Lieliska teorija. Tikai viņiem nebija ne folijas, ne trauka, ne arī laika un enerģijas, lai raktu tādus caurumus un tad stundām ilgi gaidītu tiem blakus.
Viņi abi vienprātīgi nolēma mēģināt nesvīst vairāk, nekā tas būtu nepieciešams. Tas nozīmēja: pārvietoties lēnām, nenovilkt drēbes, meklēt ēnu. Līdzko saule bija pakāpusies vēl augstāk un sāka atkal karsēt, viņiem bija jāmeklē patvērums, kur viņi varēja pavadīt atlikušo dienas daļu, lai vakara stundās un naktī varētu solot tālāk. Nekādu problēmu. Turklāt pēc dažiem kilometriem viņiem bija jātiek jau uz Sīnājas ceļa.
Jo stiprāk viņu muguras karsēja lielais spīdeklis, jo izrunāšanās tieksme kļuva vājāka. Vārdi šķita pārvēršamics tvaikos. Un tieši tagad viņi smagiem soļiem vilkās cauri apvidum, kas bija līdzens kā galds, bez nevienas ēnainas vietas, bez klintīm, bez jebkāda veidojuma, kā aizsegā viņi varētu patverties no dienas svelmes.
"Cik ļoti atšķiras teorija no prakses," Stefcns sausām lūpām norūca un paskatījās apkārt, augoša nemiera pārņemts. Apvidus izskatījās pēc nolādētas, milzīgas automašīnu stāvvietas. Vienīgi šeit neviens nenovietoja auto, un šeit bija milzum daudz oļu.
Un saule dedzināja kā traka.
Solis pēc soļa. Pēda aiz pēdas. Neizlaist no acīm punktu pie horizonta. Un slāpes. Viņš galu galā bija darījis tāpat kā Judīte un paņēmis mutē nelielu, gludu oli, lai to sūkātu. Varēja sev iegalvot, ka tas remdē slāpes, vismaz mokpilno vajadzību pēc siekalām.
Neviena neredzēja. Tas Stefenu izbrīnīja visvairāk: tas, ka viņiem nesekoja. Viņus būtu tik viegli notvert — šeit, kur viņi bija redzami kā uz delnas. Vienkāršs helikopters… Nebija paslēptuves, nebija pajumtes. Tikai plakans līdzenums un dedzinošs, svilinošs karstums, kas vairs nebija izturams.
Viņiem priekšā nenosakāmā attālumā cauri mirgojošajam saules spožumam ņirbēja melnu, krauju kalnu grēdu kontūras. Katram solim, ko viņi spēra, vajadzētu viņus nest tuvāk šiem pakalniem, kuros droši vien bija ēnainas spraugas un plaisas, varbūt pat mitras vietas. Taču kāds kalnus bija uzlicis uz riteņiem, vilka tos no viņiem prom tieši tikpat ātri, cik ātri viņi tiem tuvojās.
Tikai neapstāties. Ja viņš apstāsies, to viņš zināja skaidri, viņš vairs nebūs spējīgs atsākt iet, un tas nozīmētu beigas.
Atkal un atkal viņš aptaustīja maisu, kurā, labi iesaiņota, atradās kamera. Viņš to bija pagriezis uz krūtīm zem krekla, mīkstu, siltu saini, kas pamazām piesūcās ar viņa sviedriem. Garus gadu simtus tas bija vadījis aukstās, mitrās slēptuvēs, vairāk nekā tūkstoš gadu Tempļa mūra klintsakmenī, atlikušo laiku — lādē tuksneša klosterī. Un nu viņš to stiepa cauri Negevas versmojošajam karstumam. Vai tas bija labi? Vai varēja tā būt, ka straujās temperatūras maiņas dēļ kaut kas tajā tiktu sabojāts?
Judīte, kas šobrīd bija uzņēmusies vadību, apstājās, pagriezās pret viņu un ar nespēcīgu žestu norādīja virzienu gandrīz vertikāli viņu maršrutam, aptuveni dienvidos. Stefcns paskatījās viņas norādītajā virzienā un izbijās, redzot, cik augstu jau pakāpusies saule, cik žilbinoši tā kvēlo, itin kā būtu saniknojusies un apņēmusies viņus iznīcināt.
"Kas?" viņš nokārca, jo neredzēja, ko viņa varēja būt domājusi.
Viņa uzlūkoja viņu ar izmocītu, iekritušu seju. "Tur kaut kas ir," viņa izteica. "Mašīna vai kas tāds."
Nu viņŠ arī to ieraudzīja — tumšu taisnstūrveida metālisku nedabiska izskata objektu. Tas atstaroja gaismu, ja nostājās tajā vietā, kur bija stāvējusi Judīte, kā no spoguļa saulē. Mašīna! Mašīnai dzesētājā varētu vēl būt ūdens. Mašīnai bija baterija. Baterija! Divpadsmit voltu spriegums, ar to viņš varēja kaut ko iesākt. Viņš redzētu, kas ir videolentē.
"Aiziet!" viņš noteica, bet varbūt tā ari bija kāda bezjēgas skaņa, ko viņš dabūja pār lūpām. Viņš devās pa priekšu. Viņa domu fonā guldzēja neprātīgi smiekli; vai viņš pirms tam nebija nodomājis, ka šī tuksneša daļa kā milzīga automašīnu stāvvieta stiepjas no viena horizonta līdz otram? Automašīnu stāvvieta — un nu tur stāvēja vienīgā automašīna! Viņa diafragma nedaudz salēcās, kad viņš soļoja uz priekšu, itin kā gribētu sākt smieties, taču ķermenis bija par daudz nomocījies, lai spētu piepūlēties.
