"Tā gan. Varbūt tāpēc viņi to tina vaļā tikai reizi simt gados."
Viņa vēroja saini, kas Stefena rokās kļuva arvien mazāks. "Un tur iekšā vēl jābūt videokamerai?"
"Neticami, vai ne?" Stefens atbildēja. So jautajumu viņš jau bija sev uzdevis pirms dažām minūtēm. Patiesībā aparātam jau sen bija jānāk gaismā, un ari aprisēm vajadzēja būt citādām, ja viņš domāja par MR-01, ko bija redzējis internetā.
Pamazām viņa pirksti kļuva lipīgi. Un viņam bija jācenšas nezaudēt mieru un kaut ko nesabojāt. Dīvaino svētumu turot vienā rokā, viņš norīvēja otras rokas pirkstus atkal tīrus. Pavisam mierīgi. Viss pasaules laiks bija viņu rīcībā.
Laiks. Viss griezās ap šo noslēpumaino jēdzienu. Kamera jau bija pārdzīvojusi divtūkstoš gadu dažādās slēptuvēs, taču patiesībā tās modelis vispār vēl nemaz nebija laists apgrozībā. Kas notiktu, ja viņi šo kameru tagad nodotu atklātībai, ierīci, kas bija līdz malām pilns ar tehniku, kas tikai pašlaik tiek radīta kādā Japānas laboratorijā?
Laiks. Viss bija juku jukām.
Un ko tad, ja tā nemaz nebija kamera? Šo domu viņš mēģināja atvairīt.
Beidzot viņam bija izdevies rupjajā audumā izurbināt robu. Nu to varēja paplašināt. Viņš to parāva, vilka ārā atirušos diegus, uzvedās absolūti neraksturīgi arheologam. Beidzot, līdz pusei atārdīts, auduma apvalks padevās. Stefens pacietīgi savāca visus noplēstos, lipīgos auduma gabaliņus, ko vēl varēja atrast, un salika tajā iekšā.
Tagad viņam rokā bija auduma maisiņš, kas bija tik mīksts kā spilvens un mēness gaismā izskatījās gaiši pelēks. Vienā malā tam bija sasiets mezgls. Stefens sev jautāja, vai veidu, kādā kamera — ja tā vispār tur bija — bija iesaiņota un pasargāta, izdomāja ceļotājs laikā vai ari tā bija mūku ordeņa dibinātāju griba. Kaut kā jau viņš kameru arī bija iepakojis, pirms to uzticēja slēptuvei, kurā tai bija jāpārdzīvo gadu tūkstoši.
Viņš atraisīja mezglu. Maisiņā vispirms viņš redzēja kaut ko līdzīgu vatei, tādu kā kokvilnu, taču tas noteikti bija kas cits un tā dīvaini oda. Šis mīkstais materiāls bija cicši aplikts apkārt kādam cietam priekšmetam, kas, labi nopolsterēts, atradās maisiņa vidū. Stefens iebāza pirkstus vatē un sataustīja — polietilēnu.
"Bingo," viņš nomurmināja.
Tā izskatījās citāda, nekā viņš bija redzējis attēlos, taču tā tomēr bija kamera. Ja neskaita pāris mazu skrambiņu, plastikāta iepakojums spīdēja kā jauns un malā ar melniem, drukātiem burtiem bija rakstīts firmas nosaukums: SONT. Un zem tā mazākiem, platākiem — MR-01.
Viņš to bija dabūjis. Viņš turēja to rokās, un bija tieši tā, kā viņš visu laiku to bija iedomājies, kā viņš visu laiku to bija jutis.
Laiks. Jau atkal laiks.
Viņu pārņēma nevaldāma triumfa sajūta.
Viņš paskatījās uz augšu, Judītes acīs. Tajās bija noslēpumains mirdzums — vai varbūt viņš to tikai iedomājās?
"Tā ir viņa," Stefens teica, gandrīz vai čukstēja. "Ceļotāja laikā videokamera. Videoieraksts ar Jēzu Kristu."
Viņa uzmanīgi ar pirkstu galiem pieskārās kamerai. "Es tam nepavisam nespēju noticēt…"
Un tas arī bija neticami. Bija tā, it kā rokās turētu Svēto Grālu.
Ja uzmanīgi paskatījās, visas redzamās kameras metāla daļas bija ievērojami bojātas. Objektīvu vairs nebija iespējams pagriezt, un no pogām, ja tām pieskārās, lobījās nost krāsa. Viņš pagrieza korpusu otrādi. Arī vāciņš, aiz kura bija jāatrodas kasetei, nebija atverams. Attiecīgā poga bija iestrēgusi. Viņš iespieda nagu spraugā starp korpusu un vāciņu un pavilka pāris milimetru uz augšu vāciņa plastmasas materiālu. Jā, tur iekšā kaut kas bija. Kasete, ja ņēma talkā mazliet fantāzijas. Dienas gaismā vajadzētu vēlreiz tajā ieskatīties, varbūt tad viņš redzētu ko vairāk.