"Jums patiešām šo rakstu vajadzētu izlasīt," Eizcnharts teica.
"Es nedomāju, ka man tas būtu nepieciešams. Tas taču ir tāpat kā ar simtiem tūkstošu citu sazvērestības teoriju, kuras pastāv. Ka Titāniki nemaz nav nogrimis. Ka Kencdijs tika nogalināts militārpersonu uzde vumā. Ka Elviss vēl ir dzīvs. Un tās visas ir loģiskas līdz pēdējai detaļai, un visas nepareizas." No kolas uzpildāmās ierīces nāca nu vairs tikai putas. Stefens nopūtās, izņēma pudeli no ledusskapja un pielēja glazēs no tās. "Taču paliek jautājums: kam ir nepieciešams kaut lu» udu insce nēt — un, galvenais, kādēļ?"
"Lībermans tā kā norāda uz Vilfordu-Smitu, taču viņam mēs vairs nevaram pajautāt." Pavasari profesors bija gājis bojā; kāds autobraucējs līkumā nebija pamanījis zinātnieku uz velosipēda un viņu notriecis.
"Un kāpēc gan viņam to būtu vajadzējis darīt?"
"To taču es jums teicu jau toreiz. Vilfords-Smits bija organizācijas True Church of Bamford loceklis. Tā ir neliela, ekskluzīva kristīga sekta Dienvidanglijā, kas pastāv kopš četrdesmitajiem gadiem. Video uzdevums varētu būt transportēt šīs baznīcas mācības un pamatot tās likumību."
Stefens, mazliet nervozi smaidīdams, papurināja galvu. "Neraugoties uz to, ka šai teorijai ir tik lieli robi, ka tai varētu cauri izbraukt Greyhound autobuss, pat nepiegrūžoties," viņš teica, "neraugoties uz to, ir tā, ka nekādu mācību nav."
"Un ko darāt jūs" jautāja Eizenharts.
"Reizi mēnesī mēs tiekamies," Stefens tā kā pamāja, kas lika noprast, ka dziļāk aizmugurē ir slēdzamas telpas, kas piemērotas šādam sarīkojumam, "un noskatāmies video."
"Un?"
"Un ļaujam tam uz mums iedarboties. Citādi es to nevaru aprakstīt. Apmēram vienu stundu mēs sēžam klusu, lai kļūtu pavisam atvērti un uztvert spējīgi, un tad mēs to noskatāmies. Tas ir viss."
Eizenharts uz viņu skeptiski noskatījās. "Tas ir viss? Atkal un atkal skatīties vienu un to pašu video?"
Fokss tikko manāmi, gandrīz sapņaini pasmaidīja. "Ar to man ir gandrīz tāpat kā jums ar Lielo kanjonu — man ir tāda sajūta, ka es nespēju acis atvērt pietiekami plati, lai saskatītu visu to, kas tajā ir saskatāms."
"Un kas tajā ir saskatāms?"
"Es tajā redzu to, kas varētu būt. Es redzu vīru, kurš ir absolūti klātesošs, kurš ar katru savas būtības šķiedru eksistē šajā vietā, šajā acumirklī, kurš dzīves kausu izdzer tukšu. Kad cs viņu redzu, tas man dod drosmi manu paša kausu nebaudīt maziem malkiem."
"Taču viņu piesita krustā," Eizenharts viņam atgādināja. "Ja viņš ir tas, par kuru jūs viņu uzskatāt."
Stefcns nopietni pamāja. "Jā. Tāpēc, ka viņi to nespēja paciest. Tik daudz dzīvīguma — daudzus tas būs padarījis neizturami skaudīgus."
"Bet vai tas nav neloģiski? Jūs sakāt, ka video noskatīšanās jūs pārveido. Tad taču tos, kuri viņu piedzīvoja reālu, viņš būtu pārveidojis tūkstoškārt?"
"Kurš saka, ka tas tā nebija? Daži tiek aizskarti, un citi ne. Tas taču jums ir ļoti labi zināms, vai ne tā?"
Ieejas durvis tika atgrūstas vaļā. Tās klusi nočīkstēja. Eizcnharts nevērīgi paskatījās turp. Tas bija puisis, kurš līdz šim bija gaidījis ārpusē pie izkārtnes un nu noputējis un nosvīdis nāca letes virzienā. Viņš izskatījās nedrošs, kā cilvēks, kurš pirmo reizi devies ceļojumā viens pats.
"Nav ne mazākā pierādījuma, ka vīrs, kurš redzams video, patiešām ir Jēzus," Eizcnharts pusbalsī teica Stefenam, lai šo tēmu pabeigtu līdz brīdim, kamēr viņi atkal būs vieni paši.
Stefens tikai pamāja, it kā tas it nemaz nebūtu svarīgi, un pievērsās jaunajam puisim, kas bikli viņus vēroja.
"Ko vēlēsieties?"
"Ehm," viņš noteica. Viņa acis šaudījās apkārt, meklēdamas uz letes vai pie sienas cenu sarakstu, taču to neatrada. "Vienu kafiju, lūdzu."
"Vienu kafiju. Tūlīt būs."
