Taču, lai ko arī bija izdarījuši, savu misiju viņi bija beiguši. Un pēkšņi viņi bija kļuvuši ļoti nevaļīgi. Skarfaro viņam paziņoja, ka viņi domājot nākamajā rītā doties prom, un kur esot viņu auto? Un to visu viņš pateica nelaipnā, nievājošā tonī, it kā runātu ar savu nesaprātīgo kalpotāju. Un tēvs Lūkass norija vārdus, kurus viņš patiesībā būtu gribējis pasacīt, tāpat kā viņš norija visu sakāmo, kopš pie viņiem bija iebrucis šis vīrs no Romas, un pateica tik vien, ka no darbnīcas ziņots, ka auto esot saremontēts un stāvot gatavs aizbraukšanai.
"Un?" Skarfaro noskaities bija ierējies.
"Atvainojiet, es nesaprotu…"
"Ja automašīna ir kārtībā," Skarfaro viņu norāja, "tad aizbrauciet tai pakaļV
Ta nu viņš šorīt bija ļoti agri piecēlies, ar pirmo autobusu braucis cauri visai pilsētai uz darbnīcu, lai tur jau būtu pie durvīm, tiklīdz to atvērs. Bija samaksājis rēķinu, protams, no ziedojumiem, ko viņi ievāca no mazu veikaliņu īpašniekiem un nabaga vecām sieviņām! Un tad rīta sastrēgumā bija braucis atpakaļ līdz pat klostera pagalmam.
Un nu viņš noskatījās, kā vīri no Romas liek bagāžas nodalījumā savas nedaudzās lietas, kā sadala sēdvietas un izlozē to, kurš sēdēs pie stūres, un cerēja, ka nekad savā mūžā nevienu no viņiem vairs neredzēs.
Tāpat kā viņš cerēja arī to, ka viņam nekad nenāksies uzzināt, kas bija somā, ko viņi bija atveduši sev līdzi. Kas viņiem vēlu naktī bija darāms virtuvē? Dīvainas, postošas skaņas bija atskanējušas visā namā. Brālis Džefrijs satraukts bija ieradies pie viņa, nebija uzdrošinājies paskatīties. Tā nu viņš bija gājis pats. Kad viņš bija pabāzis galvu virtuves durvīs, viņš bija redzējis, kā šie vīri no somas ņem ārā daļas, kas izskatījās pēc fragmentiem no sadauzīta radio, kā apstrādāja tās ar kapājamiem nažiem un gaļas āmuriem, vai ar knaiblēm turēja virs spēcīgas gāzes pavarda liesmas, kur tās, nelabi smirdot, izkusa un sadega. Bija izskatījies tā, it kā viņi plānveidīgi būtu aizņemti ar kāda nozieguma pēdu iznīcināšanu. Un jau nākamajā mirklī viens no viņiem bija piecēlies, kājas plati izpletis, nostājies viņa priekšā un nepārprotami licis saprast, ka viņam šeit nav ko meklēt.
Iezvanījās telefons. Viņš gribēja ļaut tam turpināt zvanīt un nepārtraukt savas pārdomas, taču tas nerimās. Viņš pacēla klausuli.
"Hallo!"
Viņš pazina runātāju. Tas bija darbnīcas īpašnieks. Sēcoša, gluma balss.
"Jā?" viņš jautāja, cik īsi un noraidoši vien iespējams. Viņš uz šo zelli šorīt bija spiests skatīties. Ar to, viņš domāja, patiesībā šai dienai jau bija diezgan.
"Mašīna, kuru jūs šorīt aizvedāt," balss sēca. "Tai ir viens defekts."
Sis trulais, badīgais zellis, tēvs Lūkass pie sevis nodomāja, liet viņš ir katolis, ja? Tas jau arī ir galvenais. "Es domāju, jūs to saremontējāt?" viņš jautāja un apmierināts pamanīja, ka viņa balss kļūst dzēlīgāka. Viņu vajadzētu ekskomunieēt. "Vai arī par ko tieši es šorīt samaksāju rēķinu?"
"Nē… Ja… Ta ir saremonteta, taču kāds bija aizmirsis atkal pievienot bremzēm drošības skavas! Es tikko biju lejā darbnīcā, un tur tās bija…"
"Drošības skavas."
"Jā. Drošības skavas."
"Un ko tas nozīmē?"
Balss sāka skanēt vaimanājoši. "Kā lai es to paskaidroju… Drošības skavām ir jānovērš tas, ka pievadi atvienojas no bremzēm, vai jūs saprotat? Ja ir kāda vibrācija, ja mašīna iebrauc ceļa bedrē… Pat katru reizi, kad vadītājs bremzē, caurulītes ikreiz nedaudz izstiepjas, pamazām atvienojoties no bremžu pievadiem. Mašīna nedrīkst braukt ne metru tālāk, pirms mēs to nebūsim izlabojuši, vai dzirdat? Es kādu aizsūtīšu, tūlīt pat es kādu aizsūtīšu pie jums ar skavām."
Tēvs Lūkass paskatījās pa biroja logu. Viens no jaunajiem vīriešiem, tas ar blāvajām acīm, tieši šajā brīdī vēra vaļā pagalma vārtus. Pārējie sēdēja mašīnā. Motors darbojās.
"Acumirkli," tēvs Lūkass nesteidzīgi noteica. Viņš aizsedza ar plaukstu klausuli un ar vienaldzīgu sirdi nogaidīja. Skarfaro automašīna sāka braukt, lēnām izbraukusi pa vārtiem, tā nogriezās uz ceļa un pazuda skatienam.
"Vai jūs dzirdat?" viņš teica vīram klausules otrā galā. "Man ļoti žēl, taču automašīna jau ir aizbraukusi."
