Profesors Vilfords-Smits klusēja. Galvu uz grumbainā kakla augstu pacēlis, viņš tur sēdēja, un gandrīz nemanāms smaids rotājās viņa lūpās.
"Tāpēc jūs vienmēr organizējāt tik plaša mēroga izrakumu darbus," Stefens turpināja. "Tāpēc kvantitāte jums bija svarīgāka nekā kvalitāte, un tāpēc jūs esat publicējis tik maz darbu. Patiesībā arheoloģija jūs maz interesēja. Jūs interesēja kamera. Un tikai šī iemesla dēļ jūs tik ātri varējāt rīkoties, kad es atradu lietošanas pamācību. Jums pat nebija jādomā, ko tas varētu nozīmēt, jo to visu jūs jau bijāt pārdomājis pirms gadu desmitiem. Jūs zinājāt — tas nozīmēja to, ka es esmu atradis to, ko jūs meklējat."
Kaut kur lūza zars. Kraukļi pacēlās gaisā un aizlidoja.
"Tas bija patiesais iemesls. Džons Kauns meklēja video, jūs turpretī visu laiku meklējāt kameru. Pat tajā brīdī, kad pie Bethamešas notika izrakumu darbi, SONTklicntu informēšanas daļa vēl nebija saņēmusi nekādu norādi par jauno MR sistēmu. Klīda tikai baumas iekšējās aprindās. Kad jūs uzzinājāt, ka tikai pēc trim gadiem atbilstoši aparāti parādīsies tirgū, jūsu interese par meklēšanu atslāba, un, kad jūs bijāt pasūtījis videomagnetofonu, tā zuda pavisam. Kamēr mēs visi kā drudzī skraidījām apkārt, jums tikai vajadzēja nogaidīt, jo jums jau bija viens no trim Jēzus video. Trīsdesmit gadus jūs Izraēlā bijāt pārcilājis katru akmeni, meklējot kameru; jums tā nebija problēma — pagaidīt vēl trīs." Stefens paliecās uz priekšu, "Es zinu, ka jūsu videomagnetofons tika piegādāts pirms nedēļas. Esmu ieradies, jo vēlos redzēt video."
Stefens bija gaidījis pretargumentus, vismaz līdzjūtīgu galvas kratīšanu vai tādus izteikumus, kā, piemēram, ka viņam esot pārāk daudz fantāzijas vai viņš lasot nepareizos romānus. Un, ja viņš bija godīgs, tad viņam pašam šī teorija šajā mirklī, kad viņš bija to izteicis skaļi un pāri palika vien saspringts, gandrīz vai apstulbinošs klusums, šķita krietni vien pārspīlēta. Sava veida arheoloģisks pielikums NLO paranojai.
Taču profesors Vilfords-Smits nesmējās, un viņš arī nemēģināja viņu padarīt smieklīgu. Viņš dkai kādu brīdi sēdēja un vēroja viņu ar to vieglo, gandrīz vai labvēlīgo smaidu, ar kādu viņš visu laiku bija viņā klausījies. Tad ar zināmām, savam vecumam atbilstošām grūtībām viņš piecēlās un vienkārši sacīja: "Labi. Nāciet man līdzi.11
Eizenharts, kura angļu valoda, pēc paša domām, pēdējos gados bija vēl vairāk ierūsējusi, un tāpēc viņš visu laiku neko nebija teicis un droši vien tikai ar grūtībām bija spējis sekot sarunai, pielēca kājās kā dzelts. "Acumirkli!" viņš iesaucās. "Vai tas nozīmē, ka Stcfcna teorija ir pareiza?"
Sirmais arheologs apdomīgi pamāja. "Jā. Tieši tā arī bija."
Viņi sekoja viņam uz darbistabu, kā avis seko savam ganam. Tur stāvēja televizors, liels, dārgs modelis, un uz tā parasts videomagnetofons, uz kura gulēja šaura, eleganta izskata melna kaste: MR-S, jaunās sistēmas atskaņotājiekārta. Visapkārt bija plaukti, pilni ar grāmatām, manuskriptiem un senām lietām, nelielām māla vāzēm un statujām. Divas šauras stiklotas durvis veda ārā uz terasi. Pie sienas starp tām karājās Izraēlas karte — spriežot pēc atzīmētajām valsts robežām, visai veca, un krāsainas uzlīmes uz tās apzīmēja vietas, kur profesors Vilfords-Smits bija vadījis izrakumu darbus.
