"Pilnīgi iespējams." Judīte samiedza acis. "Tur jau atkal ir šis Raicns. Paskaties — kas gan viņam ir meklējams mašīnu stāvvietā? Vienmēr, kad es viņu redzu, man kļūst baigi. Man viņš kaut kā atgādina filmas par nacistiem."
Stefcns novērsa skatienu no Judītes un arī paskatījās lejā uz stāvvietu. Izskatījās, it kā Raicns būtu kaut ko pazaudējis. Viņš staigāja gar un jau stipri vien izretinātajām automašīnu rindām un zemē kaut ko meklēja. Dažkārt viņš pieliecās, lai palūkotos zem kādas no mašīnām. Un tad viņš to pārtrauca un devās atpakaļ pie vagoniem.
"Vai tu holokaustā zaudēji kādu no tuviniekiem?" viņš klusi jautāja. "Piedod, ja tas ir pārāk uzbāzīgs jautājums."
"Ir jau labi. Mans tēvs ir no Ungārijas, un viņš bija vienīgais no savas ģimenes, kuram izdevās laikus aizbēgt uz Ameriku. Viņa brāli un māsas aizgāja bojā koncentrācijas nometnēs. No dažiem viņam nepalika pat nevienas fotogrāfijas."
"Menezs neizklausās diez cik ungārisks uzvārds."
"Tā ir sena ebreju uzvārda Menašā amerikanizēta forma. Amerikas imigrācijas iestādei tas bija par sarežģītu."
"Un tava māte?"
"Viņa ir dzimusi šeit. Tēvs uz Izraēlu devās pēc Sīnājas kara, un māte bija viņa asistente vēstures fakultātē. Tā viņi iepazinās. Vēlāk viņa kļuva par viņa asistenti bērnu sagādāšanā." Tas izklausījās skarbi.
"Tu ar savu tēvu labi nesaproties."
"Nē." Viņas lūpas kļuva šauras. "Nē, tā gan nav. Tu viņu nepazīsti. Viņš savā mūžā varbūt ir izlasījis piecus miljonus grāmatu, un pēc pirmā miljona viņš uzskatīja sevi par gudrāku nekā visa pārējā cilvēce kopā. Viņš mūs arvien mocīja ar idejām, ar kurām pats tai brīdī bija pārņemts. Kad es vēl biju bērns, viņš par katru cenu gribēja pierādīt, ka zem Jeruzalemes vecpilsētas atrodas neatklāta klinšu eja. Un pirms tam tā bija ķēniņa Dāvida īstā kapavieta. Pēc tam viņš bija ieņēmis galvā rekonstruēt Izraēlas tautas izceļošanu no Ēģiptes zemes. Viens pats, protams." Viņa iesānis paskatījās uz viņu. "Un tu un tavs tēvs? Vai jūs saprotatics?"
Stefcns paraustīja plecus. "Grūti pateikt. Kad es biju bērns… Savās atmiņās es viņu redzu vienmēr tikai pie rakstāmgalda. Viņš ir advokāts, vai zini? Viņš atvēra pats savu biroju, kad man bija deviņi gadi, un no tā laika līdz sešpadsmit gadu vecumam es viņu faktiski vairs neredzēju. Tajā laikā viņš regulāri strādāja vairāk nekā divdesmit sešas stundas dienā, katrā ziņā pēc viņa honorāru aprēķiniem."
"Divdesmit sešas stundas?" Pagāja kāds brīdis, pirms viņa aptvēra, kā tas iespējams.
"Tas ir tas, ar ko advokāti ir priekšā normāliem cilvēkiem. Viņiem ir zināms, cik tālu drīkst iet un kā viņi vajadzības gadījumā var izkulties."
"Tas arī neizklausās reibinoši."
"Reibinoši nešaubīgi nebūtu īstais vārds."
Viņi kādu brīdi klusēja. Stefcns izdzēra savu glāzi tukšu un nolika zem krēsla. Bija nežēlīgi karsti, un nepūta ne mazākā vēsma.
"Vai zini, kas ir dīvaini?" viņš tad jautāja.
"Es nezinu neko tādu, kas šeit nav dīvains."
"Viņi pārtrauc izrakumu darbus. Saka: Sveiki, ļaudis, tas nu ir paplājis, paldies. Noskatās, kā cits pēc cita dodas prom. Un neviens nenāk pie manis un nesaka: Mister Foks, mēs labprāt vēlētos, lai jūs vēl kādu brīdi paliktu šeit. Vai arī jūs varētu mums vismaz atstāt savu telefona numuru gadījumam, ja mums vēl būtu kas jautājams."
Viņa paskatījās uz viņu sarauktām uzacīm. "Un tas ievaino tavu lepnumu, vai ne tā?"
"Blēņas. Tas pierāda to, ka viņi no manis vairs neko negaida. Ar to es domāju, ka to lietu tomēr atradu es. Es to atgriezu vaļā kā neprātīgs dārgumu meklētājs. Varētu taču būt tā, ka kādu interesē, kāds tas izskatījās pirms tam. Kā tas bija novietots brīdī, kad es to atradu. Vai slānis patiešām bija neskarts. Tādas lietas. Taču nē. Viņi pat nevēlas zināt, kas man tagad ir padomā."
