Tas viss nav taisnība, viņš domāja. Profesors taču jau atkal mūs māna.
Stefens Korneliuss Fokss, divdesmit četrus gadus vecs, neprecējies, dzimis Mcnā ASV, tautsaimniecības students un turklāt arī programmatūras firmas īpašnieks, šajā rītā Bārnfordā Dienvidanglijā piedzīvoja savas dzīves apvērsumu.
Kad videomagnetofons iedūcies sāka darboties, viņš tikai blenza ekrānā un sev jautāja, kādēļ viņš neko nejūt: ne triumfu, ne priecīgu satraukumu, neko. Viņš tikai sēdēja un blenza, it kā viņam ar to visu vispār nebūtu nekāda sakara. Visas cerības un priekšstati, kas pēdējās nedēļās bija likuši straujāk uzbangot viņa asinīm, pēkšņi bija bez pēdām pazuduši, nokrituši no viņa nost kā lapas no pārziedējuša zieda. Ja vien viņš vispār kaut ko juta, tad tās bija sēras par to, ka visi meklējumi nu bija beigušies. Tas nozīmēja, ka nu viņam bija jāmeklē jauns mērķis, kam sekot, un tad atkal viens un vēl viens, un tā līdz bezgalībai. Tās bija savādas, dziļas skumjas, kas viņu darīja pasīvu un smagu. Patiesībā viņš video vairs nemaz nevēlējās redzēt.
Tad viņam atkal ienāca prātā abata vārdi, ko viņš Ncgcvas klostera katakombās bija teicis par svētumu, ko viņi sauca par spoguli. Tas nozīmē, ka tas, kurš ieskatījies spogulī, pēc tam jau ir cits. Lai kas arī tajā būtu redzams, tas pārveido cilvēku uz mūžīgiem laikiem. Viņā uzbangoja mežonīga panika, kad viņš par to iedomājās, un arī par bēgšanu, par tuksnesi, par izmisīgo cīņu… Viņu pārņēma bailes, jā, tās bija bailes. Viņam pēkšņi kļuva neizsakāmi bail ieraudzīt video.
Taču viņš palika sēžam.
Kad raibās svītras sāka noskaidroties un attēls kļuva asāks, parādījās gaiša ainava, tāda, kādu viņš atcerējās no Izraēlas, vien zaļāka, sulīgāka. Kamera, turēta vēdera augstumā, gāzelējās uz visām pusēm, parādot vīrus un sievas galvenokārt pelēkbrūnās, senlaicīgās drānās. Vii viens no šiem vīriem nu bija Jēzus? Un, ja tā bija, tad kurš?
Kamera tika novietota uz galda, grīļīgais attēls norima. Tad sekoja pārāk spējš pagrieziens, kad tā tika pavērsta uz citu pusi. Krūzes un kausi pazuda no redzes lauka un kļuva redzams vīrs, kurš sēdēja galda galā un ēda. Un kurš tieši šajā brīdī paskatījās uz augšu, vispirms kādā punktā virs kameras, acīmredzot uz to, kurš to nesa un filmēja, un tad tieši kameras objektīvā, tā, it kā viņš ļoti labi zinātu, kas šeit notiek.
Šīs acis… Stefens izbijies aizturēja elpu. Tās bija lielas, melnas acis kā bezgalīgi dziļas akas dzīles, kā bezdibeņi. Gandrīz vai sāka reibt galva, kad tajās ieskatījās. Kādā neizprotamā veidā šis vīrs bija klātesošs, pilnīgi piederīgs tam, ko viņš šajā brīdī darīja, un tajā pašā laikā it kā ne no šīs pasaules. Viņš lauza maizi, iegremdēja to bļodā un ēda, un katrai no šīm kustībām piemita satraucošs cēlums.
Kaut ko tādu viņš vēl nekad nebija redzējis. Šis vīrs kaut ko izstaroja, pat no televizora ekrāna, pat pāri par tūkstošiem aizgājušu gadu.
Lai kas arī tajā būtu redzams…
Un tad viņš runāja. Viņš runāja ar cilvēkiem, kas kopā ar viņu sēdēja pie galda un viņu bikli vēroja, acīmredzot aizkustināti tāpat, kā šajā mirklī jutās arī Stefens pats, par dievišķo varu to nosaukt Stefens vilcinājās, lai arī tieši tā to nodēvēt būtu vistuvāk. Viņa balss bija zema un silta, un viņš runāja izteiksmīgi, gandrīz tā, it kā viņš būtu priecīgs vārdus veidot un izrunāt, tā, it kā viņš izbaudītu katru vārdu, kas nāca pār viņa lūpām. Izklausījās tā, it kā runātu pati zeme vai bezgalīgais Visums, vai okeāns, vai degošais ērkšķu krūms. Un, kad viņš klausījās, viņa skatiens rāmā mierā gūlās pār to, kurš runāja, tas ieklausījās katrā vārdā ar tādu spraigumu, ka izteiktie vārdi šķita kā iekalti laika plūsmā.
Lai kas arī tajā būtu redzams, tas pārveido cilvēku uz mūžīgiem laikiem.
