Abi šķērsoja ceļu, pie šaurajiem, gaišzaļi lakotajiem dārza vārtiņiem uz brīdi apstājās, lai izpētītu uzrakstu uz pastkastītes, kas bija piestiprināta pie raupji apmestā mūra. Viņi viens otram pamāja: jā, viss ir pareizi. Jaunākais no abiem atvēra nevērīgi apkaltos dārza vārtus.
Dārzam aiz tiem jebkāda kopšana, šķiet, bija sveša. Apkārt aizaugušam dīķim zālienā trūdēja lapas, kā tās tur bija nokritušas no rudenīgi kailajiem kokiem un krūmiem. Pret sarūsējušu, apsegtu ūdens mucu bija atsliets velosipēds. Gar mūra žogu uz visām pusēm stiepās mūžzaļš dzīvžogs,kupli sazēlis, nesakopts.
Abi vīri piegāja pie nama durvīm un piezvanīja.
Kādu brīdi neviens nenāca, tad atskanēja soļi un durvis tika plaši atrautas vaļā.
Vīrs, kurš atvēra durvis, bija krietni vecāks nekā abi apmeklētāji. Sniegbalti mati, izspūruši uz visām pusēm, it kā viņš būtu atsacījies no to ķemmēšanas, ieskāva saulē iedegušu seju, no kuras mirdzoši pelēkas, dzīvas acis vērīgi raudzījās atnācējos. Mugurā viņam bija zaļa adīta veste ar biezu apkakli, no kuras rēgojās ārā grumbains, gaļīgs kalds, kas netīši lika iedomāties vecu milzu bruņurupuci.
"Kāds pārsteigums!" vecais vīrs iesaucās, kad izbaiļu sekunde bija pārvarēta. "Mister Foks! Mister Eizenhart! Ko gan jūs šeit darāt? Nāciet taču iekšā, es lūdzu jūs…" Viņš aicinoši airējās ar rokām. "Kāda laime, ka es tieši biju mājās! Es tik bieži esmu ccļā, ka bez iepriekšējas pieteikšanās pa telefonu mani faktiski neviens vairs neapmeklē."
"Laimes gan te ir mazāk, nekā jūs domājat," Stefcns Fokss teica ar šauru smaidu, kad viņi nāca iekšā pa durvīm. "Labdien, profesor Vilford-Smit."
Pusstundu vēlāk viņi sēdēja plašā, labi izkurinātā dzīvojamā istabā, no kuras pa platām, vecmodīgām terases durvīm pavērās romantisks skats uz dārzu, un balansēja ar plānām porcelāna tasītēm, kurās smaržoja zeltaini dzeltena tēja. Profesors cēli sēdēja smagā ādas atzveltnes krēslā. Katru sienas metru aizņēma cieši salikti grāmatu plaukti vai arī eļļas gleznas masīvos rāmjos.
"Tas bija tik sen," viņš domīgi teica. "Vairāk nekā pirms trim gadiem. Tas ir ilgs laiks."
Abi apmeklētāji, sasēduši viens otram blakus uz koloniālā stila dīvāna, piekrītoši pamāja.
"Jūs man vēl neesat atklājuši, kas jūs atvedis šurp uz šo apvidu."
"Mēs gribējām jūs satikt."
"Vienkārši tāpat?"
"Nē," Stefens teica un uzmanīgi nolika savu tējas tasi uz dīvāngaldiņa, "vienkārši tāpat ne."
Pēkšņi telpā iestājās klusums. Ārā dārzā kailo koku zaros sapulcējās kraukļi, it kā viņi vēlētos paskatīties, kas tagad notiks.
"Bērnībā es bieži liku puzles," Stefens Fokss iesāka. "Katros Ziemassvētkos mani vecāki nopirka jaunu puzli, un tad visa ģimene Ziemassvētku dienās stundām ilgi sēdēja ap lielo galdu un mēģināja attēlu salikt. Jo vecāki mēs, bērni, kļuvām, jo vairāk daļu bija puzlei, un kādā brīdī vecāki sāka pirkt puzles bez attēla parauga. Tad mums bija tūkstošiem mazu daļiņu, un mums nebija ne jausmas, kā attēlam jāizskatās. Bieži vien mēs tikai stundām ilgi sēdējām un mēģinājām, bet nebija nekādu panākumu. Taču kaut kad tomēr atrod kādu noteiktu daļu, kas iederas blakus citai, un kopā tās jau veido niecīgu attēla fragmentu, kas pēkšņi ļauj nojaust, kā jāizskatās veselumam. Tad dažreiz viss turpinās zibenīgi ātri. Daļas šķiet savienojamies pašas no sevis, atrodam savu īsto vietu, viss pēkšņi der kopā — un tikai tāpēc, ka bija atradusies šī viena nozīmīgā mozaīkas daļa." Stefens uz brīdi apklusa. "Pirms pāris nedēļām," viņš tad turpināja un paskatījās uz profesoru, kura kuplās baltās uzacis bija cēlušās arvien augstāk, "es nejauši uzgāju šādu puzles gabaliņu."
