Tas nozīmē, ka tas, kurš ieskatījies spogulī, pēc tam jau ir cits. Lai kas arī tajā būtu redzams, tas pārveido cilvēku uz mūžīgiem laikiem.
Jā, viņš domāja, jā. Lūdzu, pārveido mani. Ļauj man sajust šo mieru, dalīties šajā patiesīgumā, atver mani šai mīlestībai. Dažādi skati viņam plandījās prātā, atmiņas par dzīšanos pakaļ kamerai, un viņu pārņēma kauns par to, kā notika šī pakaļdzīšanās, kauns par šo kārīgo sirojumu, kurā viņš gribēja būt pirmais un labākais, gudrākais un stiprākais, kurā viņam pats svarīgākais bija sevi apliecināt galvu reibinošā sacensībā ar tādu panākumu milzi kā Džons Kauns.
Cīņa, vienmēr tikai cīņa. Dzīvot dzīvi, it kā izcīnītu karu pret to. Un tas viss… vispār nebija vajadzīgs!
Viņš ļāva tām ritēt, savām asarām. Atvieglojuma asarām. Vienas veselas dzīves asarām.
Nekas grandiozs nenotika. Vīrs ēda, sarunājās ar cilvēkiem, kuri bija ap viņu. Pie viņa atveda kādu slimu meiteni, un viņš nolika bļodu malā (ar tik brīnišķīgu, tik lielisku rokas kustību, ka Stefens atdotu visas pa saules baleta dejas par šo vienu kustību) un pievērsās bērnam, uzlika tam maigi roku uz galvas un tad klusi, tik tikko dzirdami, ar viņu ru nāja. Bija kaut kas tik sirsnīgs, tik tuvs tajā, kā viņi uzlūkoja viens otru. Un tad, pēc tam, kad vīrs meitenei kaut ko bija jautājis, tā sāka atbildēt , kautrīgi smaidīt, un kāda sieva no tām, kas vēroja viņus, iespējams, māte, spieda sažņaugtas dūres pie mutes, tā, it kā lai apspiestu kliedzienu — varbūt meitene bija bijusi mēma un nu bija atkal sākusi runāt? Uztraukumam valdot, mazais bērns atkal tika paņemts, vīrs paslavēts, un arī šajā brīdī no viņa staroja cieņa, mīlestība un pazemība, viņš spēja pieņemt pateicību, nekļūdams lepns par sevi; viņš mazliet pacēla balsi un kaut ko skaidroja savā pilnskanīgajā, siltajā un spēka pilnajā balsī, rādīja uz debesīm un beigās pacēla galvu, viņa seja bija tik pārpilna pateicības, ka apkārt stāvošie nodrebējuši apklusa.
Vēlāk viņš piecēlās, sirsnīgi pateicās saimniekiem un gāja, savu pavadoņu ielenkts, prom, lejā pa nelielu nogāzi, un neizskatījās ne lēnīgs, ne nogaidošs, taču lika savas pēdas tik uzmanīgi, ka varēja domāt — viņš apmīļo zemi ar tām. Katra viņa kustība bija tik pilnīga kā spīdekļu kustība debesīs. Katrs vārds, ko viņš teica, bija kā dziedājums, bija tik pilnīgs kā dziesma.
Bet ne ar vienu pašu žestu, ne ar ko savā būtībā viņš ne mirkli nelika domāt: Es esmu Dievs, un jūs — tikai cilvēki. Katrs žests, visa būtība bez mitēšanās vēstīja vienu: Skatieties uz mani! Skatieties, kas ir iespējams! Nekas mani nav savādāks kā pie jums, arī jūs varat dzīvot šo brīnišķo dzivi tās pilnībā! Es nespēju neko vairāk par to, ko spēj izdarīt katrs no jums!
Iesānis no visiem, kas bija sastājušies ceļa malā, stāvēja kāds vecs, slims ubags, kurš droši vien gribēja kaut tikai vienu reizi paskatīties, par ko ļaudis runā, mazs un neuzkrītošs viņš turējās prom no citiem, skaidri apzinādamies, ko viņš vērts. Taču tas, uz kuru paskatīties pa gabalu viņš bija ieradies, pamanīja viņu un atbrīvoja sev ceļu cauri cilvēku pūlim, kas izbijušies skatījās, sapratuši, pie kā viņš dodas. Visi apklusa, kad runāja viņi abi, svētītais un ubags. Vecais vīrs sāka raudāt, un apkārt esošo sejas savādi noraustījās. Taču jo ilgāk šis vīrs uz viņu runāja, jo vairāk izslējās saliektais, izvārgušais stāvs, jo vairāk sāka starot viņa seja, tā kļuva atkal dzīva, mirdzošas kļuva acis, un tad viņš jau vairs neizskatījās pēc ubaga, bet gan pēc kāda, kurš ir maskējies.
