Atlika vēl tikai viens, ko pārbaudīt. Stefens dziļi ievilka elpu un paskatījās uz Judīti. "Viņš sacīja, ka tajā atkal varēs ieskatīties pēc sešdesmit pieciem gadiem. Citiem vārdiem, baterijas ir krājušas enerģiju trīsdesmit piecus gadus."
Viņas acis iepletās. "Tu domā, ar to pietiek?"
"Nav ne jausmas. To mēs tūlīt zināsim."
Viņš pielika okulāru pie acs, mierīgi ieelpoja, uzlika pirkstu uz starta pogas. Droši vien nekas vispār nenotiks, viņš teica pats sev, taču viņa pulss tam negribēja ticēt. Viņš vēlreiz ieelpoja un piespieda pogu. Atskanēja klikšķis. Un nekas nenotika.
36
Vairāk nekā 4,5 litru un līdz ar to pāri par 5 % ķermeņa svara zaudējuma gadījumā blakus spēcīgai slāpju sajūtai rodas arī pirmie fiziskie traucējumi: siekalu plūsma apstājas, rodas arvien lielākas rīšanas grūtības, balss kļūst rupja un aizsmok, mutes, rīkles un acu gļotāda kļūst sarkana, pulss ir paātrināts, rodas apdullums un apātija. Var pārņemt panika. Nāve no slāpēm var iestāties gadījumā, ja ir zaudēts šķidruma daudzums, kas ir vairāk nekā 12 % no ķermeņa svara.
Džcroms K. Vilsons Izdzīvošana tuksnesī
Kad viņš pamodās, viņa pirmā doma bija: Man ir nepieciešamas baterijas!
Tikai pēc tam, kad šī doma viņam bija izskrējusi cauri smadzenēm kā signāltaures spalgā skaņa skautu nometnē, kas visus izrāva no miega, viņš sāka apzināties visu pārējo: kur viņš atrodas, kāpēc viņš šeit atrodas un kas ir noticis. To, ka viņš bija apskāvis Judīti, ka viņš visu nakti bija turējis Judīti apskautu. Viņi vēl joprojām gulēja starp divām lielajām, aukstajām klintīm uz smilšainas zemes, un nakts bija bijusi sasodīti auksta.
To viņš, protams, vienmēr bija dzirdējis, katrs viņam to bija stāstījis: ievēro, tuksnesī naktī var kļūt ļoti auksts. Viņš to bija zinājis, taču viņš tam nekad tā īsti nebija ticējis. Patiešām viņš to nebija varējis aptvert, ka tuksnesī, kur visu dienu ir bijis tikai karstums un gaisma, pa kuru viņš pārvietojās kā pa gigantisku cepešpannu, ka tāda liesmojoša krāsns varēja atdzist līdz ledusskapja temperatūrai. Vasarā! Nebija nekāds brīnums, ka akmeņi pārplīsa un klintis pārsprāga. Tās bija saspiedušās cita pie citas kā salstošie, bija apskāvušās, sabāzušas kopā aukstos degunus, un varētu būt gandrīz vai romantiski, ja vien nebūtu bijis tik auksts\
Tagad jau atkal sāka kļūt silts. Stefans paskatījās augšup, pagrieza galvu liesmojošās bumbas virzienā, kas ar jaunu sparu jau cēlās augšā pie horizonta. Arī vējš jau atkal pūta — precīzi, dienai sākoties.
Viņi patiešām kādā mirklī bija iemiguši. Judīte vēl gulēja, seja ar smiltīm, nogurusi. Viņš uzmanīgi noņēma roku, ko bija viņai aplicis apkārt, un piecēlās sēdus. Mute viņam bija pavisam izkaltusi, rijot siekalas, sāpēja kakls. Līdzīga sajūta droši vien ir žāvētiem augļiem.
Tad viņš paņēma maisu. Viņš bija kameru ielicis tajā atpakaļ un turklāt vēl atsevišķās daļas no sava mobilā telefona, ko viņš vēl vakarnakt bija izjaucis cerībā, ka ar tā baterijām varēs iedarbināt kameru. Tā gan bija dēkaina taustīšanās tumsā, ar kabeļiem un matadatām, taču nekas nebija mainījies. Tagad, pirmajā dienas gaismā, viņš atsevišķās daļas apskatīja vēlreiz precīzāk. Tieši no tā viņš bija baidījies. Viņa telefona baterijas, jau gadiem lietotas, bija ne tikai gandrīz tukšas, tām bija arī pārāk zems spriegums. Ar tām nebija nekādu cerību. Apbrīnodams viņš pasvārstīja rokā mazās baterijas, kuras viņš bija izņēmis no videokameras: uzlādējamas, tur bija lasāms, un, ja padomāja, ka tās ar vienu pašu uzlādēšanu — ceļotājs laikā diezin vai būs paņēmis lādētāju līdzi pagātnē; un, ja arī būtu, tas viņam maz ko būtu līdzējis, — bija funkcionējušas divtūkstoš gadu, tad nebija par ko sūdzēties. Tā nebūtu slikta reklāmā, viņš nodomāja.