Tā patiešām bija automašīna, neliela Eiropas automašīna, kura, pirms saule to bija sākusi apstrādāt, varēja būt bijusi balta; nu jau laka visās vietās, kur tai bija tikusi klāt gaisma, bija pieņēmusi nenosakāmu netīri brūnganu nokrāsu. Tas bija VW, Stefens sprieda. Nebija palicis nekas no tā, kas bija no hroma, arī aizmugurējā uzraksta nebija. Gaisma atstarojās no saplēsta sānstikla, citas rūtis jau bija pazudušas, tāpat arī riepas, sēdekļi, stūre un iekārta, ātrumu pārslēgs, viss, kas vien automašīnas vrakam bija noskrūvējams, izņemams un kaut kā pielietojams.
Nelāgas sajūtas pārņemts, Stefens pacēla motora pārsegu. Arī šeit kāds bez kautrēšanās bija rīkojies. Taču dzesētājs vēl bija savā vietā, un arī motobloks un baterija bija šķituši marodieriem par smagu.
Iemesls, kura dēļ viņi nebija paņēmuši dzesētāju, diemžēl bija skaidri redzams — tas bija pārsprādzis. Judītei paspruka kluss, tāds kā sāpīgs vaids, kad viņa to atskrūvēja vaļā un konstatēja, ka iekšpusē tas ir tukšs un sauss.
Stefenam sāpēja rīkle, viņš kustināja izkaltušās, sasprēgājušās lūpas. "Droši vien tikai tāpēc tā te ir atstāta. Bojāts dzesētājs."
Un baterija? Stefens juta, kā viņam trīc pirksti, kad viņš sniedzās pēc aizbāžņa un vienu no tiem, pārvarot čirkstošu pretestību, atskrūvēja. Tukšs. Marķējuma vieta, kas rādīja korektu šķidruma līmeni baterijā, bija jau kļuvusi brūna. Absolūti tukša un izžuvusi. Viņš atskrūvēja arī pārējos. Visur tas pats.
Tas bija bezjēdzīgi, un Stefens zināja, ka tas ir bezjēdzīgi, taču viņam vajadzēja izvilkt kameru, vajadzēja veltīt bezgalīgus stundas ceturkšņus, atbrīvojot kaut kādus pāri palikušos kabeļus no to izolācijas, savienojot ar baterijas poliem un tad ar atbilstošajiem kontaktiem pie videokameras.
Viņam vajadzēja skatīties meklētājā, dziļi ieelpot, neprātīgas cerības pārņemtam, ka, pretēji acīm redzamajam, pretēji tehniskajām zināšanām un visiem fizikas likumiem, šī izkaltusi baterija vēl reizi dos kādu strāvas triecienu, vismaz tik lielu, lai uz brīdi videokameras okulārā iemirdzētos mazais ekrāns un ļautu viņam ieraudzīt to, ko pirms trīsdesmit pieciem gadiem bija redzējis brālis Fēlikss. Vai šajā brīnumu zemē tas bija prasīts par daudz? Vai bija par daudz gaidīts šajā tuksnesī, kurā Kungs reiz bija licis nobirt mannai pār savējiem? Viņi pat nebija piecdesmit jūdžu attālumā no tās pašas Sarkanās jūras, kas Mozus priekšā bija pašķīrusies. Un to viņš nemaz neprasīja. Vienīgais, ko viņš vēlējās, bija pāris sekundes strāvas.
Viņš nospieda atskaņošanas pogu. Brīnums izpalika.
Vīlies viņš atslīga blakus Judītei, kas bija apsēdusies vraka niecīgajā ēnā. Karstais skārds dedzināja muguru. Tas nebija tas pats, kas atsēsties klints paēnā, taču bija labi vismaz brīdi neatrasties karstajā, nežēlīgajā saulē. Judīte uz viņu paskatījās. Viņš papurināja galvu. Nekā.
Viņš tagad būtu vēlējies starplaiku. Vienkārši uz pāris stundām pazust no svilinošā karstuma, lai atpūstos, uzkrātu spēkus, apdomātos. Tieši pārdomas viņam sagādāja arvien lielākas grūtības. Arvien vairāk un vairāk viņa domas saskrēja juceklī kā drudža izsauktos murgos. Viņš jau nevarēja vairs pat īsti pateikt, kas bija svarīgāk — atrast baterijas vai ūdeni. Miglaini, juceklīgi skati rēgojās cits caur citu, skati, kuros viņš redzēja pats sevi tvīkstam slāpēs tuksnesī. Viņš vairs nejutās esam īsti nomodā, bet gan guļam vaļējām acīm. Tādi skati lika viņam satrūkties, uz brīdi sajust apskaidrību, un tad viņš sajuta milzīgas, nevaldāmas bailes, ka viņš varētu nomirt, neredzējis video, kas atrodas kamerā. Tas nedrīkstēja notikt. Tik netaisnīgs universs nevarēja būt. Viņš bija tik tuvu, tas nedrīkstēja notikt — ka tik tuvu mērķim viņš ietu bojā.