Vai arī vēl bija kāda iespēja? Viņš paskatījās pāri uz Eizcnhartu. Rakstnieks sekoja notikumiem ar sejas izteiksmi, kurā mijās bailes, riebums un izbrīns. Septiņi vīri, no kuriem seši savu melno, masīvo ieroču stobrus turēja pavērstus pret viņiem. Ar varu šeit neko neizdarīsi, bet varbūt ar galvu, ar kādu viltīgu triku… kaut ko taču viņš bija spējīgs izdomāt, un ja nu tomēr, tad ātri!… Viņam taču vienmēr kaut kas bija ienācis prātā. Visu savu mūžu viņš vienmēr bija zinājis kādu triku, vienmēr viņam krājumā bija kāda viltība, kāda bulta bultu makā, viņš vienmēr domāja kādu soli pa priekšu citiem un tā bija sasniedzis to, ko gribēja sasniegt.
Taču viņam nekas nenāca prātā. Viņa nervi bija kā bez dzīvības, viņa smadzenes kā izžuvušas. Tas, ko viņš bija redzējis, vēl arvien viņā bangoja, dedzināja kā uguns, vārījās, mutuļoja. Visai pasaulei jāredz šis video, to viņš bija apsolījis vecajam priesterim, taču viņš nevarēs savu solījumu turēt.
"Jūs to nedrīkstat darīt!" viņš pēkšņi dzirdēja sevi sakām. Vīrs uz viņu paskatījās, un viņš atkārtoja: "Jūs to nedrīkstat darīt."
"Kā, lūdzu?" viņš jautāja.
"Jūs nezināt, ko šis video nozīmē," Stefens mēģināja viņu pierunāt. Viņa sirds joņoja. Katrā ziņā viņš bija panācis to, ka viņš apstājās, atjautāja, ieklausījās. Varbūt tomēr vēl bija kāda iespēja. Varbūt šo brīdi viņam bija dāvājis liktenis, lai beigu beigās vēl visu vērstu par labu. "Es lūdzu jūs, noskatieties taču vispirms šo video. Tas ir domāts visiem cilvēkiem. Jūs nedrīkstat viņiem to atņemt, vai arī jūs padarīsiet sevi neaptveramā veidā par… vainīgiem!"
Vīrs ar pelēkajām, nedzīvajām acīm, kas bija līdzīgas stikla lodītēm, uz viņu paskatījās. Stefens atbildēja uz šo skatienu. Vai tas bija viņu sasniedzis? Dažas lietas vienkārši nedrīkstēja notikt, un šī bija viena no tām. Viņš jau vienreiz bija cietis neveiksmi, kad bija zaudējis kameru. Viņš nedrīkstēja ciest neveiksmi vēlreiz. Ja viņam izdotos vismaz šo video izglābt, tad viņš nebūs pavisam zaudējis.
"Es zinu, ko šis video nozīmē," vīrs beidzot teica. "Ticiet man, es to zinu labāk par jums visiem."
To pateicis, viņš pamāja saviem vīriem, un tie visi pazuda kā spoki. Lapās nočabēja soļi, tālumā ierūcās motors, tad atgriezās kraukļi, nosēdās zālē pie izsistajiem logiem un tumšām pogu acīm skatījās šurp.
Šoks šķita apturējis laiku. Kādu brīdi bija tik kluss kā pēc sprādziena, un neviens no viņiem neuzdrošinājās elpot.
Beidzot profesors smagi piecēlās, nedrošiem soļiem aizgāja līdz lo giem un apskatīja bojājumus.
"Abi logi," viņš norūca un svārstīgi ar kāju sabīdīja kopā dažas ļaus kas. "It kā nebūtu pieticis ar vienu. Tāds pārspīlējums." Viņš paspēra soli ārā dārzā, uzmanīgi, lai ncsavainotos uz lauskām, un skeptiski paskatījās uz debesīm. "Šodien vēl noteikti būs lietus. Nepatīkami tas viss."
Viņš atkal ienāca iekšā, galvu kratīdams, apskatīja sašķeltā koka un sasisto stiklu jūkli. "Šodien es vairs nedabūšu šurp nevienu amatnieku. Man logi kaut kā citādi jānoslēdz. Ai" plastmasas foliju varbūt. Jā, tam vajadzētu derēt."
Eizenharts, kūkumu uzmetis, sēdēja uz sava krēsla un neuzticīgi vēroja arheologu. "Vai man kāds, lūdzu, beidzot nevarētu pateikt," viņš beidzot iesāka, "ko tas viss nozīmē?"
"Jums ir video," Stefens dzirdēja sevi neskanīgi sakām. Tas drīzāk bija apmulsis čuksts.
Vilfords-Smits paskatījās uz viņu no savu sirmo, biezo uzacu apakšas. "Vai jūs atceraties tādu vīru, vārdā Skarfaro, mister Eizcnhart? Jūs viņu atceraties, Stefen. Skarfaro reiz bija ieradies Bethamešas izrakumu nometnē, lai runātu ar Kaunu."
"Jā," rakstnieks pamāja. "Es atceros. Viņš bija ieradies no Romas. Inkvizitors vai kaut kas tamlīdzīgs."
