Viņš to neizšķirīgi pasvārstīja rokā. Tagad, tā kā visi meklējumi bija beigušies, viņš juta sevī savādu tukšumu. Tātad šo te viņi tik dedzīgi bija meklējuši. Vai katrā ziņā kaut ko līdzīgu. Tagad, kad viņš to turēja rokā, tā viņam dīvainā kārtā pēkšņi likās kļuvusi nenozīmīga. It kā svarīgi būtu bijis meklēt, nevis atrast.
"Man jums vēl ir kādā lietā jāatzīstas," profesors pārtrauca viņa domas. "Tas attiecas uz manām izdaudzinātajām un vēl vairāk apskaustajām spējām iegūt sponsorus saviem izrakumu darbiem."
Stefens pacēla acis. Viņš ļāva Eizenhartam izņemt no savām rokām kaseti.
"Mana pieredze no rūpniecības, jāsaka, man bieži vien bija ļoti noderīga, un, kurš dzīvē reiz ir uzraudzījis divus simtus adītāju un audēju, tam izrakumu darbu organizēšana šķiet kā pastaiga," Vilfords-Smits turpināja. "Taču tas viss nebija izšķiroši vai katrā ziņā — ne vienmēr. Tas, pie kā es grūtās situācijās arvien atgriezos, bija lauska, kas izlūzusi kasetes priekšpusē."
"Kā, lūdzu?" Eizenharts apstulbis jautāja.
"Man nepavisam nebija tik daudz sponsoru, kā mēdza apgalvot. Man bija ilgstoši, maksātspējīgi sponsori — vispirms jau galvenokārt Bārnfordas universitāte, un vēlāk pēc vairākām īsām epizodēm — Džons Kauns. Viņam es tikai parādīju šo lausku, svēti apgalvodams, ka es to atradu tūkstoš deviņi simti četrdesmit septītajā gadā Palestīnā, no tās radīdams mums visiem jau zināmo teoriju."
"Tātad viņš zināja, ka jūs Izraēlā meklējat videokameru," Stefens tcica. "Taču viņš nezināja, ka jums jau bija tai piederošā videokasete."
"Tieši tā. Man bija skaidrs, ka Kauns kaseti nekavējoties liktu pārbaudīt zinātniekiem. Un to es nevēlējos."
"Tāpēc ka jūs baidījāties ar to izraisīt," Eizenharts meklēja atbilstošo vārdu, "laika paradoksu!"
Arheologs paskatījās uz viņu ar pārsteigtu sejas izteiksmi, kas labāk par vārdiem atklāja to, ka šī doma viņam vēl nebija ienākusi prātā. "Nē," viņš papurināja galvu, "es baidījos, ka ieraksts varētu tikt iznīcināts."
"Ak!" rakstnieks iesaucās.
Stefens atkal paņēma kaseti un vēroja lausku, uz kuras tieši bija lasāms uzraksts. Ar vieglām trīsām viņš konstatēja, ka zem firmas logo ar mazākiem burtiem bija rakstīts: MR VIDEO SYSTEM. Uz kasetēm, kuras viņš bija redzējis, nekā tāda nebija bijis. Un viņš neatcerējās, ka būtu redzējis kasetēm sānos tādas šauras rievas.
"Kasete nebija bojāta, kad es to atradu. Es pats lausku atdalīju, no vienas puses, tādēļ, lai redzētu, kas bija tās iekšpusē — nekas ievērojams ar neapbruņotu aci —, un, no otras puses, lai atrastu sponsoru savam plānam." Viņš pamanīja Stefena skatienu. "Jā, uzraksts ir citāds. Es domāju, šāda modeļa kasetes vēl nav parādījušās tirgū."
"Tātad tas ir pierādījums tam, ka šī te patiešām ir nākusi no nākotnes. Vēl arvien."
"Jā"
"Bet vai to vispār var noskatīties?" Stefens jautāja balsī, kurā bija jūtamas bailes.
Profesors to atkal izņēma viņam no rokām un devās ar to pie video sienas, lai to ievietotu aparātā. "Par laimi, jā."
"Un?"
"Ļaujieties sevi pārsteigt," arheologs noslēpumaini tcica, ieslēgdams televizoru un ar pulti rokā dodamies atpakaļ savā vietā. "Ļaujieties sevi vienkārši pārsteigt."
