"Atūdeņoti?"
"Nemaz daudz vairs netrūka."
Stefens Fokss aizvēra acis. Tagad, kad viņam atmiņa atgriezās, viņš pats sev par izbrīnu sajuta tādu kā kaunu. Tas taču bija augstprātīgi — bez jebkāda aprīkojuma, bez sagatavošanās soļot cauri tuksnesim. Neapdomīgi likt uz spēles dzīvību sacensības dēļ, lai kaut ko pierādītu, lai uzvarētu. Tas bija aplam — ievilkt šajā lietā Judīti.
"Kā jūs vispār mūs atradāt?"
"Tas nebija viegli. Jūs vispār nebijāt tur, kur tikāt meklēti. Galu galā Kauns, daudz nedomādams, nopirka novērošanas laiku uz krievu spiegošanas satelītiem, un tie jūs sameklēja."
"Kas? Krievi?"
"Jā."
Stefens mēģināja iztēloties, kas bija noticis. "Vispirms mēs gājām uz dienvidiem un tad tikai tālāk uz rietumiem. Mēs gribējām tikt uz ceļa gar robežu, kas ved uz Sīnāju."
Arheologs sarauca uzacis. "Cik es pazīstu Kaunu, viņš neliegs sev iespēju jums parādīt uzņēmumus. Jūs tur esat labi redzami, pat no kosmosa. Un jūs brīnīsieties, kur tikai jūs visur nebijāt."
"Ak." Arī tas vēl. Viņi bija apmaldījušies. Bet kā gan tā? Viņi taču visu laiku bija devušies uz kalniem?…
"Kas ir ar kameru?"
Profesora Vilforda-Smita skatiens pievērsās punktam, kas atradās virs Stefena gultas gala. Stefens pagrieza galvu. Tur bija atdaloša siena ar šaurām, aizveramām durvīm un lielu stikla logu, kuram priekšā bija aizvilkts melns priekškars.
"Kauns ir tur iekšā. Jau diezgan ilgi. Viņš lika sagādāt pāris bateriju iepakojumus un tad tur ieslēdzās."
Ar neapzinātu, žēlu skaņu Stefens atslīga atpakaļ. Zaudējis! Viņš sacensību bija zaudējis, sasodīts, sasodīts. Aiz vilšanās viņam acu kaktiņos saskrēja asaras. Tas bija tik netaisnīgi, tik sasodīti netaisnīgi. Viņš bija centies, cīnījies, bija licis svaru kausos visu savu drosmi un apņēmību — un Kaunam ar saviem miljoniem bija vienkārši jāsamaksā krieviem, kuri ir atkarīgi no katra ccnta, par viņu inteliģenci, par viņu kompetenci un tehniskajām iespējām, lai viņš varētu ierasties īstajā laikā un īstajā vietā un nopļaut to, ko nemaz nebija sējis. Tā bija Dāvida cīņa ar Goliātu, un šoreiz Goliāts bija uzvarējis. Goliāts vienmēr uzvarēja, tā tas bija. Vecie vientiesīgie stāsti, kuri stāstīja ko citu, vienkārši bija veci, vientiesīgi stāsti.
Viņš pievēra acis, un nākamajā mirklī viņa acu priekšā parādījās brāļa Gregora seja. Tas bija tik skaisti izklausījies — apliecinājuma laiks. Senais pravietojums par gaismas spēkiem un par tumsas spēkiem, kas cīnās par to, kuram šis svētums piederēs. Ja arī viņš iekšēji par mūka vārdiem bija pasmaidījis — kaut kas viņā šiem vārdiem noticēja, bija sajutis nākam spēku no tiem, Dieva tuvumu.
Un nu? Vai viņš bija cietis neveiksmi? Viss bija atkarīgs no tā, ko Kauns ar video gribēja darīt. Viņš to noteikti rādītu tādā vai citādā veidā un noteikti tā, lai iegūtu maksimālu peļņu, savos televīzijas kanālos. Tad to redzētu visa pasaule. Un neko vairāk jau viņš abatam arī nebija solījis.
Un galu galā viņš arī to redzēs. Viņš gan sajutīs pliekanu piegaršu, un droši vien viņam vēl kādu laiku būs jāpaciešas, un viņš jau sen būs mājās un sēdēs uz dīvāna, tāpat kā miljoniem citu ziņkārīgo, kas būs sekojuši attiecīgajiem paziņojumiem, taču viņš to redzēs. Tomēr. Viņš gan būtu varējis pie tā tikt ari vienkāršāk, taču viņš to beigu beigās redzēs.
Varbūt vairāk nemaz nedrīkstēja gaidīt.
Šajā mirklī kāds ārpusē sāka darboties ap aizmugurējo durvju bultu, viena durvju puse atvērās un ielaida iekšā žilbinošu gaismas strēli. Trīs vīri uzkāpa pa režģu kāpnēm, aizvilka aiz sevis ciet durvis un tās atkal aizbultēja.
Stefens uz viņiem paskatījās un sākumā nesaprata, kur redzēto ierindot. Viņš pamanīja, kā profesora augums uz krēsla sastingst, it kā viņš šos ļaudis pazītu, taču viņam nebūtu vēlēšanās šo pazīšanos padziļināt.
