Eizenharts atgrūda mašīnas durvis un izkāpa. Tuksnesīgs karstums viņam uzbruka kā nezvēra karstā elpa, un acumirklī viņam pār skaustu, no padusēm, pāri mugurai un krūtīm sāka tecēt sviedri. Viņš bija iemācījies novērtēt sava auto gaisa kondicionēšanas iekārtu, un dažreiz viņš aizmirsa, ko tā viņam aiztaupa.
Viņa kurpes bija klātas putekļiem, kad viņš ienāca telpā, kas augstprātīgi bija nodēvēta par restorānu. Liela, zema, dūcošu kondicionētāju atvēsināta un iespaidīgi bezgaumīgi iekārtota telpa, kurā sēdēja bariņš cilvēku. Pa lieliem logiem ar skatu uz ielu ieplūda spoža saules gaisma, lai tūliņ pat apsīktu galda un krēslu tumšajā kokā, tā ka telpas aizmugure ieslīga neskaidrā puskrēslā. Liela, smaga lete aizņēma gandrīz visu kreiso sienu, tā sākās gaišajā pusē un pazuda tumsā, un uz tās rindojās zemesriekstu automāti, statīvi ar kredītkaršu firmu prospektiem, stiepļu grozi ar dažādiem sīkumiem, riekstu, sāļo cepumu vai košļājamo gumiju paciņām, cits uz cita sakrauti pelnu trauki. Eizenharts izvairījās no apmeklētāju ziņkārīgajiem skatieniem, izvēlējās vienu no brīvajiem krēsliem pie letes — tic visi bija brīvi —, apsēdās, paskatījās uz jauno puisi, kurš apkalpoja, un teica: "Hallo, Stefen."
Stefens, kurš patlaban bija aizņemts ar glāžu skalošanu, pārsteigts paskatījās. "Mister Eizenhart!" viņš iesaucās. "Tas tik ir kaut kas! Tik agri no rīta es jūs gan vēl nebiju gaidījis…"
"Vai man jāatnāk vēlāk?"
Viņš smējās. "Tā es to nebiju domājis. Jūs droši vien pārnakšņojāt Flagstāfa, vai ne tā? Vai jūs bijāt pie Lielā kanjona?"
"Vakar. To es negribēju palaist garām. Autobusa vadītājs, es domāju, bija īsts indiānis. Vai tas var būt? Viņš katrā ziņā izskatījās pēc indiāņa." Eizenharts juta, ka nervozē. Pēdējā laikā vienmēr, kad jutās nedrošs, viņš bija sācis pļāpāt.
"Acīmredzot tas bija Navajo indiānis. Nacionālais parks robežojas ar viņu rezervātu. Vai vēlaties kafiju?"
"Vai tas aizmugurē ir kapučlno automāts?"
"Jā."
"Vai es varētu kafijas vietā dabūt kapučīno?" Pamazām viņš sajuta gaisa kondicionēšanas iekārtas efektu, sviedri uz viņa ādas nožuva.
"Jā, protams." Fokss sāka darboties pie automāta, viņa kustības šķita labi ievingrinātas. Un, jo vairāk kapučīno iztecēja, jo labāk smaržoja.
"Paldies," Eizenharts teica, kad bija saņēmis savu tasi.
"Kā jums tas patika? Lielais kanjons, es domāju."
Eizenharts vilcinājās. "Tjā, kā lai pasaka?… Fotogrāfijās tas izskatās satriecoši. Taču, kad stāvi pie tā, tas ir satriecošs. Tad pārņem sajūta, ka acis vispār nav iespējams atvērt pietiekami plati, lai to patiešām redzētu. Pavisam neticami."
Fokss pamāja ar zinošu smaidu lūpās. "Biju pārsteigts, kad saņēmu jūsu ziņu. Kas jūs trenca šurp uz šo pamesto apvidu?"
"Jā, tā gan ir laba lieta, šis elektroniskais pasts," rakstnieks atzina, malkodams kafiju. "Pie tā tik ātri pierod. Zvanot uz jūsu veco telefona numuru, es jūs diezin vai būtu dabūjis rokā, vai ne?"
"Nebūtu vis, jums taisnība."
"Es biju Ņujorkā ar savu aģentu. Uz dažām sarunām ar ļaudīm no izdevēju nozares," Eizenharts stāstīja. "Neticama pilsēta. Beigās manā galvā bija juceklis."
"Jā, pie Ņujorkas ir jāpierod. Pagaidiet mazliet, es tūlīt būšu atpakaļ…" Pie viena no galdiņiem kāds apmeklētājs bija pacēlis roku, vēlēdamies samaksāt.
"Nekādu problēmu."
Viņš skatījās apkārt, kamēr Stefcns bija pie apmeklētāja galdiņa. Šeit nemanīja nekādas rosības, un viņam radās sajūta, ka šeit faktiski nekad nekas īpašs nenotiek.
"Viņš bija pēdējais no tiem, kuri dodas tālāk uz Tuksonu," teica Stefens, kad bija atgriezies. "Tagad acīmredzot es varēšu atvilkt elpu, kamēr nebūs atbraucis autobuss. Apmēram pēc…" viņš paskatījās pulkstenī, "desmit minūtēm."