Eizenharts skatījās, kā Stefens saliek apakštasīti, salvetes paliktnīti un kafijas tasi, pabīda visu zem kafijas automāta un piespiež zaļi mirgojošo pogu. Kamēr pildījās kafija, viņš pielika klāt karotīti, mazo paciņu krējuma un iesaiņotu cukurgraudu. Šķita, ka diskusija viņu ne mazākajā mērā nebija samulsinājusi.
"Viena kafija, lūdzu. Viens dolārs divdesmit centu."
"Paldies." Zēns atglauda sasvīdušās matu cirtas no sejas un, izņēmis no džinsu kabatas naudu, noskaitīja uz letes. Stefens to ar pateicību pieņēma un ievadīja summu kases automātā.
"Tam nav nekādas nozīmes, vai jūs saprotat?" viņš atkal pievērsās Eizenhartam. Klausītājs, kā likās, viņu īpaši netraucēja. "Vii tas ir Jēzus vai Buda, vai kāds cits, par kuru mēs nekad neko neesam dzirdējuši, — es viņā redzu to, kas varētu būt dzīve. Ka runa nav par to, lai kaut ko izcīnītu. Ka mēs neesam nākuši šajā pasaulē, lai citus pārspētu un uzveiktu, un uzvarētu visās sacensībās. Nav nekādas starpības, vai mēs uzvaram vai zaudējam, patiešām nav, es domāju. Agrāk es biju pārliecināts, ka dzīvē galvenais ir izcīnīt godalgu. Simboliski runājot. Es pats to neapzinājos, taču tagad, paskatoties atpakaļ, es zinu, ka es tā domāju. Tā bija nostāja sev vienmēr sacīt: tad, kad es… Tad, kad man piederēs miljons dolāru, tad. Tad, kad es būšu slavens, tad. Vienmēr tikai tad, tad, tad. Es domāju, ja es uzvarētu šajās sacensībās, tad mana dzīve mainītos un būtu kas cits, nevis tas, kas tā bija — tā kļūtu par īsto dzīvi. Tad sāktos īstā dzīve. Bet, lai arī cik sacensībās es uzvarēju, es nekad nesaņēmu godalgu. Tad nekad nepiepildījās. Un tādēļ es joņoju arvien tālāk, mērķus izvirzīju arvien augstākus. Kad es uzsāku skriešanos ar Džonu Kaunu, es patiesībā biju izmisis, jo biju jau tik daudz sasniedzis un lielās pārmaiņas bija izpalikušas." Viņš paskatījās uz Eizenhartu. "Vai jums tas arī ir pazīstams? Es varu iedomāties, kas mudina rakstīt rakstnieku, — ticība, ka tikai tad, kad viņš uzrakstīs savai šedevru, viss kļūs citādi."
"Nē," viņš norūca. "Es rakstu tāpēc, ka man tas sagādā prieku."
Stefens likās to nedzirdam. "Kad es redzēju video, es aptvēru, ka īstā dzīve ir šī pati. Ka tāda tā bija jau visu šo laiku. Ka es tikai nebiju spējīgs to pamanīt, nebiju spējīgs priecāties par to, kas man jau bija. Dzīve, īstā, patiesā dzīve jau notika, un cs to visu laiku nebiju pamanījis, jo biju tik aizņemts. Taču vispirms man bija jāredz, kā kāds patiešām ir spējīgs izbaudīt mirkli, izbaudīt to ar visām sajūtām un aizrautību, pirms to varēju aptvert es."
"Nu jā," Eizenharts atturīgi noteica. "Tā ir sena gudrība, ja nemaldos."
Stefens paņēma trauku dvieli un nopūzdamies sparīgi pārmeta to sev pār plecu. "Es to nespēju izteikt vārdos. Jūs kā rakstnieks to droši vien varētu."
"Taču es neredzu to, ko redzat jūs."
"Žēl." Stefens un Judīte viens otram pamāja, divi zinošie, kuriem bija žēl nezinošā.
Šo dievbijīgo personu augstprātību rakstnieks nekad nebija varējis ciest. Ja vien pie letes nesēdētu klausītājs, tad viņš… Viņš izslējās, izstiepa sasprindzināto muguru un pārdomāja, vai viņam vajadzētu šeit vēl palikt pa nakti. Tas nešaubīgi nozīmēja to, ka vienu veselu vakaru viņam pacietīgi nāktos paciest uz viņu vērstu aizrautīgu misijas darbu.
"Vai kaut kas nav kārtībā ar kafiju?" Stefens jautāja jaunajam, gaišmatainajam vīrietim, kurš, galvu nokāris, sēdēja pie savas kafijas tases un to nepārtraukti maisīja.
"Kā, lūdzu?" viņš satrūkās. "Nē, viss ir vislabākajā kārtībā. Nekādu problēmu."
"Es domāju, tāpēc, ka jūs to visu laiku maisāt un nemaz nedzerat."
"Nē, tikai… Tur nav vainīga kafija. Paldies." Sāpīga izteiksme pārslīdēja pār viņa seju. It kā gribēdams apliecināt, ka ar kafiju viss ir kārtībā, viņš iedzēra no tās pamatīgu malku.