Brālis un māsa Ješua un Judīte Mcnezi kā līdzvainīgie tika attaisnoti. Tiesnesis bargi pieteica turpmāk rīkoties uzmanīgāk, nonākot saskarē ar vēsturiskiem atradumiem, un šaubu gadījumā informēt valsts iestādes, kas par tāda veida lietām ir atbildīgas.
Ješua Mcnezs ari turpmāk palika godāts Rokfellcra muzeja līdzstrādnieks, taču pastiprināti pievērsās papirusa un papīra restaurācijai un laika gaitā kļuva par šajā jomā atzītu ekspertu. Cita starpā viņš ari radīja metodi, kas kļuva pazīstama kā meneziācija.
Judīte Mencza izlēma studēt salīdzinošās reliģijas zinātnes un drīz pēc tam pievērsās budismam.
Amerikāņu studentu Stefenu Korneliusu Foksu tiesa atzina par vainīgu rupju pārkāpumu izdarīšanā un valsts iestāžu kavēšanā. Pārmetums par ielaušanos Rokfellera muzejā netika pierādīts. Fokss tika izraidīts no valsts, un viņam tika noteikts piecus gadus ilgs ieceļošanas aizliegums. Viņš atgriezās universitātē un turpināja savas studijas. Pēc kaismīgām iekšējām debatēm Explorer's Society nolēma atņemt viņam piederības tiesības.
Amerikānis I<īts Hcgartijs Raiens, kurš bēgot bija izglābies no apcietināšanas Vādī Meršamonā un, kā šķiet, ar nezināmu mērķi bija pametis valsti, vēl joprojām bija meklējamo personu sarakstā. Pret viņu izvirzītā apsūdzība par neatļautu ieroču turēšanu, nelegālu noklausīšanos, brīvības atņemšanu, varmācīgiem draudiem un kūdīšanu uz noziegumiem tika uzturēta spēkā.
Amerikānis Džons Kauns bija spējis padarīt ticamu, ka par sava drošības padomnieka kriminālajām mahinācijām neko nav zinājis un viņam pilnā pārliecībā uzticējies, taču tika atzīts par vainīgu arheoloģisku atradumu iznīcināšanā, kā arī musināšanā uz vairākiem mazāk smagiem noziegumiem, un notiesāts ar pieciem gadiem cietumsoda. Atkārtotā procesā, kurā jau pieminētais žurnālists Uri Lībermans pievienoja plaši apspriestu laikraksta komentāru ar ietekmīgu labvēļu protekciju, cietumsods tika aizvietots ar nosacītu. Džons Kauns drīkstēja pamest Izraēlu. Viņš atgriezās Ņujorkā un drīz pēc tam izšķīrās no savas sievas, tas guva ārkārtīgi plašu rezonansi attiecīgajās dzeltenās preses slejās. Vēlāk ar nešaubīgu apņēmību viņš demontēja savu koncernu un galu galā pārdeva arī tā kodolu — N.E.W. raidītāju — vienam no saviem sīvākajiem konkurentiem. Pēc tam Džons Kauns no publiskās skatuves nozuda.
Anglis profesors Čārlzs Vilfords-Smits no visiem apsūdzības punktiem, kas attiecās uz noziegumiem, tika atbrīvots. Taču viņam tika ieteikts pamest Izraēlu un likts saprast, ka viņš nekad vairs nesaņemtu atļauju izrakumu darbu veikšanai. Presei viņš darīja zināmu, ka visus notikumus nožēlojot, taču tik un tā viņam jau esot bijis padomā, ievērojot tuvojošos vecumu, no aktīvās pētniecības aiziet. Viņš atgriezās Anglijā.
Viņa ilggadējais asistents, izraēliešu vēsturnieks Simons Bārlevs nākamajā gadā kļuva par Rokfellera muzeja vadītāja vietnieku.
Meršamonas klosteris savus vārtus aizslēdza un atkal nonāca aizmirstībā.
Žurnālists Uri Lībermans, kas tiesas procesu laikā bija tāds kā galvenais reportieris, uzrakstīja grāmatu par izrakumiem pie Bcthamcšas un par notikumiem, kas bija tiesas procesu lieta. Taču, kad grāmata bija pabeigta, šis gadījums jau sen bija pazudis no sabiedrības apziņas, un grāmatai viņš neatrada izdevēju.
