Stefens klausījās rakstnieka argumentos, kas šķita tik loģiski un ticami, taču viņa dziļākajā būtībā tie uzdūrās kādai iekšējai barjerai, kura bija radusies brīdī, kad viņš bija noskatījies video, un atlēca no tās nost. Viņa sirdī gailēja kaut kas tāds, kas bija stiprāks par visiem argumentiem.
"Pēter, es redzēju šo vīru. Vienalga, ko jūs sakāt, un vienalga, kas viņš ir, viņš mani pārveidoja. Tieši tā, kā Negevā sacīja vecais mūks."
"Bet tas nav nekāds pierādījums! Ja viena un tā pati filma vienu pārliecina un otru ne, tad tās atstāto iespaidu nevar pamatot ar filmu, bet gan tikai ar to, kurš šo filmu skatās. Vai jūs to nespējat saprast?"
"Tomēr."
Eizenharts pakratīja galvu. "Kā mēs to nesapratām agrāk. Mums vajadzēja paredzēt, kas notiktu. Protams, tā dēvētajam oriģinālam vajadzēja pazust, citādi kāds vēl secinātu, ka tas nemaz nav divus tūkstošus gadu vecs, bet gan tikai ticis apstrādāts ar smilšu pūtēju vai ielikts kopā ar veļu veļasmašīnā. Un ko gan vēl labāk varētu padarīt par ļaundari, ja ne visu kristīgo sektu un novirzienu ienaidnieci, Romas katoļu baznīcu? Tas saliedē kopā visus sektu locekļus. Uz tādām leģendām var uzbūvēt veselas impērijas."
Iestājās klusums. Stefena skatiens slīdēja no viena pie otra. Eizenharts sēdēja uz krēsla ar stingu seju. Viņam bija sava taisnība. Profesors mierīgi stāvēja starp sagāztām grāmatu kaudzēm un logu lauskām, il kā viņš nemaz nebūtu sapratis, ko rakstnieks viņam piedēvē. Tas, kas bija izskatījies kā sākums niknam strīdam, izkūpēja bez rezultāta. Katram bija sava taisnība. Uz šāda pamata strīds bija neiespējams.
"Labi," Eizenharts galu galā noteica un piecēlās. "Lai ari kā, tas mani vairs neinteresē. Stefen, es labprāt cik vien iespējams ātri lidotu atpakaļ uz mājām. Mani gaida darbs."
Arī Stefens piecēlās. "Jā, protams."
"Es gaidu mašīnā. Profesor? Palieciet sveiks." Viņš īsi pamāja vecajam vīram un devās prom. Rija dzirdams, kā viņš priekšnamā paņem no pakaramā savu vējjaku un kā aizcērtas durvis. Tajā bija jūtamas dusmas un vilšanās. To apliecināja pat viņa soļi.
Stefens un Vilfords-Smits saskatījās. Pēkšņi viņi sajuta negaidītu, neparastu uzticēšanos viens otram.
"Tjā," Stefens noteica un sniedza vecajam, sirmajam vīram roku. "Tad nu es nelikšu viņam gaidīt."
"Jā. Droši vien viņš no šī ceļojuma bija gaidījis ko citu."
"Man ļoti žēl, ka tā noticis. Ja cs nebūtu ieradies, tad video noteikti vēl eksistētu."
"Ret tas jau arī vēl eksistē."
"Nu jā, protams. Tikai tagad tas pieder Vatikānam," Stefens teica, "ja viņi to neiznīcinās, tad vismaz ieslēgs kaut kur uz visiem laikiem."
Profesors aizgāja aiz sava rakstāmgalda, piesardzīgi, jo šur un tur zem viņa kurpēm vēl šņirkstēja stikli. "Kasete ir zaudēta, jā," viņš teica. "Par to ir žēl. Taču video nav zaudēts." Viņš atvilka kādu atvilktni un izņēma no tās divas parastas VHS videokasetes. "Protams, mēs izgatavojām kopijas. Kopijas visos ejošajos formātos — VHS, saperVHS, BetaCam, Hi-8 Digital, MR un citas. Neaizmirstiet, ka Jēzus video bija digitāls ieraksts. Tas nozīmē, ka kopija ir tikpat laba kā oriģināls, un jūs varat to kopēt, cik vien bieži vēlaties, un kvalitāte no tā necietīs."
Viņš pasniedza Stcfcnam vienu no kasetēm.
"Mēs?" viņš apjucis jautāja. "Kas ir tie mēsV
"Draugi," profesors tikai noteica. "Vien tādam gadījumam, ja ari šajā telpā ir paslēpti noklausīšanās mikrofoni un kāds klausās, es jums saku to, ko jūs arī pats varat iedomāties: kopijas ir izkaisītas pa visu pasauli, un to ir tūkstošiem. Tas ir sniega bumbas efekts — kāds iedod vairākas kopijas draugiem, tic savukārt arī izgatavo kopijas un tās atdāvina, un tā joprojām. Kā lavīna. Skarfaro to vairs nevar no pasaules iznīdēt. Tas ir neiespējami. Vienalga, cik daudz kopiju viņš atrod un iznīcina, viņš nekad nevarēs būt drošs, vai ir atradis visas."