"Skarfaro ir tāds kā Vatikāna tumšais aģents. Viņš bija tas, kurš iznīcināja kameru un paņēma tās lauskas sev līdzi. Un viņš arī bija tas, kurš atsūtīja šos vīrus."
"Bet kāpēc tieši tagad?" Stefens iesaucās. "Kāpēc tieši šodien un šeit?"
Profesors uz viņu caururbjoši paskatījās. "Baidos, ka jūs bijāt tas, kurš man pievērsa viņu uzmanību."
"Es?"
"Jūs bijāt tas, kurš atrada kameru. Vai atceraties? Skarfaro to zināja. Protams, viņš deva rīkojumu jūs neizlaist no acīm. Misters Eizenharts nebūs viņiem šķitis pietiekami svarīgs, un līdz šai dienai tāds, droši vien, nebiju arī cs, jo citādi viņi būtu ieradušies jau krietni agrāk. Viņi būs jūs izsekojuši, Stefen, būs mūs noklausījušies un tūliņ arī iebrukuši."
Stefens klausījās ar stingu seju. Viņš mēģināja kaut ko atcerēties, taču nekā tāda nebija. Nebija sekotāju, nebija aizdomīgu zvanu, izvandīta dzīvokļa, knakšķu telefonā. Ja arī viņš būtu ticis novērots, tad viņš katrā žiņā neko no tā nebija manījis.
Taču viņam bija vajadzējis ar to rēķināties. Tas bija nepiedodami, ka viņš par to pat nebija domājis.
"Nāciet, profesor!" Eizenharts purināja galvu. "Ko tas nozīmē? Vai tiešām jūs gribat apgalvot, ka & video kādam nepieciešams?"
"Lūdzu?" Vilfords-Smits sarauca uzacis.
"Kurš gan var gribēt šo savārstījumu? Vatikāns? Tīri vai jāsmejas. Jūs ar visu šo izrādi gribat mūs pataisīt par muļķiem. Tāpat kā jūs jau to darījāt Izraēlā ar mums un pirms tam noteikti arī ar Džonu Kaunu."
Stefens samulsis paskatījās uz rakstnieku. "Pēter? Ko jūs runājat? Jūs taču video redzējāt!"
"Jā, tieši tā! Nekad mūžā man vēl nav bijusi jāskatās tik nemākulīga, garlaicīga izrāde. Un šo profesors mums mēģina iesmērēt kā video no pagātnes? Smieklīgi, es saku. Galīgi smieklīgi."
"Kā jūs varat kaut ko tādu teikt?" Stefens brīnījās. "Jūs taču redzējāt šo vīru, kā viņš gāja, kā runāja… Kurš gan vēl tas varēja būt, ja ne patiesais, vēsturiskais Jēzus?"
"Un tas lai būtu Jēzus Kristus? Nekad mūžā. Tad jau es esmu Ķīnas ķeizars."
Stefens kaut ko gribēja atbildēt, taču pārsteigts klusēja. Viņš nesaprata, kas šeit notiek. Viņa skatiens meklēja profesora acis. "Profesor VilfordSmit, ko tas nozīmē? Man ir tāda sajūta, it kā mēs būtu redzējuši divus dažādus video."
Ar acs kaktiņu viņš pamanīja, kā vācu rakstnieks dusmīgi groza galvu.
Profesors sakrustoja rokas uz muguras un domīgi pamāja. "Jā, tā gan laikam būs bijis. Man jau bieži vien to ir nācies novērot. Ir cilvēki, uz kuriem tas, kas ir redzams video, atstāj tik dziļu iespaidu, kādu viņi paši nemaz nebūtu gaidījuši, — un citi, tādi, kurus tas atstāj vienaldzīgus. Es pats, par laimi, piederu pie pirmajiem, un jūs, Stefen, kā man šķiet, arī. Baidos, ka misters Eizenharts gan ne."
"Vai tas nozīmē, ka bez jums un mums šo video ir redzējis vēl kāds?"
"Jā. Daudzi."
"Un nu tas ir beidzies?"
Eizenharts piecēlās un paliecās uz priekšu. "Stefen, vai tad jūs neredzat, kas šeit notiek? Tas viss ir viena liela krāpšana. Šeit tiek radīta leģenda, un jūs esat instruments tās radīšanai. Profesors Vilfords-Smits pieder pie sektas, kuras galvenā mītne ir šeit Bārnfordā. Es īsti nezinu, ko viņi ar to grib panākt, taču cs pieņemu, ka mēs esam liecinieki jaunam izdevumam, ko radījuši mormoņi. Vai jums ir zināma viņu mitoloģija? Tās dibinātāju sauca Jozefs Smits, un, pēc viņa sacītā, viņam esot parādījies eņģelis, kurš iedevis viņam grāmatu no zelta plāksnēm un licis viņam tekstu pārtulkot angļu valodā, jo viņam šo zelta grāmatu pēc tam atkal vajagot ņemt līdzi. No tā radusies mormoņu grāmata, viņu reliģijas pamats. Taču šodien, protams, kaut ko tādu cilvēkiem vairs neiemānīsi. Šodien tam jābūt video, atnācējam no nākotnes, visiem tiem māņiem, kas tagad ir modē."