"Vai šeit vispār iegriežas ļaudis, kuri ir ceļā ar autobusu?"
"Šajā dienas laikā — jā. Pusdienlaikā uz šejieni nāk tie, kuri apmetušies motelī, un vakaros pat vietējie iedzīvotāji."
"Ak," Eizenharts noteica. "Šis laikam ir visai bezcerīgs apvidus, ja šī jau skaitījās atrakcija."
"Un nu," Fokss teica ar noslēpumainu smaidu, "man jūs ar kādu ir jāiepazīstina." Viņš pagriezās apkārt, pabīdīja malā aizvērtni lodziņam, pa kuru no virtuves tika pasniegti ēdieni, un sauca: "Viņš ir klāt!"
Izsauciens, kas skanēja no virtuves, taču nebija saprotams, bija atbilde. Tūliņ pat pa durvīm ienāca slaida, tumšmataina skaistule, ugunīga jauna sieviete, un smaidīdama vēl slaucīja rokas apsietajā priekšautā, pirms sniedza roku Eizenhartam.
Šoreiz bija Eizenharta kārta būt apstulbušam. "Es viņu pazīstu!" viņš pārsteigts iesaucās. "Jūs… Jūs arī bijāt tur klāt, izrakumu darbos…"
"Judīte Meneza," viņa pamāja. "Es jūs arī atceros. Taču mēs nekad nebijām runājuši, es domāju."
"Jā, traki, vai ne?" Viņa skatiens klejoja starp Foksu un Judīti turp un atpakaļ. Taču jums man tagad tas ir jāpaskaidro."
"Tik daudz jau tur nav nekā ko paskaidrot," viņa sacīja, pametusi sānis uz Stcfcnu izteiksmīgu skatienu. "Vienu dienu pēc tam, kad bija beidzies ieceļošanas aizliegums, viņš stāvēja pie manām durvīm ar ziediem rokās — un, nu jā…"
Stefens viņu apskāva un piespieda sev klāt. "Ar to viņa gribēja pateikt, ka pirms tam es biju mazliet iegājis sevī, kas attiecās uz manu attieksmi pret dzīvi un pret mīlestību."
"Viņš bija kā pārveidots," viņa uzsvēra.
"Tā," noteica Eizenharts, neapzināti pasmaidījis. Pēc septiņpadsmit gadu ilgas laulības un diviem bērniem viņu arī mēdza pārņemt ilgas pēc sen aizgājušām karstas iemīlēšanās dienām.
"Un tad," Judīte turpināja, "viņš izvilka no kabatas videokaseti un pārveidoja arī mani." Viņa noskūpstīja viņu uz vaiga. "Man vēl ātri jāsagatavo viss pusdienām. Es jums pievienošos vēlāk, oka.yV
Smaids Eizenharta sejā bija sastindzis. Videokasete! Tātad tomēr bija tā, kā viņš ar bažām bija paredzējis. Pēdējos gados ap šo it kā Jēzus video bija izveidojusies īsta pagrīdes kustība, un, kā šķiet, arī Stefens Fokss piederēja pie tās.
"Jūs taču paliksiet līdz rītam? Tad mēs šovakar visi kopā varam mazliet pasēdēt un parunāt par vecajiem laikiem," viņš ierosināja un piebilda: "Jūs, protams, esat mūsu ciemiņš."
"Jā. Labprāt. Lai gan…" Varbūt labāk būtu vingrināties tolerancē. Galu galā katram vajadzētu ļaut dzīvot tā, kā tam tīk. Eizenharts pakasīja pakausi, uz kura mati kopš viņu pēdējās tikšanās bija kļuvuši manāmi plānāki. "Man ir tāda sajūta, it kā es šodien vēl nemaz nebūtu pavirzījies uz priekšu. Turklāt no Flagstāfas kā nekā bija… Nav ne jausmas. Šai zemei vispār nav gala. Visas pēdējās dienas vairāk vai mazāk es biju sēdējis pie stūres un nepārtraukti tikai braucis un braucis, un, kad es vakarā paskatījos kartē, tad nobraukti, kā izrādījās, bija tieši divi centimetri. Neticami. Vāciju var šķērsot vienā dienā, vai jūs varat to iedomāties?"
"Jūs taču, cerams, nebraucāt cauri visai valstij, lai apskatītu šo arhitektūras meistardarbu, šo moteli?" Fokss painteresējās.
"Nē, patiesībā man jātiek līdz rietumkrastam. Rija dienas, kad man uzmācās šaubas, vai to vispār ar auto var sasniegt. Man ir kāds draugs, kurš tur dzīvo un kurš mani ir ielūdzis dažas dienas pie viņa paciemoties.
Viņš izceļoja pirms… pirms gadiem piecpadsmit, un pēdējo reizi mēs tikāmies pirms desmit gadiem. Ak, starp citu," viņam icnāca prātā, "es satiku Džonu Kaunu."
"Ko?" Stefens brīnījās. "Tas tik ir pārsteigums. Un? Par viņu jau sen nekas nav dzirdēts, un kur nu vēl kaut kas labs. Kā tad viņam klājas?"