"Baterijas, lūdzu! Es maksāšu piecdesmit dolārus!"
"Stcfen, ko tas nozīmē?' Tu taču ar tām pāris baterijām vispār neko nevarēsi iesākt. Tu sevi tikai padari smieklīgu…"
"Piecdesmit dolārus!" Stefens stūrgalvīgi atkārtoja. "Tikai baterijas!"
Arābs sakrustoja rokas uz seglu roktura, grožus parocīgi nolicis, un kaut ko sacīja Judītei. Kamielis pa šo laiku vēroja abus ceļotājus ar trulu vienaldzību.
"Ko viņš saka?"
"Viņš saka, ja baterijas tev maksā piecdesmit dolāru, tad tās tev noteikti būs arī simt dolāru vērtas."
"Nu skaidrs!" Stefens iesaucās un atkal ķēra kabatās. "Simt dolāru, jā."
Viņš nevaldāmi sāka meklēt, taču neko vairs neatrada. Neko, pat ne monētu, nemaz nerunājot par banknoti. Viņš paskatījās augšup uz beduīnu, kurš nekustīgi gaidīja. "Man ļoti žēl, vairāk man nav. Tikai piecdesmit dolāru."
Tuksneša dēls acīmredzot tomēr vairāk saprata no angļu valodas, nekā sākumā bija atzinis. Viņš pielieca galvu, savilka muti augstprātīgā smaidā un teica klusā dzēlībā: " Then have a nice dcty.'" To pateicis, viņš satvēra grožus un metās prom kā smilšu vētra.
4.51
Stefens neizpratne nolūkojas viņam pakaļ. Piecdesmit dolāru taču bija ļoti laba cena par pāris baterijām, vai ne tā?
Kur bija palikuši tie sasodītie helikopteri? Tas taču nebija aptverams. Pirms dažām dienām, kad viņi neko nezināja un kad viņiem vēl nekā nebija, katrs viņu solis tika novērots. Un tagad, kad viņi visu zināja un kad viņiem viss bija, viņus neviens vairs pat nemeklējal
Nekā. Lai cik bieži viņš ari pagriezās un paskatījās, debesis bija skaidras un tukšas līdz pat horizontam. Un zeme visapkārt ņirbēja, it kā viņus būtu apņēmis ūdens.
Judīte čūkstošā, elšošā balsī sacīja Stefcnam par viņu tādus vārdus, kas nebija labi. Viņš nesaprata, kāpēc viņa tā dara. Taču viņa visus šos vārdus it kā izvēma, atbrīvojās no tiem kā no indīga balasta, it kā viņai no tiem būtu jāattīrās un jātiek vaļā.
Bet viņa taču visus šos ceļus bija gājusi kopā ar viņu. Kāpēc viņa bija to darījusi? Viņš nesaprata, ko viņa grib, kļuva arvien nerunīgāks, pārstāja aizstāvēties, klusēja.
Tad Judīte bija galā, balss aizķērās, un, izdvesusi spiedzošu skaņu, viņa apklusa.
Viņš bija priecīgs, ka tas ir beidzies. Viņš gribēja pateikt tikai vienu teikumu, kaut ko, lai visu šo lietu pabeigtu, nolīdzinātu, pavilktu zem tās svītru, to nokārtotu. To taču nevarēja tā atstāt.
Taču pēc viena teikuma viņam vēl vajadzēja pateikt otru, un tad vēl vienu un vēl vienu, un pēkšņi bija tā, it kā viņā pēkšņi būtu gājis pušu kāds aizsprosts, tik liels kā Hūvera dambis, un aiz tā bija krājies viss niknums, viss naids un izmisums, kādu vien viņš reiz bija jutis. Viņš dzirdēja sevi ķērcoši kliedzam, redzēja sevi ārdāmies kā kādu prātā jukušu skeletu, juta, kā no viņa aizplūst viss riebīgais, sliktais, un tas viss skāra Judīti, kura bezpalīdzīgi uz viņu skatījās, taču viņš tur neko nevarēja darīt.
Tad tas bija garām. Viņš bija iztukšots. Mute viņam sāpēja, lūpas asiņoja dažās pārsprāgušās vietās. Judīte uz viņu vairs neskatījās, vienkārši gāja uz priekšu, tāpat kā viņš.
Taču pēkšņi viņš redzēja, kā viņai saļogās celis, kā viņa paklūp. Pirms vēl viņš spēja ko darīt, viņa sabruka.
"Judīt…" Stiklainais gaiss šķita kā receklis, kas ļauj kustēties tikai palēninājumā, kustoties laupot pēdējos spēkus. Viņš notupās viņai blakus pie zemes, pacēla viņu, noguldīja viņas galvu sev klēpī. Viņai asiņoja brūce pierē, tas nebija nekas nopietns. Viņas acis bija aizvērtas. "Judīt!"
Viņa atvēra plakstiņus ar tādām pūlēm, it kā tie būtu tonnām smagi, un skumji uz viņu paskatījās. Acis viņai bija sasarkušas. Viņas kakla artērija strauji pukstēja.
