"Saki," viņš beidzot nočukstēja, "mēs taču patiešām neesam briesmās, vai ne? Visu laiku mēs ejam uz rietumiem; drīz taču jābūt ceļam uz Sīnāju?"
Sākumā viņa nereaģēja, vien apātiski skatījās vienā punktā. "Es vairs nemaz nezinu, kur mēs atrodamies," viņa pēc brīža atbildēja.
"Taču mēs nevarētu būt aizgājuši ceļam garām, to nemaz nepamanot, vai ne?" Cik ilgi Sīnājas tuksnesī bija maldījusies Izraēlas tauta? Četrdesmit gadus, ja viņš pareizi atcerējās.
Nē, tur nekas nebija bijis. Viņi nebija šķērsojuši nevienu ceļu. Neko, kas kaut mazliet būtu atgādinājis ceļu. Neiespējami.
Judīte paskatījās uz viņu. Viņa izskatījās pārguruši, pārguruši līdz nāvei. "Vai tavs telefons patiešām vairs nedarbojas?"
Viņš papurināja galvu.
Viņa nopūtās un atkal skatījās uz priekšu. "Ja to patiešām vajadzētu…"
Viņi sēdēja. Saule kāpa augstāk, samazināja ēnu. Šķita neiespējami atkal reiz piecelties. Viņi šeit sēdētu tik ilgi, kamēr saule nāks un nostāsies virs mašīnas jumta, lai viņus izcepinātu. Stefens paņēma ādas maisu, izņēma videokameru, kas bija tik neparasti maza, nepavisam ne lielāka par piezīmju blociņu, un tik viegla, un pasvārstīja to rokā.
"Vai tu tici, ka tas viss ir taisnība?" Judīte, kas viņu bija vērojusi, jautāja.
"Kā tu to domā?"
"Tā izskatās tik jauna."
Stefens to pagrozīja savās rokās. "Ir jau arī. Patiesībā tās vēl nemaz nav."
"Un ja mēs no šejienes izkļūstam sveikā un aizvedam uz Japānu, kas notiktu tad?"
"Nav ne jausmas." Par to domājot, šķita, ka pārsprāgs galva. "Viņi to izjauktu pa detaļām, izpētītu, kā tā darbojas, un tad tādu uzbūvētu. Japāņi taču vienmēr tā dara."
"Un kurš tad to ir izgudrojis?"
Stefens gribēja atbildēt, taču viņa gausās, slāpstošās domas samezglojās un apstājās. Nekādas atbildes. Par daudz neatbildētu jautājumu. Vienādojums, kurā par daudz nezināmo.
Un ja nu atmet šos neatbildētos jautājumus…
"Labs jautājums," viņš ar grūtībām sacīja. Viņš aplūkoja kameru savās rokās. Ja tas viss bija patiesība, ja šis aparāts patiešām ir ceļojis cauri laikam un patiesībā nācis no nākotnes, kas vēl bija trīs četrus gadus attālu no viņiem, ja uz visu, kas bija noticis, paskatījās kā uz kaut ko negrozāmu…
…Tad tas nozīmēja, ka viņi kaut ko zina par nākotni. Kaut ko, kas viņu biedēja. Kaut ko, kas neizbēgami notiktu.
Judīte to izteica skaļi. "Vienīgā atbilde ir tā, ka tas nenotiks," viņa pārdomāja, vienkārši soli pa solim izdomāja uz priekšu, kā ceļa gājējs, kurš ziņkārīgi dodas uz priekšu, gribēdams uzzināt, kas būs redzams aiz nākamā līkuma, nepārtraukti mēģinot paredzēt, kur ceļš beigsies. "Tādas iespējas nemaz nav. Lai arī mēs domājam, ka tas varētu notikt. Kamera nenokļūs Japānā. Tas nozīmē…"
Nu viņa to redzēja. Viņas acis kļuva nedabiski lielas.
"Jā," Stcfcns tikai noteica.
To tātad sauca par likteni. Viņš to turēja rokā. Ar nogurušām kustībām viņš iestūma mazo ierīci, kuras plastikāta apvalks izskatījās tik jauns, atpakaļ maisiņā starp mīkstajiem auduma kušķiem.
"Dosimies tālāk."
Slāpes kļuva neciešamas. Katra šūna nežēlīgi alka pēc ūdens, pēc šķidruma. Vai arī — ja viņš tagad varētu atrast baterijas. Viņš tieši nezināja, kā, taču arī tās šīs alkas spētu mazināt.
Kājas kustējās pašas. Plaušas strādāja kā plēšas. Visa pasaule jau sen bija nogrimusi, bija vairs tikai šis plakanais, akmeņainais gabals tieši viņam priekšā.
