"Man šķiet, viņš bija priecīgs, ka es viņam piezvanīju, un ielūdza mani pie sevis, kad es pastāstīju, ka ar auto vēlos šķērsot Ameriku. Viņš vada kartupeļu čipsu fabriku Oklahomā, sava koncerna pēdējo palieku, ir atkal apprecējies, viņam ir bērns, un viņš izskatās laimīgs un apmierināts. Viņš valkā vairs tikai džinsus un sporta kreklus, vai jūs to varat iedomāties?"
"Džons Kauns? Es neticu nevienam jūsu vārdam."
"Es arī viņu gandrīz vairs nepazinu."
"No kurienes jums bija viņa numurs? Es domāju, ka Oklahomā es jau nu viņu nebūtu meklējis…"
"Viena no izdevniecībām, kuras mēs apmeklējām, agrāk bija piederējusi pie Kaun Enterprises. Mēs sarunā līdz tam kaut kā bijām nonākuši. Es teicu, ka pazīstu Džonu Kaunu, un, kad es jautāju, vai kādam kaut kas nav par viņu zināms, man iedeva viņa telefona numuru. Man liekas, ka tas ir arī parastā telefonu grāmatā." Eizenharts paraustīja plecus. "Izskatījās, ka viņam patiešām klājas labi. Lai arī viņš atkal ir pavisam parasts cilvēks."
"Ļoti iespējams, tādam arī ir jābūt, lai vispār varētu klāties labi," Stefens domīgi teica. "Kad es par to domāju… Es reiz arī gribēju kļūt tāds pats kā viņš. Tāds, kāds viņš bija toreiz, varens un bagāts, un svarīgs. Viens no tiem pavisam lielajiem. Sākumā, pirms vēl es biju atradis kameru, es patiešām gribēju sev pierādīt, ka esmu viltīgāks un ātrāks par viņu, par spīti visai viņa varenībai. Traks, vai ne?"
"Nu jā, es nezinu," Eizenharts noteica un paskatījās apkārt. "Mazliet godkārības taču dzīvē vajadzīgs, vai nc tā?"
"Jūs noteikti brīnāties par to, ko es šeit daru."
"Atklāti sakot, jā. Kad es jūs satiku pirmoreiz, jūs bijāt tāds kā brīnumbērns, daudzsološs uzņēmējs, kam bankas kontā bija vairāk naudas nekā man kādreiz vispār būs. Un tagad jūs vadāt moteli neitrālajā zonā. Tas nav īsti tas, ar ko mēs saprotam profesionālu augšupeju."
Stefens Fokss smaidīja, izņēma no kādas atvilktnes dvieli un sāka slaucīt glāzes. "Ak, mana firma vēl joprojām eksistē. Tikpat virtuāli kā agrāk. Nākamnedēļ es atkal lidošu uz austrumkrastu un apmeklēšu dažus klientus, taču vispār es darbojos ar interneta palīdzību, un tad ir pilnīgi vienalga, kur es dzīvoju. Ar šo te es nodarbojos tikai īslaicīgi — dažus mēnešus. Motelis pieder kādam mūsu labam draugam, kuram bija smaga operācija, un viņam ir nepieciešams laiks, lai atkal tiktu uz kājām." Viņš paraustīja plecus. "Tā nu ir iznācis. Es arvien vairāk un vairāk tuvojos domai, ka viss ir jāpieņem tāds, kāds tas ir. Un tādā veidā var piedzīvot fantastiskākās lietas."
"Nu jā, tā tas varētu būt." Eizcnharts uzlika uz letes plaukstu. "Atklāti sakot, es pirms tam domāju, ka šeit varbūt ir videosektas galvenais mājoklis."
Stefens mazliet pasmaidīja. "Nav nekāda galvenā mājokļa. Tas būtu pārāk bīstami — vai jūs ticat tam vai ne, baznīca vēl arvien dzenas video pa pēdām."
Pēkšņi telpā sākās rosība. Pret grīdu švīkstēja krēsli, kad apmeklētāji cēlās kājās, sniedzās pēc savām somām un devās uz durvīm. Bija pienācis Greyhound autobuss. Varēja redzēt izkāpjam pasažierus un gaidām bagāžu, ko vadītājs izdalīja no plaši atvērtā bagāžas nodalījuma.
Stefens izmantoja izdevību un ātri no visiem galdiņiem savāca netīros traukus un glāzes, noslaucīja galdiņus, sakārtoja ēdienkartes un salvetes. Eizcnharts ar apbrīnu vēroja, ar kādu aizrautību viņš veic šos darbus. Kad autobuss brauca tālāk, un tūliņ arī restorānā ienāca pirmie jaunie apmeklētāji, pamestās vietas izskatījās aicinoši tīras un svaigas, un Stefens jau bija gatavībā pieņemt pasūtījumus.
Atkal no virtuves iznāca Judīte, lai paskatītos, vai galdiņi, kas bija viņas pārziņā, ir kārtībā.
"Tikai dzērieni," Stefens teica. "Nāc, pasēdi mazliet kopā ar mums." Eizenhartam viņš sacīja: "Lielākā daļa brauks tālāk ar autobusu, kas iei uz Losandželosu. Tas ieradīsies pēc divdesmit minūtēm."