Viņa kustināja lūpas, mēģināja ko teikt, taču tas bija grūti. Viņam vajadzēja pieliekties tuvu klāt, lai saprastu viņas sacīto.
"Es visu laiku domāju…"
Viņa aprāvās, papurināja galvu, pavisam bez spēka. Atkal aizvēra acis.
"Ko?" viņš čukstēja.
"Es domāju… tu…"
"Es?"
"Neko."
Bija labi, kad lielā, platā ēna krita viņai pāri. Soļi — aiz viņiem, pa labi, pa kreisi, viņiem apkārt. Oda pēc benzīna, pēc izplūdes gāzēm, pēc degušas gumijas un sakarsušām bremzēm, pēc skūšanās odekolona. Kāds vīrs baložzilā divrindu pogu uzvalkā nostājās viņai blakus. Viņa apavi bija nospodrināti tik spoži, ka tic spīdēja. Viņam bija zeltīta kaklasaites adata. Vīrs neizskatījās pat sasvīdis, un viņš izstiepa roku. Tā bija izstiepis roku viņa tēvs, kad viņš reiz bija viņam ieradies pretī uz bērnudārzu, un arī viņš vienmēr bija valkājis šādus uzvalkus.
"Dodiet man kameru, Stefen," vīrs sacīja. "Tad mēs par jums parūpēsimies."
Tas nebija viņa tēvs. Viņa tēvs nekad nebija par viņu parūpējies. Viņš vienmēr bija prasījis, lai viņa bērni būtu stipri, stipri un patstāvīgi. Tas bija labi, ka kāds gribēja par kādu parūpēties. Tik labi. Ar sāpošu sajūtu acu kaktiņos, jo asaras negribēja tccēt, viņš izvilka saini no sava krekla.
37
Naktī no otrdienas uz trešdienu dežūrējošais naktssargs Samuels Rozenfelds savā pēdējā apgaitā pulksten 7.15 konstatēja, ka piekaramā atslēga, kas jau divas dienas provizoriski fiksēja durvis uz restaurācijas laboratoriju, ir noņemta. Citas nelikumības dežūras protokols neuzrāda.
No policijas ziņojuma
Bija vēsi, kad viņš pamodās. Viņš laikam bija gulējis, jā, un tas viņam bija nācis par labu. Vēsums visapkārt šķita uzsūcam karstumu, kas vēl joprojām bija uzkrājies viņa ķermenī un staroja uz visām pusēm. Un bija tumšs. Nē, ne tieši tumšs. Viņš nezināja, kur atrodas. Viņš redzēja kailas, matēti spīdīgas metāla sienas, uz tām rindās mirdzošas kniedes, metāla griestus. Pa šaurām lūkām cieši pie griestiem iespiedās mazliet gaismas, pietiekami.
Kāda sieviete noliecās pār viņu. Viņai mugurā bija balts virsvalks, un viņa uzmanīgi paskatījās uz viņu. Viņš bija pārliecināts, ka nekad agrāk nav viņu redzējis. Viņa pakāra viņam pāri metāla āķī iestiprinātu caurspīdīgu, ar skaidru šķidrumu cieši piepildītu plastmasas maisu, pievienoja tam plastmasas caurulīti, kas beidzās zem pārsēja viņa labās rokas augšpusē. "Ko?…" viņš kārkdams iesāka. "Ko jūs te darāt?" Sieviete noskatījās uz viņu lejup un tikai laipni pasmaidīja. Viņš ar pūlēm pacēla roku, vēroja savienojumu uz savas rokas. Ko tas varēja nozīmēt?
Sieviete nozuda. Kāda cita seja parādījās virs viņa, veca, sirma vīra seja. So seju viņš pazina. Profesors Vilfbrds-Smits. Tagad viņam tas viss atkal ienāca prātā. Tuksnesis. Karstums. Judītes sabrukums. Judīte!
Viņš pagrieza galvu sānis, kas sagādāja šausmīgas sāpes, ar acīm meklēja viņu. Jā, tur viņa gulēja viņam blakus uz saliekamas kušetes, ari pie sistēmas, un bija aizmigusi. Kāds bija nomazgājis viņai seju.
Viņš atcerējās. Viņiem bija dots dzert, tas bija sāļš šķidrums, kas mazliet garšoja pēc apelsīniem. Ļoti daudz, viņš noteikti bija izdzēris veselu spaini. Bija rīstījics, taču nebija varējis izvemt, un dzēris atkal. Tālāk viņš vairs neko nezināja.
"Kur mēs esam?"
Profesors pacēla galvu un paskatījās apkārt, itin kā viņš to visu laiku jautātu arī pats sev. "Šis ir pārvadāšanas vagons," viņš tcica.
"Un kas šeit ar mums notiek?" Viņš paskatījās uz infuzijas pudeli.
Vecais zinātnieks skumji pasmaidīja. "Tas ir tikai vārāmās sāls šķīdums. Šķidrums. Jūs abi bijāt pamatīgi atūdeņoti, kad mēs jūs atradām."