"Tūkstoš deviņi simti četrdesmit septītajā gadā, kā jūs jau, iespējams, zināt, tika atrasti Kumrānas rakstu ruļļi," viņš sāka stāstīt, atbīdīdams no loga krēslus. "Es dzirdēju par to. Stāsts mani aizrāva — jūs redzat, zināma interese par arheoloģiju tomēr būs manī jau tolaik snaudusi —, un es reiz varēju rast iespēju aizceļot uz Jēriku, un kāds pavadonis, beduīns, man parādīja alu, kurā rakstu ruļļi tika atrasti. Sev par attaisnojumu es varu vien teikt," viņš smaidīja, "ka toreiz man tik tikko bija palikuši divdesmit gadi un es biju ari atbilstoši naivs. Kalnos ir simtiem alu, un pavadoņi tās ir taisnīgi sadalījuši savā starpā. Atkarībā no tā, pie kura gida nokļuva, dabūja redzēt kādu citu alu, vienīgo patieso, protams."
Viņš deva viņiem zīmi apsēsties. Mans pavadonis toreiz bija naudas kārs, taču ar plašu vērienu, ja viņš jutās labi apmaksāts. Pēc tam kad es viņam slepus biju iedevis papildu naudaszīmi, viņš man ļāva alu apskatīt pašam uz savu roku, un, kamēr viņš sēdēja pie ieejas un smēķēja smirdošu cigareti, es blakus alā kādā spraugā atradu saplīsušu, taču vēl pilnīgu amforu. Kad es pacēlu lauskas, tajās gulēja neliela taisnstūrveida paciņa, taukains, netīrs sainītis, satīts ar auduma lentēm, kuras es savā vientiesībā noturēju par papirusiem. Viss bija tik mierīgi — es kādu bridi vēl vandījos apkārt, taču, neko vairāk neatradis, ietinu savu guvumu lielā kabatas lakatā un paņēmu līdzi, un tad mēs devāmies prom."
Vilfords-Smits piegāja pie atvilktnes, no kuras viņš izņēma nelielu metāla kārbiņu, kurā reiz iesaiņoti cepumi. "Kad es biju mājās un savu atradumu vēroju dienas gaismā, es sapratu, ka tas ir vienkāršs lina audekls, kas piesūcināts ar kādu sveķainu substanci. Dienām ilgi es ņēmu nost kārtu pa kārtai, un beigu beigās pašā vidū es atradu šo te." Viņš atvēra kārbiņas vāku un izņēma no tās plakanu, melnu MR kaseti. It kā tā nebūtu nekas īpašs, viņš sniedza to Stefenam. "Jums taisnība, es ilgi nezināju, kas tas ir. Es noturēju šo materiālu par kādu man nezināmu pusdārgakmeni, un, tā kā tur bija iegravēti latīņu burti, es domāju, ka tā varētu būt kāda romiešu greznumlieta."
Pirms trim nedēļām Video World Dispatcher noliktavā Stefens pirmo reizi bija turējis rokā MR kaseti. Šī te izskatījās tieši tāda pati: plakans kvadrātveida darinājums no melna sintētiska materiāla, kas smagi iegūla rokā un negrabēja kā parastās videokasetes. Vienā pusē tai bija noslēpumaini urbumi un taisnstūrveida tukšumi, taču visapkārt nebija nevienas redzamas atveres. īstā atveres iekārta, speciāli apstrādāts silīcija disks, no ārpuses nebija pieejams.
Šī kasete bija krietni saskrāpēta, un tajā pusē, kur bija iegravēts uzraksts SONY, viens gabals bija izlūzis un ar līmlenti atkal rūpīgi ievietots atpakaļ savā vietā. To nevarēja uzskatīt par gluži jaunu, taču bija arī grūti noticēt, ka tā varētu būt divtūkstoš gadu veca.