To, kas notika nākamajā mirklī, Stcfcns Fokss visu savai atlikušo mūžu atcerēsies vienīgi tā, it kā tas būtu noricis palēninājumā. Neskaitāmos sapņos viņš šo sekundi pārdzīvoja atkal un atkal, arvien no jauna redzēja, kā vīrs no Romas roku ar kameru pacēla uz augšu, tad laida uz leju, lai atvēzētos, novicināja mazo aparātu slaidā lokā no pleca atpakaļ un uz augšu un galu galā ar nežēlīgu spēku trieca pret zemi, kur tā sašķīda simt gabalos.
Kāds iekliedzās — Kauns. Nākamajā sekundes daļā abiem priesteriem pa labi un pa kreisi no Skarfaro rokā bija revolveri, un viņi it nemaz vairs neizskatījās pēc priesteriem, bet gan pēc gangsteriem priesteru drānās, kas gatavi uz visu. Vagona telpā noskanēja šāviens, tik skaļi, ka smcldza, un Kauns atsprāga atpakaļ, saķēris roku, un asinis sūcās caur viņa pirkstiem.
"Ko jūs darāt?!" viņš iegaudojās. "Skarfaro, ko jūs AarātiV
Priesterim ar ērgļa degunu vēl nebija diezgan ar sadragāto kameru, viņš pacēla vienu kāju un mīdīja ar kurpi lauskas. Šņirkstēja tā, it kā lūztu kauli, plīsa un sprāga, metāls griezīgi skrāpējās pret metālu, gabali lidoja uz visām pusēm un atlēca no sienām. Tad viņš noliecās un pacēla to, kas varēja būt bijis videokasetes centrs, apaļu, plānu ripu no caurspīdīga, mirdzoša materiāla — vai tas bija silīcijs? —, pacēla to gaisā un, savilcis seju nežēlīgā izteiksmē, pārlauza vidū pušu.
"Svētie Raksti ir pilnīgi," viņš tcica. "To mēs jau gadu simtiem esam mācījuši cilvēkiem, tik ilgi, kamēr tie tam noticēja paši savas svētlaimes un dvēseles miera dēļ. Vai mēs varam pieļaut, ka tagad tam varbūt kaut kas vēl būtu jāpievieno? Mēs to nevaram. Vai mēs drīkstam atļaut secināt, ka Jēzus ir teicis kaut ko citu, nevis to, kas pierakstīts? Mēs to nedrīkstam. Ja mēs to darītu, viss sajuktu juku jukām, šaubām būtu durvis vaļā, ticība būtu iznīcināta. Taču bez ticības nav dvēseles miera. Tas ir mūsu pienākums — dot cilvēkiem iespēju viņu ticību saglabāt, pat par tādu cenu, ka mēs paši to zaudējam."
Kauns, sāpēs savilcis seju, pamazām slīdēja gar starpsienu uz leju.
Viņa krekla piedurkne krāsojās sarkana. Nekas vairs neatgādināja varenā, bagātā firmu impērijas valdnieka tēlu.
"Jūs nezināt, ko esat izdarījis," viņš vaidēja. "Jūs iznīcināt dokumentu, kas cilvēces vēsturi būtu varējis pagriezt jaunās, neparedzamās sliedēs. Jūs nonāvējat patiesību. Bet to jau jūsu baznīca vienmēr ir darījusi, vai nav taisnība? Vajājusi un nonāvējusi patiesību."
Skarfaro turpināja drupināt gabalus, kamēr beidzot viņa rokās bija vien mazas, mirdzošas lauskas, ko viņš nometa zemē.
"Patiesība?" viņš teica un paskatījās uz asiņojošo miljonāru ar izaicinājumu acīs. "Patiesība ir tā, ka patiesība nav svarīga. Kristietība ir pastāvējusi divus tūkstošus gadu, un tas, kas ir pastāvējis tik ilgi, pastāvēs mūžīgi. Patiesība ir tā, ka tās dibinātāja faktiskajai personai nav nekādas nozīmes. Tieši otrādi — ir labi, ja tas, no kā viss ir sācies, ir tik nepazīstams, tik nereāls — kā gan citādi viņš būtu varējis kļūt par šo pārcilvēcisko elku? Pat tad, ja jūsu video parādīja īsto, patieso, vēsturisko Jēzu no Nācaretes: kāda cilvēciska būtne varētu mēroties spēkiem ar to tēlu, kuru esam radījuši mēs? Nē, mums šis dokuments nav vajadzīgs. Tas var nodarīt tikai ļaunumu."
Kauns noslīdēja uz sāniem. Pie viņa piesteidzās medmāsa. Neviens uz viņiem nešāva, taču Stefens redzēja, kā viens no vīriem ar pirkstu parauj mēlīti.