Tas vairs nevilksies ilgi. Par viņiem viss jau bija skaidrs. Viņš bija aizmirsis, kādēļ, taču viņu liktenis jau negrozāmi bija nolemts. Dedzinoši nāves pirksti jau sniedzās pēc viņiem, izkaltēja no viņiem pēdējo dzīvības lāsi. Viņiem jau sen vairs netecēja sviedri.
Viņam radās kāda doma, savādi uzmācīga un nesakarīga.
"Mums abiem vajadzētu pārgulēt," viņš teica.
"Ko?" Judīte satrūkās.
"Ja mēs šeit nomirsim, tad man būs ļoti žēl, ka mēs nebūsim viens ar otru gulējuši." To vēl tikai vajadzēja pateikt.
Viņa paskatījās viņā ar skatienu, kurā atmirdzēja aizvainojums. "Vai tas ir viss, ko tu dzīvē vēlies no sievietes?"
Te nu viņam bija kaut kas, par ko domāt nākamo simtu vai tūkstoti kilometru.
Un tad viņu priekšā pēkšņi parādījās šis augstais tēls. Vīrs kamieļa mugurā. Beduīns, kas uz viņiem noraudzījās ar neizprotamu skatienu. Stefens uz viņu nemitīgi skatījās, kamēr Judīte runāja. Viņš uztvēra tikai vārdu Sīnāja.
Tuksneša dēls mierīgi pamāja un ar roku parādīja pavisam citā virzienā, nekā tajā, kurā viņi visu laiku bija soļojuši.
Judīte jautāja ko citu, iespējams, pēc ūdens. Taču vīrs kā nožēlojot pielieca galvu. Viņam ūdens nebija, vai varbūt viņš to viņiem vienkārši nevēlējās dot. Viņam bija viņa kamielis, kas viņu nogādās mērķī, pirms slāpes viņam kļūtu par problēmu.
"Salaam aleikum," viņš galu galā atvadījās, it kā viņam nepārtraukti gadītos satikt tuksnesī nomaldījušos ceļiniekus, un, pirms satvert sava kamieļa pavadu, pārlika atkal pār galvu šauro metāla loku, kas savienoja austiņas, ko sarunājoties viņš bija brīvi aplicis ap kaklu.
"Tur!" Stefenam paspruka. Viņš rādīja uz austiņām. "Kas tas ir?"
Beduīns apjucis uz viņu paskatījās un atkal noņēma austiņas. Viņš jautājoši paskatījās uz Judīti. Viņa kaut ko pateica, un viņš izvilka no sava apmetņa sudrabaini mirdzošu kasešu magnetofonu un rādīja to Stefenam. "SONY Walkman," viņš pateica it kā caur degunu skanošā arābu akcentā.
" Walkman!" Stefens nokrāca. "Oriģināls SONY WalkmanV Viņam izlauzās vājprātīgi, kladzinoši smiekli, tic viņu kratīja, it kā vēlēdamies salauzt viņa slāpēs izkaltušo ķermeni.
"Stcfen!" brīdināja Judīte. "Ko tas nozīmē?"
Lepnais tuksneša dēls, redzami sašutis par Stefena krampjaino smieklu lēkmi, ar stingu seju atkal iestūma aparātu atpakaļ zem gaišā, platā apmetņa.
"Nē, pagaidi!" Stefens iesaucās un izstiepa roku. "Atvainojiet. Man ļoti žēl. Judīt, lūdzu, pasaki viņam, ka man ļoti žēl. Pajautā, vai es nevaru dabūt baterijas. Lūdzu!"
"Ko tu gribi darīt ar baterijām?"
To viņš arī tā īsti nemaz nezināja. Kaut kādā ziņā baterijas bija svarīgas. Un SONY Walkman likās kaut kā jokaini. Kad viņš bija bērns, viņš tādu ļoti bija vēlējies, taču nekad nebija dabūjis. No savas pirmās nopelnītās naudas viņš sev tādu bija nopircis, tieši tādu.
Taču kur un kad tas bija? To viņš vairs nevarēja atcerēties. Vienīgi to, ka viņam ir nepieciešamas baterijas.
"Pajautā viņam!"
Viņa pateica viņam kaut ko arābu valodā. Viņš nebija zinājis, ka viņa prot arābu valodu. Viņš tik daudz ko par viņu nezināja, un nu bija jau par vēlu.
Beduīns viņu nopētīja no apakšas uz augšu un tad īsi papurināja galvu. Ar savu lepno ērgļa degunu viņš izskatījās kā mitoloģiska figūra, un viņa acis izstaroja aukstu noraidījumu.
Stefens bāza rokas kabatās, atrada sagumzītu banknoti, pat piecdesmit dolāru zīmi, steidzīgi to attina un sniedza beduīnam.