"Hmm. Un kas tev ir padomā?"
Stefens paraustīja plecus. "Labs jautājums. Es, protams, tagad varētu kaut kur Jeruzalemē paņemt istabu. No otras puses, tad es vairs nevarētu uzzināt, kas šeit notiek. To es vēl nezinu. Tas atkarīgs arī no tā, ko mēs šovakar laboratorijā izdibināsim." Viņš ātri uz viņu paskatījās, un viņam bija jāsaņem visa drosme, lai atjautātu: "Un tu?"
Viņas seja apmācās. "Esmu diezgan dusmīga uz profesoru. Vienkārši tā parādīt durvis. Es izīrēju savu dzīvokli uz visu izrakumu darbu laiku kādai ķīnietei, teoloģijas studentei, — jauki, vai ne? Tagad es varu ievākties vai nu pie sava brāļa, kas viņam noteikti nemaz neliksies jauki, vai pie savas mātes, kas tik jauki neliekas man. Droši vien tas novedīs pie tā, ka cs uz atlikušo laiku pieteikšos citos izrakumu darbos."
Šķita, ka saule pēkšņi atspīdēja gaišāk. Tās bija labas ziņas! Stelcns izslējās, atbīdīja savu saules platmali pakausī, piebīdījās ar krēslu viņai tuvāk un it kā ar jokainu pārdrošību aplika viņai ap pleciem roku. "Paliksim šeit cik vien iespējams ilgi un būsim viņiem par nastu," viņš uzjautrināti sacīja. "Paliksim tik ilgi, kamēr viņi mūs no šejienes izmetīs."
Viņa apskāvienu neatraidīja, un tā viņš roku, protams, atstāja tur, kur tā bija.
"Es vēlējos izmantot šo laiku, lai tiktu skaidrībā par to, vai patiešām gribu studēt vēsturi," viņa domīgi teica. "Vai arī cs to daru tikai tāpēc, ka ģimenē tā ir pieņemts. Godīgi sakot, kad cs paskatos, kas šeit notiek, es sev jautāju, vai man labāk nevajadzētu studēt uzņēmumu ekonomiku. Vai kaut ko citu, ar ko var ari nopelnīt naudu."
Stefens zem savas rokas juta viņas ķermeņa siltumu un viņas matus, kas maigi krita uz viņa apakšdelma. "Labs jautājums," viņš noteica.
Tēvs Lūkass sēdēja pie mazā, baltā galda un skatījās uz telefonu, kas uz tā stāvēja. Tas bija masīvs aparāts no melna bakelīta, tikpat vecs kā viss, kas šeit atradās. Galds atradās pie loga uz putekļaino iekšpagalmu. Vārti bija vaļā, jo viņi atkal nebija ārpusē atraduši stāvvietu savam mazajam, zilajam preču piegādes automobilim. Tad viņi to novietoja iekšpagalmā. Viņš apņēmās padomāt par to, kā, izmantojot šo izdevību, aizvest visas kartona kastes, kas jau vairākas dienas stāvēja sakrautas vienā stūrī.
Telefons. Tēvs Lūkass skatījās uz telefonu grāmatu, kas gulēja turpat pie viņa grumbainajām rokām, atvērta vienā lappusē, pie viena telefona numura, un viņš nekad nebūtu domājis, ka šis numurs viņam kādu dienu būs nepieciešams. Taču ne jau šeit, pasaules nenozīmīgākajā klosteri.
Un jau simto reizi kopš brīža, kad viņš bija ienācis mazajā, trūcīgajā birojā, viņš paskatījās augšup uz lielo krucifiksu, kas karājās pie sienas starp abiem logiem. Jēzus bija pieliccis galvu, un viņa tēls pēkšņi vairs neizskatījās kā reliģisks apgleznota koka mākslas darbs, bet gan šķita kā dzīvs. Radās iespaids, ka zem ērkšķu kroņa sūcas asinis. Viņam likās, ka Jēzus to uzlūko, viņu, tēvu Lūkasu, franciskāņu mūku, viņa necienīgo kalpu…
Vai tas viss bija tikai fantāzija? Vai meksikānis bija atļāvies ar viņu izspēlēt ļaunu joku? Nē, viņš bija jutis šī vīra satricinājumu, viņa dedzīgo ticību. Nē. Varbūt viņam bija kas iestāstīts, to nevarēja zināt. Taču katrā ziņā viņš ticēja tam, ko bija teicis.
Varbūt…
Videoieraksts, kurā redzams Jēzus Kristus! Kāda elpu aizraujoša iedoma. Kāds brīnums.
Varbūt, kāda klusa balss viņam čukstēja, varbūt tikai tāpēc viņš atrodas šeit.
Varbūt viņam jau sen iecerēta kāda loma šajā brīnumā.
Viņš pazemīgi bija kalpojis mazākajiem un ar to izrādījies šīs stundas cienīgs.