"Ak, mans Dievs. Vai jūs zināt, kurp tā dodas?"
"Uz Haifu."
"Uz Haifu! Un jums nav nekādu iespēju braucējam to paziņot?"
"Nē."
Kad viņš nolika klausuli, viņš, roku no klausules nenoņēmis, neko neredzošām acīm kādu bridi blenza sev priekšā. Viņš mēģināja iedomāties ceļu uz Haifu, kas veda pāri Galilejas kalniem. Ceļš, kas pilns līkumiem, kas ved garām stāvām nogāzēm. Tā bija Dieva griba, pilnīgi noteikti tā bija Dieva griba. Man pieder atriebība un atmaksa, saka Tas Kungs.
Taču mašīnas bremzes neatteicās kalpot. Vēl pirms viņi bija izbraukuši no Jeruzalemes, Luidži Baptista Skarfaro un viņa pavadoņu automašīnu taranēja kāds aplam nogriezies kravas auto; negadījums, kurā gan neviens netika ievainots, taču mašīna tika pilnīgi sabojāta. Tā nonāca lūžņos, pirms vēl kāds varēja pamanīt trūkstošās bremžu drošības skavas, un vienīgās patiesās baznīcas uzticamie kalpi uz otras puses apdrošināšanas rēķina sveiki un veseli īrētā mašīnā nokļuva Haifa, no kurienes viņi sāka ccļu mājup uz Romu — ar kuģi, jo dažas lietas, kas viņiem bija transportējamas, ar kuģi izvest bija neuzkrītošāk nekā ar lidmašīnu.
Tēvs Lūkass to nekad neuzzināja. Nedēļu pēc Skarfaro aizbraukšanas viņš devās pie ārsta pieaugošu rīšanas grūtību dēļ, un ārsts viņam diagnosticēja barības vada vēzi strauji progresējošā stadijā. Savas dzīves atlikušo pusgadu viņš pavadīja katoļu māsu vadītā slimnīcā, kur viņam tika veiktas dažādas operācijas un procedūras, kaut gan jau sākumā bija skaidrs, ka tās viņu neglābs. Māsa, kas, viņam mirstot, sēdēja pie gultas, satriekta noskatījās, kā priesteris līdz pat savam pēdējam elpas vilcienam raud kā izmisis bērns.
Arī Zoržs Martinē par to visu nekad neko neuzzināja. Pēc atgriešanās Bozmcnā Montānā ar savai raibo piedzīvojumu attēlojumiem Jeruzalemē viņš sagādāja savai mātei tik daudz prieka, ka tā viņu svētīja ar seniem meksikāņu buramvārdiem. Sava nākamā komandējuma laikā, kas viņu aizveda uz Amerikas vidieni, viņš iepazinās ar Beatrisi Aznaru, daudzsološu vēsturnicci un turklāt Venecuēlas naftas miljonāra skaisto meitu, kas viņā iemīlējās tikpat stipri kā viņā viņš. Drīz pēc tam viņi apprecējās un no tā brīža dzīvoja Karakasas tuvumā greznā īpašumā, kura zemes platība bija pieckārt lielāka nekā Bozmenas universitātes teritorija, drīz vien viņiem piedzima vesels bars lielisku bērnu, un viņi veltīja sevi inku, maiju un actcku vēstures pētīšanai.
Viņa kādreizējais priekšnieks, doktors Bobs Ričardss, pirmajā komandējumā, kurā viņam bija jādodas bez Zorža, guva ilgstoši ārstējamu gūžas savainojumu un kā atzinību par saviem nopelniem saņēma no Bozmenas universitātes pastāvīgu docenta vieni bez tiesībām viņu atlaist. Tas bija izdevīgs brīdis šim solim, jo gadu vēlāk kāda Malaizijas firma laida apgrozībā sonārtomogrāfu, kas bija ne vien ievērojami jaudīgāks un parocīgāks nekā universitātē radītais, bet arī tā cena bija tik zema, ka par tā iegādi sāka interesēties pat vēstures institūti ar savu trūcīgo budžetu, un pieprasījums pēc sonārtomogrāfiskajiem izmeklējumiem ievērojami samazinājās.
Gadījums ar Rokfellcra muzejā mistiskos apstākļos pazudušajiem arheoloģiskajiem atradumiem, kā arī notikumi Vādī Meršamonā nonāca Izraēlas justīcijas rokās. Prokuratūras izmeklējumi nedeva pilnīgu skaidrību par to, kas patiesībā bija atgadījies, it īpaši tāpēc, ka aizdomās turamie, apsūdzētie un liecinieki izteicās visai pretrunīgi. Dažu izvirzītā versija, ka viņi esot bijuši uz pēdām mantojumam, ko atstājis ceļotājs laikā, jau no paša sākuma tika noraidīta kā neprātīgs apgalvojums savai aizsardzībai, un viņiem tika piedraudēts — ja viņi šo apgalvojumu procesa laikā vēl atkārtos, tad tiks saukti pie atbildības turklāt arī par necienīgu izturēšanos pret tiesu. Pēc augstu iestāžu pavēles — viens no nodarinātākajiem izmeklēšanas un procesu novērotājiem, Izraēlas žurnālists Uri Lībermans runāja par amerikāņu miljonāra un mediju magnāta Džona Kauna plašajiem sakariem — process tika pasteidzināts, tā ka galu galā palika tikai pārmetums, ka nolaidības dēļ vai ļaunprātīgi esot iznīcināti, iespējams, vēsturiski ļoti nozīmīgi arheoloģiski atradumi, turklāt arī vesela rinda citu pārmetumu — no rupju pārkāpumu pieļaušanas līdz pat nelegālai ieroču turēšanai.