Tad pēkšņi atkal krāsainās svītras sāka ņirbēt pār attēlu, un tas pazuda. Viņi paskatījās uz augšu.
Pēters Eizenharts — garlaikoti, gandrīz ar riebumu. Stefens Fokss — pārveidots.
Plīsa stikli. Skaļi, neganti, brutāli.
42
"Vai drīkstu jautāt, mani kungi," profesors Vilfords-Smits jautāja stingrā balsī, kurā bija jaušams sašutums, "kas jūs esat, ko jūs vēlaties un kā jums ienāca prātā šaut pa maniem logiem?"
Viņiem varētu uzdot arī vēl citus jautājumus. Piemēram, to, kā viņiem ienāca prātā pavērst pret viņiem ieročus. Stefcns ātri saskaitīja septiņus vīrus. Viņi visi bija ģērbušies melnās biksēs un melnos džemperos. It kā viņi būtu par ķīlniekiem saņemti smagi bruņoti gangsteri, kurus vajadzētu pārsteigt nesagatavotus, melnie tēli bija iegāzušies vienlaikus pa abiem terases logiem, un acīmredzot šādas akcijas viņiem bija pierasta lieta, jo trīs no viņiem, kuri mājā droši vien jau bija iekļuvuši kādā neuzkrītošākā veidā, jau nākamajā mirklī stāvēja atvērtajās istabas durvīs, tā ka viņi bija ielenkti.
Viens no viņiem, mazliet druknāks nekā citi un, šķiet, tāds kā vadonis, iznāca priekšā. Stikla lauskas šņirkstēja zem viņa melnajiem zābakiem. Viņam bija pelēki, īsi apcirpti mati un aukstas, arī pelēkas acis.
"Ja būsiet mierīgi, jums nekas nenotiks," viņš paskaidroja.
"Ne velna es nedarīšu," Vilfords-Smits nikni atteica. "Es pieprasu paskaidrojumu!"
"Nekļūstiet nu smieklīgs," vīrs nelaipni atcirta. "Šeit nav nekāds kino. Dodiet man videokaseti, kuru jūs tikko kā noskatījāties." Viņš izstiepa roku.
Profesors tikai blenza uz viņu kā uz spoku. Viņš nekustējās.
"Vai jūs slikti dzirdat?" iebrucējs viņam uzkliedza. "Video!"
"Jūs nākat Vatikāna uzdevumā." Vecais arheologs šķita nespējīgs rī koties, pirms viņš nebija sapratis, kas šeit notiek. Viņa balss bija ncska nīga, ļaunu nojausmu pilna. "Vai tā nav? Jūs sūtīja monsenjors Skarfāro.
Kā jūs šeit nokļuvāt? Un tieši šodien. Vai jūs viņus abus izsekojāt? Uzraudzījāt viņus visus šos gadus? Vai noklausījāties mūsu sarunu? Jā. Es domāju, ka to visu jūs darījāt."
"Mūsu," paskaidroja vīrs un pagrūda profesoru malā, "vispār nav." Viņš izņēma kaseti no videomagnetofona un to apskatīja. "Un kasetes," viņš turpināja, "arī nav." Viņš iebāza to kabatā.
Stefens sekoja notikumiem kā paralizēts. Tā, it kā viņš atkal gulētu ar infūzijas adatu rokā uz lāvas pārvadāšanas vagonā, tikko kā izbēdzis no nāves. Tas notika atkal, un tas, to viņš apjauta ar kristāltīru skaidrību, notiks atkal un atkal. Šeit, šajā istabā un šajā brīdī Jēzus atkal tika piesists krustā. Līdzko cilvēki cieta neveiksmi dzīves izaicinājumu priekšā, tā viņiem neatlika nekas cits kā sist Jēzu krustā. Arī tas nespēja viņus atbrīvot no sāpēm, taču tas bija vienīgais atvieglinājums, kas palika.
Šie bija tikai rokaspuiši. Stefens neuzkrītoši paskatījās apkārt. Ik divi vīri savus ieročus turēja pavērstus pret katru no viņiem, rūpīgi sarunāts, profesionāli iestudēts. Taču viņi bija tikai rokaspuiši, izpalīgi, kas neko nenojauta. Romiešu leģionāri vai melnā tērpti gangsteri, tur nebija nekādas starpības. Un viņi bija nepieveicamā pārsvarā. Ari tas šķita nenovēršami un negrozāmi: ka ļaunais un tumšais vienmēr ir pārsvarā.
Viņam bija jādomā par klosteri Negevā, par brīdi, kad abats viņam bija uzticējis sava ordeņa lielāko svētumu. Šo uzticēšanos viņš bija pievīlis jau nākamajā dienā, un šodien viņš jau atkal to pievīla. Senais pareģojums, kam bija sekojis vecais mūks, nebija piepildījies.