41
Pēters Eizenharts, četrdesmit divus gadus vecs, precējies, divu bērnu tēvs, pēc profesijas rakstnieks, šajā pēcpusdienā piedzīvoja lielāko vilšanos savā dzīvē. Viņš bija pārsteigts, kad pēc tik ilga laika viņam bija piezvanījis Stefens Fokss, — kā viņš visumā vienmēr bija pārsteigts, ja kāds tāpat vien viņam zvanīja. Vispirms jaunais amerikānis viņam bija vienkārši uzdevis dažus jautājumus saistībā ar nu jau tik seno piedzīvojumu Izraēlā, un viņš, cik viņa atmiņa un angļu valodas zināšanas ļāva, uz tiem bija arī atbildējis. Turpmākajās dienās un nedēļās Fokss viņam bija zvanījis atkal un atkal, pieklājīgi, nekad uzbāzīgi, un izteicis viņam savus apsvērumus. Ar augošu apbrīnu viņš bija sekojis, kā Stefens mazos, šķietami nenozīmīgos faktus bija licis kopā un no tiem izdarījis precīzus secinājumus. Kad iezīmējās fakts, ka profesoram Vilfordam-Smitam patiešām jau vairākus gadu desmitus piederēja — līdz šim gan bez iespējām to noskatīties — videokasete, ko atstājis ceļotājs laikā, viņš sajuta satraukumu un pēkšņi apjauta, ko varētu būt izjutuši tie, kurus bija pārņēmis zelta drudzis. Jā, arī viņš, pats to nemaz neapzinādamies, bija piedzīvojis vilšanos par kameras medību iznākumu. Tas, kas bija noticis, nebūtu drīkstējis notikt. Šajā pārdrošajā domu gaitā redzēt, kā radās cerība, ka viss vēl nav zaudēts, šķita kā apsolījums, ka beigās tomēr uzvarēs taisnība.
Viņš gribēja būt klāt. Viņa plānotājam un bankas kontam par spīti, viņš bija pametis savu rakstāmgaldu likteņa varā un pieteicis biļeti lidojumam uz Londonu, lai tur satiktos ar Stcfcnu Foksu, kurš ieradās no Amerikas. No neizdibināmiem avotiem Foksarn bija zināms, ka profesors Vilfords-Smits, kurš pēc aiziešanas no aktīvās pētniecības vairāk neka agrāk ceļojot apkārt, tieši šorīt būšot mājās. Viņi bija noīrējuši auto, nopirkuši ceļu karti un devušies uz Bārnfordu. Eizenharts bija uzņēmies loča lomu, bet Stefens Fokss bija pārņēmis stūri un ar kreisās puses satiksmi lieliski ticis galā.
Un nu — tas!…
Vispirms pāri ekrānam skrēja vien krāsainas svītras, kas atgādināja krāsu spēli, kādu varēja novērot uz kompaktdiska, kad to turēja gaismā un svārstīja.
"Ir saglabājušās tikai aptuveni divdesmit piecas minūtes," profesors paskaidroja. "Varbūt ieraksti nemaz nav tik noturīgi, kā tiek apgalvots."
Pamazām no svītrām izlobījās attēls, grīļīgs, neprofesionāli uzņemts attēls. Ainava, kāda varētu būt Palestīnā vai Grieķijā, bez īpaši raksturīgām iezīmēm. Cilvēki, kuriem bija mugurā vienkāršs, raupjš apģērbs. Beidzot kamera pavērsās pret vīru ar gariem, viļņojošiem matiem, šauru seju un asi iezīmētu degunu, kurš arī citādi mulsinoši līdzinājās plaši izplatītajiem Jēzus atveidojumiem baznīcās un svētbildēs. Viņš kopā ar dažiem vīriem sēdēja pie galda un kaut ko ēda, un ap viņiem stāvēja raibs ļaužu pūlis.
Eizenharts nepatikā sarauca pieri. Kas tad tas te būs? Viņš bija gaidījis Kalna sprediķi vai to, kā viņš paēdināja piecus tūkstošus, vai arī kā Jēzus gāja pa ūdens virsu. Vai — to iedomājoties, viņam pār muguru pārskrēja drebuļi — pašu krustā sišanu. Lidojumam uz Londonu viņš bija paņēmis līdzi savu veco, nelietoto iesvētību Bībeli, vēlreiz bija pārskatījis evaņģēlijus un sev jautājis, kurus no šiem leģendārajiem notikumiem ceļotājs laikā gan varētu būt nofilmējis. Kā nekā viņš taču bija vienīgais, kas precīzi zināja, kas notiks, un tāpēc varēja domāt, ka rīcībā esošo filmēšanas laiku viņš būs prasmīgi iedalījis.
Taču šis cilvēks nebija zinājis neko labāku, ko darīt, kā uzfilmēt Jēzu — it kā Jēzu —, kā viņš ēd un dzer, un sarunājas ar cilvēkiem, kas kopā ar viņu sēd pie galda?
Rakstnieks atlaidās krēslā un sakrustoja rokas virs krūtīm. Tas taču bija smieklīgi. Un tā dēļ visas šīs pūles? Viņš juta, kā pretīga, svina smaga vilšanās gulst uz viņa pleciem, uz krūtīm, pāri visam viņa ķermenim;
viņš jutās gandrīz kā toreiz, kad bija bildinājis savu pirmo sev nozīmīgo meiteni un viņa bija viņam atteikusi.