"Ko gan tas tur dara?" iejautājās Judīte, raisot nost priekšautu. Viņa bija domājusi kādu kalsnu puisi zeltainiem matiem, kas vēl arvien stāvēja svelmainajā karstumā vietā, kur bija apstājies autobuss, ar lielu somu plecā un drēbju maisu pie rokas. "Vai viņš neuzdrošinās nākt iekšā?"
"Un ko jūs sakāt par to rakstu?" Eizenharts Stefcnam Foksam uzdeva jautājumu, kas viņu jau sen bija nodarbinājis.
"Par kādu rakstu?" viņš jautāja, darbodamies ap kolas ierīci.
"Uri Lībermana rakstu par Jēzus video. Varbūt jūs par to vispār neko nezināt?"
"Man jāatzīst, ka ne. Lībermans, vai tas ir tas Izraēlas žurnālists, kurš jums bija pazīstams? Tas, kurš mums klosterī uzsūtīja helikopterus?"
"Jā. Pēdējos gados viņš ir kļuvis par tādu kā ekspertu Jēzus video kustības jautājumos. Kādu laiku viņš kā viesis nemitīgi piedalījās kaut kādos sarunu šovos. Pirms pusgada viņš publicēja lielu rakstu par video aizkulisēm, kas parādījās faktiski visā Eiropā. Pie mums Vācijā tas bija žurnālā Stern, un Reader's Digest to arī publicēja."
"Jāsaka, ka tas man ir pagājis secen. Un ko tad eksperts tur raksta?"
Eizenharts dziļi ievilka elpu. Tā nebija nekāda patīkamā lieta — laupīt kādam ilūzijas, uz kurām viņš ir uzcēlis savu dzīvi. "Viņš ir uzmeklējis kādu aktieru amatieru grupu, kas apmēram gadu pirms tam, kad profesors Vilfords-Smits bija sācis izrakumu darbus Bcthamešā, kāda nezināma pasūtītāja uzdevumā Izraēlā bija izveidojuši video," viņš pikti paskaidroja. "Visiem dalībniekiem bija pavēlēts klusēt, un galvenais nosacījums bija tāds, ka visiem aktieriem jāapgūst aramiešu valoda."
"Aramiešu valoda?" Stefens izteica savu izbrīnu un pievērsās Judītei: "Kolas krāns atkal nedarbojas."
"Rīt atnāks meistars. Vismaz viņš tā teica."
"Aramiešu," Eizenharts apstiprināja. Vai tie vispār viņā klausījās? Vai viņš jau bija zaudējis savas pozīcijas? "Valoda, kurā Jēzus, ļoti iespējams, bija runājis."
"Jā, man ir skaidrs. Un kas tas ir par video?"
"Jūsējais."
Nu viņš pierima. "Kā, lūdzu?"
"Tas ir video, kuru jūs izplatāt visā pasaulē. Video, kuru mēs redzējām pie profesora Vilforda-Smita." Rakstnieks paliecās uz priekšu, lai viņam nevajadzētu tik skaļi runāt, jo daži apmeklētāji jau bija sākuši uz viņiem noskatīties. "Vai jūs nesaprotat? Viss bija iestudēts jau no paša sākuma. Viens liels teātris. Visi dēkainie meklējumi, tā sauktie eksperti, kas tika piesaistīti, tam visam šo gadījumu tikai vajadzēja padarīt ticamu. Bet lūdzu, kāda gan problēma pirms izrakumu sākšanas ir īstajā vietā noslēpt cilvēka skeletu, kas uzrāda kādu ar moderniem līdzekļiem sadziedētu kaulu lūzumu? Vai izdomāt videokameras lietošanas pamācību, kam vēl tikai drīzā laikā jāparādās tirgū, un to nodrukāt vienā eksemplārā, lai to noliktu kamerai līdzās? Ir iespējams arī likt noviltot radiooglekļa analīzi — ir tikai jāpiekukuļo cilvēks, kurš to var veikt. Jāsaka gan, ka ar savām īpašajām tūrēm jūs visu plānu visai pamatīgi sagriezāt kājām gaisā, taču visumā jūs piedalījāties spēlē diezgan veiksmīgi. Un tik un tā viss ir meli un viltus — Lībermans to pierāda ļoti pārliecinoši."
Stefens domīgi uz viņu paskatījās. "Es domāju, ka zinu, par ko jūs runājat. Acumirkli." Viņš paņēma paplāti un iznēsāja pie galdiņiem dzērienus. Kad viņš atnāca atpakaļ, viņš sāka piepildīt atkal jaunas glāzes un teica: "To, par ko jūs runājāt, mēs saucam par antivideo. Tas ir video, kas rāda līdzīgas ainas kā īstais, taču tās ir tik nemākulīgi nospēlētas, ka ikvienam redzams, ka tā ir krāpšana, slikts teātris. Mēs nezinām, no kurienes šis video ir uzradies, mēs vien izsakām minējumu, ka aiz tā stāv Romas katoļu baznīca. Katrā ziņā apgrozībā ir milzīgs skaits eksemplāru."