Viņš atkal salika kopā mobilo telefonu, cik labi vien varēja. Judīte bija noraizējusies, kad viņš bija sācis to izjaukt. Ja viņiem gadītos apmaldīties, tad telefons būtu pēdējā iespēja, kas palikusi, lai varētu izsaukt palīdzību. Taču viņiem vairs nebija pat šīs iespējas; kad viņš aparātu atkal ieslēdza, atskanēja pīkstiens un tūliņ pat ekrāns nodzisa, un nekas vairs nekustējās.
"Varbūt, ja mēs pagaidīsim piecdesmit gadu?…" viņš nomurmināja un iebāza nekam vairs nederīgo priekšmetu krekla kabatā.
Judīte no signāla bija pamodusies. Viņa neizskatījās mazāk sašļukusi un apjukusi arī tad, kad bija uzslējusies sēdus. Kādu brīdi viņa samiegojusies skatījās apkārt, tad izgrūda kaut ko, kas varēja būt vienīgi spēcīgs izteiciens ebreju valodā.
"Es domāju, ka man rādījās nelāgi sapņi," viņa skumji noteica.
Stefens paskatījās uz viņu. Pat ar tik neglābjami izjukušiem matiem viņa viņam patika. "Nejoko," viņš teica. "Es biju pārliecināts, ka šis te ir sliktais sapnis."
"Stefen…" viņa paskatījās viņā aizplīvurotu skatienu, ko viņš īsti neprata izskaidrot, un liegi papurināja galvu. "Saglabāt vēsu prātu. Vienalga, lai kā arī būtu." Viņa nopūtās un izslējās. "Man slāpst."
Stefens tikai paraustīja plecus. Tas taču nevarētu būt pārāk sarežģīti — tikt ārā no šī tuksneša. Skaidrs, šī bija Negeva, īsts tuksnesis, tomēr neliels un pārskatāms, savā ziņā pat parocīgs. Cik viņš spēja atcerēties no kartes — turklāt vēl neskaitāmu ceļu caurausts; lai arī tikai šauru tuksneša ceļu, tomēr tās bija skaidri noteiktas zīmes. Lai apmaldītos, tur vienkārši nebija pietiekami daudz vietas.
"Izmantosim rītu, lai tiktu kādu gabaliņu uz priekšu," viņš izteica priekšlikumu.
"Un uz kurieni lai mēs ietu?"
"Kaut kur," Stefens teica, "kur varam dabūt baterijas."
Viņi devās uz rietumiem. Lēnām viens aiz otra. Uz bridi viņus bija pārņēmusi nepieciešamība izrunāties, kas noveda pie tā, ka viņi stāstīja viens otram visu, ko vien zināja par izdzīvošanu tuksnesī. Judīte, dienēdama armijā, bija piedalījusies kādā izdzīvošanas treniņā, gan tikai trīs dienu garumā, un nebija jutusies labi, tāpēc neko daudz no tā neatcerējās. Protams, pie militārās izglītības piederēja arī gari, nogurdinoši pārgājieni ar smagām mugursomām plecos, jau no tā vien, ko viņa šajā sakarā stāstīja, Stefcnara pārskrēja vieglas trīsas, un, lai arī cik bieži viņš Judīti slepeni vēroja, viņš šos stāstus nespēja saistīt ar slaido, gandrīz trauslo sievieti, kas bija viņa acu priekšā. Neraugoties uz to, ka viņš arvien bija uzmanīgi klausījies Explorer's Society veterānu stāstos, viņš reiz pats bija piedalījies izdzīvošanas treniņā — desmit dienas bezgalīgajos Kanādas mežos. Slāpju remdēšana tur bija dienas kārtības punkts, taču tur tā īsti nebija problēma.
Protams, viņiem abiem bija zināmi izplatītie triki, kā tuksnesī iegūt ūdeni. Populārākais no tiem bija tas, ko varēja lasīt katrā grāmatā, redzēt katrā komiksā un filmā: jāizrok zemē piltuvveida caurums, dziļākajā vietā jāierok skārda trauks un jāpārvelk tai pāri polietilēna folija, jānostiprina krātera malas ar akmeņiem vai smiltīm, jāieliek pa vidu akmens, lai folijai būtu piltuves forma un vienlaikus tā būtu nospriegota. Ja to apspīd saule, zem plēves rodas ļoti liels siltumnīcai raksturīgs karstums un zemes mitrums, kas ir pat šķietami izkaltušās smilts daļiņās, iztvaiko, kāpj uz augšu, pie folijas kondensējas un pilienu pēc piliena tek uz leju, lai sakrātos traukā.