Skarfaro viņam atņēma revolveri. Tā, kā viņš to paņēma un turēja, tā noteikti nebija pirmā reize viņa mūžā, kad viņam rokā bija ierocis. Viņš ar acīm deva zīmi savam pavadonim. Priesteris nometās ceļos un, izvilcis mazu lāpstiņu, steidzīgi sabīdīja visas kameras lauskas kopā un sabēra plastmasas maisiņā, ko arī izņēma no sava tumšā tērpa apakšas.
"Jums ir bailes no viņai Kauns apjucis elsa. "Jūs baidāties no tā, kuru jūs apgalvojat godinām!"
Skarfaro zvērojošām acīm noskatījās lejup uz viņu. "Nemēģināsim sevi apmānīt," viņš beidzot teica. "Patiesais Jēzus taču šodien atkal būtu miera traucētājs, draudi sabiedriskajai kārtībai, valsts ienaidnieks numur viens." Viņa acis kļuva šauras kā svītriņas. "Tikai šodien mēs būtu tie, kam ar viņu vajadzētu izrēķināties."
38
Sniegtās hipotēzes un secinājumi varētu izklausīties neticami; mēs varam piedāvāt vienīgi to. Par to, vai padarītajam galu galā ir kāda zinātniska vērtība, mēs neuzdrošināmies spriest. Iespējams, šis noslēdzošais spriedums nebūtu tik nedrošs, ja no Rokfellera muzeja restaurācijas laboratorijas telpām nenoskaidrotos apstākļos nebūtu nozagti svarīgākie atradumi — skelets un videokameras lietošanas pamācība. Līdz ar to šie attēli un videoieraksti no pirmās eksaminācijas ir viss, kas mums palicis no šī gadsimta atraduma.
Profesors Vilfords-Smits Ziņojums par izrakumu darbiem pie Bethamešas
Nekad viņš neaizmirsīs šo rītu, nekad neaizmirsīs šo zīmīti, šo neievērojamo papīra gabaliņu, ko viņš, salocītu un aizzīmogotu, bija saņēmis no pāvesta centrālā sakaru dienesta vadītāja rokām, lai tūliņ steidzīgi un dedzīgi to nestu cauri lielajām zālēm, pa garajiem gaiteņiem un plašajām kāpnēm, nekavējoties ne mirkli, tieši tā, kā viņam bija sacīts, lai ziņu nodotu tieši paša Svētā tēva rokās. Nekad viņš neaizmirsīs to godbijību, kas viņam lika nodrebēt, kad viņš, parasts, jauns mūks, pārkāpa slieksni uz pāvesta privātajiem apartamentiem. Svētais tēvs sēdēja atzveltnes krēslā cieši pie loga un lūdzās. Vai varbūt gulēja, tik tieši to nevarēja pateikt. Viņš palika stāvam piedienīgā attālumā un nezināja, ko nu viņam vajadzētu darīt. Nekavējoties nc mirkli, viņam bija sacīts. N11, viņš jau arī ne mirkli nebija kavējies, bija gandrīz bez elpas. Bet viņš taču nevarēja traucēt pāvesta kontemplāciju!
Viņš uzelpoja, kad pāvests viņu atsvabināja no šī konflikta, atverot acis, pamanot viņa klātbūtni un ar siltu smaidu norādot, lai viņš pienāk tuvāk. "Ko esi man atnesis, mans dēls?" viņš nočukstēja.
"Steidzama ziņa no Izraēlas, Jūsu Svētība."
Viņš pasniedza viņam zīmīti ar vēstījumu. Stāvēja nogaidīdams, kamēr pāvests ar neveikliem pirkstiem noņēma zīmogu un atlocīja papīru. Noskatījās, kā viņš lasa to, kas tur rakstīts.
Viņam bija sajūta, ka viņš vēro, kā sabrūk vīrs, kurš stāv baznīcas priekšgalā. Lai arī kas vēstījumā bija rakstīts, tas šķita izsūcam no viņa ķermeņa pēdējos dzīvības spēkus. Svētā tēva seja kļuva pelēka un bāla, it kā nāve šajā brīdī sniegtos pēc viņa. Viņa roka krampjaini apķēra papīru, saburzīja to, gurdeni noslīdēja klēpī, kamēr viņa acu skatiens caur tuvo logu meklēja debesis.
"To es nebiju vēlējies," jaunais, izbiedētais mūks dzirdēja veco, izbiedēto pāvestu čukstam. "To es tev nebiju licis darīt, Baptist, to ne…"
Visu mūžu jaunais mūks sev jautās, ko nozīmēja šie vārdi.
Viņš stāvēja savā birojā, kas beidzot atkal bija viņējais, un pa atvērto logu vēroja Skarfaro un viņa gludi skūto pavadoņu aizbraukšanu. Viņš neparko nebūtu varējis iziet ārā pagalmā, lai no viņiem atvadītos.
Kad viņi vakar vēlu vakarā bija atgriezušies, visi bija izskatījušies nemierīgi, satraukti, kā kaut kā neizsakāmi ļauna, auksta, drūma apņemti. Kā tikko neizsakāmu noziegumu pastrādājuši.