Vilfords-Smits pacēla roku žestā, kas šķita sakām: lūdzu, atvainojiet, ka esmu tik slīpēts. "Iespējams, vecumdienās man vajadzētu sākt rakstīt science fiction.''''
"Un vai jūs zināt, ko dīvainu misters Eizenharts man vēl pastāstīja?" Stefens turpināja. "Viņš sacīja, ka nebeidzamajās pārrunās jūs jau no paša sākuma esot izskatījies savādi vienaldzīgs. Jo ilgāk tas turpinājās, jo mazāk, kā izskatījās, tas skāra jūs. Savādi, vai ne tā?"
Vecais vīrs atslējās savā krēslā. "Jums kaut kas taču ir padomā, Stefen," viņš mierīgi secināja. "Vai varbūt es kļūdos?"
"Pilnīgi pareizi," Stefens pikti pamāja. "Visus galus, kas šajā notikumā vēl palikuši, es vēlos atšķetināt. Ir vēl kāda detaļa, par kuru man izstāstīja misters Eizenharts. It kā nenozīmīga detaļa, ja uz to skatās atsevišķi. Tajā rītā pēc manas bēgšanas no nometnes jūs pašā rīta agrumā esot iegājis apspriežu telpā, kur bija novietotas visas lietas no manas telts, un manā klēpjdatorā esot skatījies saglabātās interneta lapas, kurās bija raksturotas MR sērijas kameras. Misters Eizenharts bija pienācis pie jums, un jūs abi esot runājuši par to, cik savādi, ka ceļotājs laikā ņēmis līdzi pagātnē kameru MR-01 un nevis būtiski jaudīgāko un spēcīgāko MR -02. Vai jūs atceraties?"
"Neskaidri," Vilfords-Smits noteica.
"Es esmu pārliecināts, ka jūs to atceraties vēl pavisam skaidri. Es esmu pārliecināts, ka šajā rītā jūs pierakstījāt firmas Video World Dispatcher, kuras interneta lapas tās bija, adresi un telefona numuru." Stefena balsī ieskanējās niknums. "Jo tā nu ir sagadījies, ka šī firma, kuras mītne atrodas netālu no manu studiju vietas, šobrīd ir viena no maniem klientiem. Es tur esmu savējais, un viņu datoros es daru, ko vien vēlos. Un pirms piecām nedēļām iepriekšējās pasūtīšanas failā es ieraudzīju jūsu vardu, profesor Vilford Smit."
Profesors Vilfords-Smits neko neteica. Viņš tikai sēdēja, acis nenolaidis, skatījās uz Stefenu, un viņa acīs pēkšņi bija parādījies savāds mirdzums.
"Šajā failā," Stefens nesaudzīgi turpināja, "ir atzīmēts arī pasūtīšanas datums un pulksteņa laiks. Es vairākas reizes rēķināju un nopratu, ka jūs esat ātru lēmumu cilvēks, profesor. Laika starpību starp Izraēlu un Amerikas austrumu krastu ierēķinot, jūs pēc mana datora aizvēršanas nedomājāt pat nc pusstundu, pirms zvanījāt uz firmu Video World Dispatcher. Vai jums ir zināms, ka bijāt viens no pirmajiem? Un vai jūs arī zināt, ka no tūkstošiem pasūtītāju jūs bijāt vienīgais, kurš pasūtījis tikai magnetofonu, bet ne pašu kameru?"
Kādreizējā izrakumu darbu vadītāja balss pēkšņi izklausījās piesmakuši. "Un ko jūs no tā secināt?"
"Jā, to cs arī sev jautāju. Nedēļām ilgi es sev jautāju: Stefen, ko tu no tā secini? Ko tas varētu nozīmēt? Un es turpināju meklēt. Beidzot es SONTatradu kādu izpalīdzīgu dvēseli, kas man varēja pateikt, ka kāds misters Vilfords-Smits jau no tūkstoš deviņi simti sešdesmit devītā gada esot to pasūtītāju sarakstā, kam tiekot izsūtīti reldāmas materiāli par jaunumiem videotehnikas jomā. Tikai pirms divarpus gadiem pienākusi ziņa, ka viņu no sadalītāja varētu svītrot. Kas gan, jāsaka, netika izdarīts."