Rakstnieks Pētcrs Eizenharts, kurš no Izraēlas jau bija aizceļojis pirms notikumu kulminācijas, tika aicināts uz Izraēlu kā liecinieks, taču viņš uzskatīja par labāku neierasties. Tūliņ pēc atgriešanās pierakstus par saviem piedzīvojumiem viņš salika kārbā, uzlika to pavisam augstu uz guļamistabas skapja un pievērsās jaunam romānam, kam ar to visu bija pēc iespējas mazāks sakars, pareizāk sakot, vispār nekāds. Vēlāk kāds recenzents bija ievērojis, ka Eizenharts nekad vairs nerakstīja stāstus par ceļojumiem laikā.
Kanādiešu vēsturnieks profesors Gutjērs netika ne apcietināts, ne apsūdzēts, bet, tāpat kā Kauna nolīgtie līdzstrādnieki, netraucēti atgriezās dzimtenē. Pēc dažiem gadiem viņu ķēra trieka, pēc kuras viņš tā arī nekad vairs neatlaba.
Semanes baznīca tika likvidēta un sekularizēta. Līdz ar Luidži Baptista Skarfaro ierašanos pārtrauktā nabagu ēdināšana vairs nekad netika atjaunota.
39
PĒC TRIM GADIEM
Arā smidzināja auksts, nelāgs lietus no drūmi pelēkām novembra debesīm, apkure iekšpusē negribēja un negribēja īsti iesilt, tāpēc Stefens Fokss mēģināja cīnīties pret aukstumu, dzerot neskaitāmas tases tējas un uzvelkot mugurā biezu, adītu džemperi. Viņš sēdēja pie vienas no savām vecajām pierakstu mapēm, abas rokas virs kūpošās tases turēdams, un mēģināja atšifrēt savu veco lekciju pierakstu saturu un jēgu, kad iezvanījās telefons.
Tā bija — jau atkal — firma Video World Dispatcher. Precīzāk sakot, mis Bārneta, mārketinga daļas vadītāja. Mis Bārneta izcēlās ar divām īpašībām. Pirmkārt, ar paradumu tik spilgti krāsoties, it kā vēlētos konkurēt ar firmas mītnes gaismas reklāmu uz ēkas jumta; otrkārt, ar dziļu nepatiku pat pret pieskaršanos datoram.
Šajos trīs aizvadītajos gados Video World Dispatcher bija kļuvis par viņa galveno klientu. Toreiz, pēc atgriešanās no Izraēlas, viņš bija saņēmis pasūtījumu, lai arī uz Džordža K. Adamsa, uzņēmuma vadītāja un galvenā kompanjona, neatlaidīgajiem jautājumiem bija godīgi atbildējis, ka firma, no juridiskā viedokļa skatoties, patiesībā sastāv tikai no viņa paša un ka viņš kopā ar partneriem Bangalorā Indijā nodarbojas ar to, ko nesen bija nācis modē saukt par virtual company. Pie vārda Indija misters Adamss nebija pamirkšķinājis ne acu. Lieluma ziņā šis pasūtījums bija pielīdzināms viņa pirmajam projektam, taču šoreiz tas bija prasījis vairāk darba un viņš par to bija saņēmis mazāk naudas. Laiki mainījās, ko viņš saprata, vēlākais, tad, kad Amals Rangarajans viņam paskaidroja, ka izmaksu dēļ daļu pasūtījuma viņi spiesti nodot tālāk apakšuzņēmējiem Uzbekistānā, jo labākie indiešu programmētāji pa to laiku jau bija kļuvuši nesamaksājami.
"Mister Foks, jums noteikti jāierodas!" Izklausījās tā, it kā degtu vismaz noliktava.
Stefcns dziļi ievilka un izpūta gaisu, pārlaida skatienu kartotēkām, pārskatiem, formulu krājumiem un studiju piezīmēm un domāja par gaidāmo eksāmenu. "Kas nu ir pagalam?" viņš jautāja. Nekas, droši vien. Kā vienmēr izrādīsies, ka tā ir bijusi ekspluatācijas kļūda, jo neviens nebija ievērojis lietošanas pamācību.
"Pēc četrām nedēļām," mis Bārneta satraukti skaidroja, "visā pasaulē sāksies kampaņa sakarā ar jaunās SONTMR sistēmas laišanu apgrozībā."