Viņš to juta. Kā karstuma vilnis tas ieplūda viņā, augšup pa mugurkaulu, iespiedās visos locekļos, katrā ķermeņa šūnā, lai tos kaut kādā veidā pārveidotu, pārvērstu, un tas strāvoja no šī vīra, ko viņš tur redzēja. Viņa domas riņķoja kā mežonīgs atvars, nesaprotamas, tās šaudījās šurpu turpu, trakoja kā izmisuši dzīvnieki būros, kamēr visapkārt dega, bez palīdzības. Kā radioaktīvais starojums, viņam atkal un atkal ienāca prātā. Kā radioaktīvais starojums, vien spēcīgāks, varenāks. Un no tā nevarēja paglābties, no šī ne — lai ari kas tas bija. Viņā dega, izdzisa lietas, iededzināja citas neizdzēšami. Tās noteikti nebija iedomas; ja viņam tagad zem mēles paliktu termometru, tas noteikti uzrādītu drudzi — bez šaubām.
Pēkšņi viņš zināja, kāpēc viņi šo vīru piesita krustā. Viņi juta no tā nepārvaramas bailes. Pret viņa dzīvīgumu viņi redzēja sevi kā miroņus, un par to viņi bija to ienīduši. Viņa nemākslotās autoritātes priekšā viņi bija kļuvuši smieklīgi paši sev ar saviem amatiem, tituliem, rangiem, un tas bija viņus ievainojis visdziļāk.
Taču baznīca, kas uz viņu atsaucās, — Stefenam šķita, ka viņam trūkst gaisa, tik dziļi un vareni bija atskārsmes bezdibeņi, kas atvērās viņa priekšā nesaudzīgā secībā, sitiens pēc sitiena —, baznīca viņam bija nodarījusi vēl ko ļaunāku nekā jūdu augstie priesteri. Viņa vēstījums, viņa starojums, visa viņa būtība bija dzīvība, apliecinājums, pilnība —, taču viņa priesteri par savu ikonu bija izvēlējušies tieši mirušo Jēzu, krustā sisto, kā simbolu tam, ka cilvēce ir atraidījusi neizmērojamu dāvanu. Un kopš tā laika viņi sludināja dzīvības noliegumu, noraidīja pilnību, mācīja atsacīšanos un askēzi, sagrozīja visu un katru tā tiešā pretstatā.
Un viņš saprata, jā. Viņš saprata, cik daudz vieglāk bija kādu pielūgt, kad tas jau bija miris. Saprata, ka vajadzēja kādu pielūgt, ja tas viņa dzīves laikā bija palaists garām, un juta, ka tas bija nokavēts. Saprata, ka viņš bija ticis paaugstināts par Dievu, lai viņš vairs nebūtu bīstams, lai izaicinājums, kas no viņa nāca, — izaicinājums katram cilvēkam: esi! — tiktu aizdzīts, lai tiktu aizmirsts, ka tāds izaicinājums reiz vispār ir bijis. Tieši tāpēc visa būtība tika novirzīta no viņa dzīves uz nāvi. Viss koncentrējās uz viņa nāvi. Nostāstos viņa dzīve bija palikusi tikai kā gatavošanās nāvei, brīnumi, kurus viņam piedēvēja — jo brīnumi, ko viņš patiešām paveica uz katra soļa, ar katru savu vārdu un katru kustību, nebija paciešami —, bija vien nepieciešami pierādījumi viņa dievišķu mam, tam, ka viņš nebija tāds kā citi cilvēki. Jo to vajadzēja pierādīt, citādi būtu bijis jāmainās tā vietā, lai ar pielūgsmi un godināšanu i/.vai rītos no atbildības par to. Nostāstos, tā, kā viņa dzīve bija attēlota evaņģēlijos, viss it kā tuvojās šai nāvei, kas bija katastrofāla cilvēku neveiksme, gļēvulības akts, un, lai izbēgtu arī no šīs patiesības, ap to vajadzēja apvīt mītus, apdzejot nāvi, pārvēršot to par upuri.
Un tā viss tika sagrozīts un izkropļots. Stefens juta, kā pār vaigiem rit karstas, sāļas asaras, un viņu pārņēma neizsakāms atvieglojums, viņš pēkšņi bija kā atbrīvots no garīga cietuma, kurā viņš, pats to nemaz nenojauzdams, bija pavadījis visu savas dzīves laiku.
Jo šī, viņš ar skumjām atzina, bija patiesība — šim vīram bija jādzīvo ilgi, ilgi.
Un tomēr — jau redzēt šo atveidu vien bija kā svētība. Redzēt, ka tas bija iespējams, tāds spēks un pievilcība, tāds dzīvīgums un pāri plūstoša mīlestība… ja, ta bija tieši ta. Sis vīrs bija tik pārpilns mīlestības, ka tā plūda pāri un aizskāra visu un katru, kas bija viņa tuvumā, pārveidoja, apbūra, mīlestība, kurai nebija vajadzīgs objekts, mīlestība pret dzīvi, pret debesīm vai zemi, bez nosacījumiem, augstsirdīga, liesmojoša kā uguns. Katra sekunde, kurā viņš viņu vēroja, remdēja viņa dvēselē izsalkumu, ko viņš visus šos gadus bija cietis, pašam nezinot, jo neko tādu agrāk nebija pazinis. Šis izsalkums — vēl viena atskārsme, vēl viens atvēries bezdibenis — bija tas, kas viņu bija steidzinājis ar to izmisīgo spēku, kas bija aiz visa tā, ko viņš bija uzsācis.