Sirmais arheologs tikai pamāja.
"Protams, arī šo detaļu var izskaidrot," Stefens piebilda. "Skaidrs. Un kas tur dīvains, ja zinātnieks interesējas par videotehniku? Tieši pretēji, tas taču ir viegli saprotams. Varbūt vienīgi neņemot vērā to, ka jūs nekad nefilmējāt izrakumu darbus un ari neierosinājāt, lai kāds to darītu."
"Tehnika tādam nolūkam vēl nebija pietiekami spēcīga," profesors nepārliecinoši teica.
"Tūkstoš deviņi simti sešdesmit devītajā gadā tā tas patiešām arī varēja būt. Taču pēdējos desmit gados tas tā vairs nebija."
Vilfords-Smits nopūtās, ļāva grumbu izvagotajām rokām noslīgt klēpī un, pārdomās nogrimis, skatījās uz Stefenu. "Ko jūs domājat?" viņš jautāja. "Jums taču ir kāda teorija, citādi jūs nebūtu šeit. Klājiet vaļā."
"Es to nesauktu par teoriju. Tas drīzāk ir stāsts. Cits stāsts," Stefens uzsvēra un pēkšņi atkal sajuta cauri ķermenim straumē plūstam pārliecību, kas viņam tik ilgi bija pietrūkusi. Viņš bija ieradies šeit ar bailēm, ka vecais zinātnieks varētu pasacīt ko tādu, kas viņa stāstu iznīcinātu, kādu argumentu, ko viņš nebija apsvēris un kas ar pūlēm atšifrēto loģiku izmestu mēslainē. Taču nu tas nenotiks. Nu vairs ne. "Stāsts ir par kādu jaunu britu karavīru, kurš tūkstoš deviņi simti četrdesmit septītajā un četrdesmit astotajā gadā ir stacionēts Palcstīnā, visu to laiku, kamēr Apvienotās Nācijas diskutēja par plānu piešķirt ebrejiem tiesības dibināt savu valsti. Tas ir nemierīgs laiks, taču kareivis atrod laiku un iespēju apskatīt šo zemi, savākt iespaidus un dažādas lietas piemiņai. Šis karavīrs bijāt jūs, profesor."
"Jā," viņš pamāja. "Toreiz es biju stacionēts Palcstīnā."
"Tūkstoš deviņi simti četrdesmit astotā gada piecpadsmitajā maijā jūs ar britu karaspēku devāties prom no tikko dibinātās Izraēlas, atgriezāties Anglijā, izstājāties no armijas un sākāt strādāt pavisam parastā amatā tekstilrūpniecības nozarē. Jūs apprecējāties, jums piedzima bērni, jūs izveidojāt ievērības cienīgu karjeru. Divdesmit gadus jūs dzīvojāt neuzkrītošu dzīvi. Taču tad kaut kas acīmredzot notika. Jautājums ir: kas?"
"Man vairs nebija diezgan ar šo neuzkrītošo dzīvi," Vilfords-Smits piedāvāja izskaidrojumu. "Šodien to sauktu par pusmūža krīzi."