Profesors Vilfords-Smits satvēra savu tējas tasi, kas atradās uz maza galdiņa blakus viņa krēslam. "Tas izklausās aizraujoši," viņš teica. "Jāsaka gan, ari pietiekami mīklaini, ja atļaujat piebilst."
"Esiet bez raizēm. Esmu ieradies, lai šo mīklu atminētu."
"Nomierinoši."
Stefens paliecās uz priekšu, delnas atbalstījis pret augšstilbiem. "Kad mūsu piedzīvojums Izraēlā bija galā, tad izskatījās tā, it kā visi jautājumi būtu noskaidroti. Taču tādi tic nebija. Daži dīvaini, mazi sīkumi neiederējās kopskatā. Mēs visi bijām pārāk noguruši un pārāk vīlušies, lai tos ievērotu, taču šīs mazās, šķietami nenozīmīgās detaļas ir ārkārtīgi nozīmīgas. Par to es pārliecinājos pēdējās nedēļās, kad visu attēlu vēlreiz izjaucu un, akmenīti pēc akmenīša likdams apkārt šim vienam, par kuru es nupat runāju, atkal saliku kopā. Un, paskat tik, pēkšņi radās pavisam cits attēls."
"Fascinējoši," tcica profesors.
"Vai drīkstu uzdot jums vienu jautājumu?"
"Droši."
"Kas jūs pamudināja studēt arheoloģiju?"
Profesors Vilfords-Smits samulsis mirkšķināja acis. "Ai… Tas bija tik sen… Vai tas ir tik svarīgi?"
"Jums jau bija pāri četrdesmit, bijāt izveidojis karjeru ienesīgā amatā, un, ja jūs būtu pie tā palicis, jūs acīmredzot jau būtu līdzīpašnieks vienā no lielākajām Lielbritānijas tekstilfabrikām. Taču jūs to visu pamētāt — kādēļ?"
Pāri zinātnieka sejai pārslīdēja tāda kā garlaikotības ēna, kas lika nojaust, cik bieži viņam uz šo jautājumu jau nācies atbildēt. "Nauda dzīvē nav viss, kas vajadzīgs."
"Un jūs vēlaties sacīt, ka tas atmaksājās?"
"Protams. Tā bija fascinējoša lieta. Citādi es diezin vai būtu pie tās palicis."
Stefens uz viņu paskatījās. "Pēdējās nedēļās es daudz pētīju. Es runāju ar daudziem ļaudīm, jūsu bijušajiem līdzstrādniekiem, ar citiem arheologiem. Daļa šo cilvēku izsakās par jums visai negatīvi."
"Es to zinu. Te nu jūs varat redzēt, kā naids valda pār zinātni. Tie ir cilvēki, kuri dzimuši un uzauguši ziloņkaula tornī, un iemesls, kādēļ viņi uz mani ir skaudīgi, ir tas, ka es nācu no rūpniecības un zināju, kā runāt ar naudas devējiem un sponsoriem, bet viņi ne. Es biju ienācējs, un cs pratu apieties ar naudu. Grūti pateikt, ko viņi vēl man nevar piedot."
"Jūs vienmēr organizējāt plaša mēroga izrakumu darbus ar simtiem līdzstrādnieku. Tādus kā pēdējie, kuros piedalījos arī es."
"Jā," Vilfords-Smits pamāja. "Un tie pat, iespējams, bija vieni no mazākajiem."
"Toreiz cs jūs vēl nemaz nepazinu, nebiju par jums neko dzirdējis. Tas bija Ješua Menezs, kurš man izgādāja šo vietu jūsu vadītajos darbos. Domāju, ka pirmā reize, kad mēs ar jums pārmijām vairāk nekā tikai divus vārdus, bija dienā, kad cs uzgāju atradumu četrpadsmitajā apgabalā." Stefens Fokss atlaidās ērtāk un pārmeta vienu kāju pār otru. "Vai zināt, par ko es šajos gados arvien vairāk un vairāk brīnījos?"
Sirmais profesors tikai sarauca uzacis.
"Jūs faktiski uzreiz jau zinājāt, par ko ir runa," Stefens turpināja. "Jūs nokāpāt pie manis lejā, ieraudzljāt plastikāta maisiņu ar lietošanas pamācību tajā, un jums uzreiz bija skaidrs, ka šis atradums ir sensācija. Es vēlos teikt, ka bija jāpaiet dienām, pirms to sapratu es. Pat viņš," Stefens norādīja uz Eizenhartu, kurš klusēdams sēdēja viņam līdzās, "to nenojauta tik ātri. Viņam gan visai ātri ienāca prātā doma, ka skelets varētu piederēt ceļotājam laikā. Taču, ko tas nozīmēja — proti, ka pamācībai piederīgā kamera vēl arvien kaut kur eksistē —, to viņš aptvēra tikai tad, kad viņam to pateica Kauns. Un ne jau pati no sevis viņam šī ideja bija ienākusi galvā."