Stcfcns skatījās uz kaseti savā rokā. Tā bija pavisam parasta videokasete, kādas viņš par pāris dolāriem bija pircis veikalā, lai ierakstītu filmu. Tai bija neliela uzlīmīte, uz kuras vienkārši bija uzrakstīts Jesus Video.
Viņš domāja, ka sapņo. Viņš dosies uz mājām, ieliks šo kaseti savā videomagnetofonā, tajā pašā aparātā, kuru viņš izmantoja, lai skatītos Star Trek filmas vai Rugs Runny, un redzēs Jēzu sava televizora ekrānā.
"Paņemiet vienu līdzi arī Eizcnhartam," Vilfords-Smits teica un iedeva viņam vēl otru kaseti. "Par piemiņu."
43
VĒL PĒC DIVARPUS GADIEM
Sākumā ainavas plašums un vientulība lika viņam nodrebēt. Taču tad pavisam palēnām pirmo paniku nomainīja sajūta, kas varēja būt vienīgi ekstāze: braukt automašīnā cauri mežonīgiem, tuksnesīgiem līdzenumiem, kas, kā šķita, pat nenojauta par pilsētu civilizācijas un fabriku eksistenci, vieni paši tie bija ar sevi un debesīm, ar saules un ar zemes gaitu.
Taču tas, protams, bija vien šķitums. Rimti vienmērīgā attālumā lielu, atbaidoši raibu reklāmu kopums ceļa malā pieteica kādu putekļainu apdzīvoto vietu, degvielas uzpildes staciju vai moteli, un Pēters Eizenharts bija spiests sev atzīties, ka ir priecīgs par to, ka viņam nav jāiet medībās vai vakarā jāuzslien telts. Un viņš izbaudīja to, ka pietiek vien izvilkt kredītkarti, lai dabūtu siltas pusdienas vai tīru gultu, un viņš jutās kā pasaules apceļotājs, brīvs un nesaistīts. Sapņojumi, viss kopā.
Zīmīti ar ceļa aprakstu viņš ar līmlenti bija piestiprinājis pie slēgdēļa jau pirms ilga laika, vēl pirms viņš bija nonācis līdz Interstate 40, pa kuru viņš nekļūdīgi bija braucis tūkstošiem jūdžu un caur pieciem Amerikas štatiem. Ja neskaita vienu divas reizes, kad viņš bija izbraucis kādu līkumu, šo ccļu viņš bija pametis tikai šorīt.
Dažreiz stundām ilgi viņam nebija pat jāpagriež stūre, kamēr garām slīdēja rūsas sarkanas klintis, trūcīga putekļu brūna zāle vai vienkārši bezveidīgi tukšs plašums. Dažreiz viņš jutās kā nokļuvis filmā, šī zeme viņam šķita kā cita planēta, kuru viņš bija domājis pazīstam no kinoteātru un televīzijas ekrāniem, un tagad, uzlicis savu pēdu uz šīs zemes, viņš bija sajutis citu smaguma spēku, ieelpojis citu smaržu, sadzirdējis citu zemes pulsu. Un tad atsvešinātības sajūta atkal pazuda, vienkārši tā, it kā kāds būtu atvilcis vaļā priekškaru, un viņam šķita, ka šeit viņš ar vien bija juties kā mājās.
Un tad jau tas parādījās — Great Spirit Motel.
Nosaukums solīja vairāk par to, kas bija redzams: izbalējušu, plakanu ēku komplekss, kas bez lieliem ieguldījumiem bija nosēdināts ceļa malā un bez jebkādas pazīmes, pēc kuras to, braucot garām, varētu atcerēties. Eizenharts iegriezās sānceļā, kas bija iezīmēts ar divām balti lakotām skārda mucām, kas bija piestādītas pilnas ar kaktusiem, un apstājās stāvvietā, kurā bija cicti noblictēta, balta māla zeme. Te nu tas tātad bija.
Ja neskaita neiztrūkstošo Coca-Cola izkārtni un Budweiser alus gaismas reklāmu logos, reklāmas industrija acīmredzot neuzskatīja, ka šeit būtu vērts ieguldīt naudu reklāmā. Viena metāla izkārtne ar stilizētu vēja suņa attēlu uz tās liecināja, ka šeit pietur Greyhound līnijas autobusi, kāda cita izkārtne norādīja virzienu uz degvielas uzpildes staciju. Aiz galvenās ēkas atradās ik pa divām garumā izstieptām dzīvokļu mājām, un katrā no tām bija astoņi dzīvokļi, kuri, ja sprieda pēc mājas priekšā nekārtīgi atstātajām automašīnām, vēl ne tuvu visi nebija apdzīvoti.
Tc nu tas tātad bija. Nemaz nebija iespējams īsti noticēt.