Stefens papurināja galvu. "Nē. Mans stāsts ir citāds. Mans stāsts saka — starp suvenīriem, ko jūs atvedāt līdzi no Svētās zemes un visus šos gadus glabājāt kādā kārbā vai kastē, būs bijis kāds priekšmets, kura nozīmi jūs nespējāt izprast. Tas, kas notika pēc divdesmit gadiem, sešdesmitajos gados, bija kasešu magnetofonu parādīšanās un to pārdošana milzīgos vairumos. Kad jūs redzējāt pirmo mūzikas kaseti, jums būs atkal ienācis prātā vecais, savādais ciemkukulis no Palestīnas. Kaut kad jūs to būsiet atkal izņēmis no kastes un konstatējis, ka starp tām ir zināma līdzība. Pa to laiku radās jēga arī četriem iespiestajiem burtiem. SONT— tā bija japāņu firma, kas ar varu spiedās pasaules tirgū. Kāda mīkla! Jūs būsiet mēnešiem, gadiem domājis par to, ko tas varētu nozīmēt. Kāds cits ar melno, stūraino priekšmetu būtu gājis pie zinātniekiem un teicis: izpētiet to, — taču jums tas kaut kā nebija ienācis prātā. Jūs ar to tikāt galā viens pats. Tā jūs man raksturoja gandrīz katrs, ko es satiku, kas jūs zināja no agrākiem laikiem; viņš ir vīrs, kurš ar visu galā tiek viens pats. Jūs atkal un atkal apsvērāt visas iespējas, arī pašas dīvainākās, pēc labākajām Serloka Holmsa tradīcijām izslēdzāt neiespējamās, un cauri gadiem, kuros iznāca arī pirmie, vēl vienkāršie videomagnetofoni, radījāt savu teoriju. Es varu iedomāties, ka materiāls deva izšķirošo ierosmi. Jūsu suvenīrs bija radīts no mākslīga materiāla, to jūs sapratāt, kad atkal to paņēmāt rokā, — taču jūs atcerējāties, ka toreiz, tūkstoš deviņi simti četrdesmit astotajā gadā, jūs nezinājāt, no kāda materiāla ir jūsu atradums. Jo tāda veida sintētiskas vielas toreiz vēl nebija, un tas būs jūs vienā brīdī uzvedinājis uz domas, ka šeit runa varētu būt par ceļojumu laikā. Jums ienāca prātā, ka šis atradums varētu būt ieraksts, acīmredzot videoieraksts, un, tā kā ceļotājs laikā to nebija paņēmis līdzi atpakaļ nākotnē, vajadzēja pamatoties uz pieņēmumu, ka ceļojums laikā bija iespējams tikai vienā virzienā. Vienīgā iespēja, kā ierakstus no pagātnes varētu nogādāt atpakaļ nākotnē, bija tos deponēt neatklātās vietās, kur bijušie laikabiedri tos varētu izrakt. Taču kā dēļ šāds upuris būtu vērts? Par šo jautājumu nebūtu jādomā ne piecas minūtes, jo kādam jau būtu ienācis prātā Bībeles Jēzus. Priekšmetā, kuru jūs atradāt, noteikti bija jābūt Jēzus videoierakstam. Muļķīgi bija vienīgi tas, ka nebija ierīces, kas šo ierakstu varētu padarīt redzamu, un, kā izskatījās pēc prospektiem, kurus jums regulāri piesūtīja SONT, šāda ierīce vēl bija ilgi jāgaida. Taču kaut kad jūs sapratāt, ka vismaz viena šāda ierīce eksistē, ja jūsu teorija ir pareiza, jau gandrīz divus tūkstošus gadu: un tā ir kamera, kas bija līdzi ceļotājam laikā. N11 jau jūs arī zinājāt, ka ikviena kamera tā ierīkota, ka tai nepieciešams arī atskaņošanas mehānisms, lai varētu noskatīties uzfilmēto. Citiem vārdiem sakot ja jūs atrastu kameru, kas piederējusi ceļotājam laikā, jūs varētu redzēt, kas ierakstīts kasetē, kurā, un par to jūs bijāt pārliecināts, noteikti bija uzfilmēts Jēzus. Tas bija patiesais iemesls, kāpēc jūs četrdesmit divu gadu vecumā sākāt studēt arheoloģiju un galu galā devāties atpakaļ uz Palestīnu. Jūs to nedarījāt tāpēc, ka jums arheoloģija nebija vienaldzīga. Vienīgais iemesls: jūs gribējāt atrast kameru."