Tie bija priesteri. Divi jaunāki un viens vecāks tiem vidū. Katrā ziņā viņiem bija melnie priesteru svārki un nepārprotamās apkaklītes. Baznīca. Viņam atkal ienāca prātā Eizenharts un viņu tikšanās bibliotēkā. Kauns plānojot visus atradumus pārdot katoļu baznīcai par desmit miljardiem dolāru. Ak, šis nelietis! Nepietika ar to, ka bagātība viņam bija palīdzējusi gūt uzvaru, uzvara šo bagātību vēl arī tīri neiedomājamā veidā vairotu. Desmit miljardi dolāru. Tas nevarēja būt iespējams.
"Labdien," mākslotā lēnprātībā teica vīrs, kurš bija grupas vidū. "Mans vārds ir tēvs Skarfaro. Es labprāt runātu ar misteru Kaunu, ja iespējams."
Profesors Vilfords-Smits sarauca degunu. "Baidos, ka tieši šobrīd viņš ir ļoti aizņemts."
Vīra, kurš tikko bija stādījies priekšā kā tēvs Skarfaro, sejas izteiksme apmācās, kas liecināja par to, ka nupat izteiktais lūgums bija tikai retorisks. "Vai viņš ir tur iekšā?" viņš pajautāja un norādīja uz durvīm starpsienā.
Profesors tikai pamāja.
Skarfaro piegāja pie durvīm un skaļi pieklauvēja. Iekšpusē bija dzirdama kāda nesaprotama skaņa. Priesteris atkal nostājās starp saviem abiem pavadoņiem un teica, pievērsies vecajam zinātniekam: "Viņš mūs gaida."
Stefens juta bezgalīgu vilšanos. Tātad šī lieta jau bija nokārtota. Video dabūs baznīca. Tā parādīs to vai ari nobēdzinās pāvesta slepenajos arhīvos atkarībā no tā, kā baznīcai derēs tas, kas ierakstā būs redzams. Nav slikti.
Durvis tika atrautas vaļā, pa tām izšāvās Kauns, kreklā izmeties, izspūrušiem matiem, kaut kā svešādi citāds, cilvēciskāks, nekā bija Stcfenam palicis atmiņā. Viņam rokā bija kamera.
"Tas jums noteikti ir jāredz, profesor!" viņš sauca. "Tas jāredz visai pasaulei, visai…"
Tikai tagad viņa skatiens krita uz Skarfaro un viņa pavadoņiem, un viņš spēji aprāvās.
"Kā gan jūs te nokļuvāt?" viņš pārsteigts jautāja.
Skarfaro pielieca galvu. "Es cenšos neatpalikt no jums."
Stefens pacēla galvu, vēroja mediju magnātu. Viņam priesteru klātbūtne acīm redzami nepatika. Un viņš tos jau nu nepavisam nebija gaidījis. Kas šeit notika?
Varbūt tomēr vēl bija kāda cerība.
"Neviens nezina, ka esmu šeit," Kauns aizdomu pilns teica. "Neviens, izņemot manus ļaudis. Kā jūs mani atradāt?"
"Tas nebija viegli," Skarfaro atbildēja, pašu jautājumu gandrīz uzkrītoši apejot. "Esmu ieradies, lai jums pateiktu, ka nauda ir gatavībā. Pietiek ar vienu manu vārdu, un tā plūdīs uz jūsu kontiem." Skarfaro atkal pielieca galvu. "Un tai nevajadzētu būtu problēmai, līdzko es preci būšu redzējis un konstatējis, ka tur ir tas, ko mēs no tās gaidām."
Kauns negribīgi pamāja. "Mums vēlreiz par to vajadzētu aprunāties," viņš beidzot teica. "Situācija ir mainījusies. Piedāvājums attiecās uz toreizējo bridi un uz izrakumu pārņemšanu tā brīža stāvoklī."
Skarfaro pastiepa roku. "Kā vēlaties. Un tomēr, vai neatļausiet man tajā jau ieskatīties?"
Kauns vilcinājās. Viņš skatījās uz saskrambāto videokameru savā rokā, skatījās uz Vatikāna sūtni. Stefens aizturēja elpu. Kaut kas te nebija tā, kā vajag.
"Lūdzu," Skarfaro teica savādi mīlīgā, gandrīz hipnotiskā balsī.
Kauns viņam sniedza kameru. Šķita, to darot, viņš nejutās labi, taču viņš to viņam pasniedza. Tas izskatījās tik aplam, ka Stefens būtu gribējis kliegt.
Skarfaro paņēma mazo aparātu, kas nebija lielāks par cigarešu kārbiņu, un domīgi pasvārstīja rokā. "Raznīca," viņš tcica, "ir, lai es izteiktos jums saprotamā valodā, mister Kaun, multinacionāls koncerns, kas ražo jēgu — dzīves jēgu veselam miljardam cilvēku. Tas ir svarīgs produkts, varbūt pat vissvarīgākais. Un pieprasīts, jo citādi mūsu jau sen vairs nebūtu. Jūs atzīstat," viņš piebilda ar drūmu smaidu, "ka mēs neciešam neko, kas šo produktu varētu apdraudēt?"