Sakiet atklāti: vai jūs manā vietā būtu labāk tikuši galā ar šo uzdevumu?
Pēc trim stundām nolaidāmies milzīgā metāla līdzenumā. Lūkodamies iluminatorā, es jutos kā pundurītis. Uz gāzes tvertnes uzrāpusies skudra droši vien saprastu mani. Un tad vēl milzu Jupiters virs galvas. Bija zudusi pat profesora parastā pašapziņa un tās vietā stājusies cieņas pilna bijība.
Līdzenums nebija pilnīgi gluds. Tajā iezīmējās platas svītras milzīgo metāla plākšņu savienojumu vietās. Šīs pašas līnijas, pareizāk sakot, to veidoto tīklu, mēs arī bijām redzējuši no kosmosa.
Metru trīssimt no mums slējās tāds kā paugurs. Mēs to pamanījām jau lidojot, kad pētījām mazo pavadoni no augšas. Pavisam bija seši šādi izciļņi. Četri atradās vienādā atstatumā cits no cita gar ekvatoru, divi — uz poliem. Tā vien gribējās domāt, ka mūsu priekšā atrodas ieejas, kas ved metāla apvalka iekšienē.
Es zinu, daudzi uzskata, ka klejot kosmonauta skafandrā pa planētu, kurai ir mazs pievilkšanas spēks un nav atmosfēras, ir ārkārtīgi aizraujoša nodarbošanās. Šie cilvēki maldās. Tik daudz kas jāatceras, jāpārbauda un jābūt gatavam uz tik daudzām nejaušībām, ka romantika nenāk ne prātā. Vismaz man tā ir. Tiesa, šoreiz es biju tik uztraukts, kad mēs izgājām no slūžām, ka neatcerējos absolūti neko.
Smaguma spēks uz «Piecnieka» ir pārāk mazs, un iet tur nav iespējams. Sasaistīti kopā kā alpīnisti, mēs slīdējām pa metāla līdzenumu, izmantojot reaktīvo pistoļu atsitiena spēku. Ķēdes abos galos atradās pieredzējuši kosmonauti Fultons un Grūvss, un jebkura pārsteidzīga iniciatīva tūlīt tika nobremzēta.
Pēc dažām minūtēm mēs nokļuvām pie mērķa — milziga, zema kupola aptuveni kilometru apkārtmērā. Bet varbūt tās ir milzīgas gaisa slūžas, kas spēj ielaist veselu kosmosa kuģi? … Vienalga, mēs varēsim tikt iekšā tikai laimīgas nejaušības pēc, jo mehānismi, bez šaubām, sen jau sabojājušies, un, ja arī nebūtu bojāti, mēs ar tiem netiktu galā. Kas gan var būt vēl mokošāk: stāvēt uz vislielākā arheoloģiskā atklājuma sliekšņa un sajust pilnīgu bezspēcību!
Nogājuši gar kupolu aptuveni ceturto daļu tā apkārtmēra, ieraudzījām metāla apvalkā rēgojamies caurumu. Tas bija neliels, pāris metru diametrā, bet tik pareizas formas, ka mēs pat uzreiz neaptvērām, kas tas ir. Tad es izdzirdu radiofonā Tonija balsi:
— Bet tas taču nav mākslīgs caurums. Mums jāpateicas par to kādam meteorītam.
— Nevar būt! — profesors Forsters iebilda. — Tam ir pārāk regulāra forma.
Tonijs palika pie sava.
— Lielie meteorīti vienmēr atstāj apaļus caurumus, ja vien trieciens nav bijis vērsts pa pieskari. Aplūkojiet malas, — uzreiz redzams, ka notikusi eksplozija. Droši vien pats meteorīts reizē ar apvalku iztvaikojis un mēs neatradīsim nevienas šķembas.
— Tas ir pilnīgi iespējams, — iejaucās King- slijs. — Cik ilgi pastāv šī konstrukcija? Piecus miljonus gadu? Brīnums, ka neesam atraduši citus krāterus.
— Iespējams, ka esat uzminējis. — Aiz priekiem profesors pat nesāka strīdēties. — Lai nu kā būtu, bet es iešu iekšā pirmais.
— Labi, — noteica Kingslijs; viņam kā kapteinim bija sakāms pēdējais vārds šādos jautājumos. — Es izritināšu divdesmit metru troses un pats apsēdīšos uz malas, lai varētu uzturēt radiosakarus. Citādi apvalks ekranēs.
Un profesors Forsters pirmais devās iekšā «Piecniekā» — šis gods viņam pēc taisnības arī pienācās.
Bet mēs sadrūzmējāmies ap Kingsliju, lai viņš varētu mums atstāstīt, ko saka profesors.
Forsters tālu netika. Kā jau varēja gaidīt, zem pirmā apvalka bija otrs. Attālums starp abiem bija tik liels, ka bija iespējams nostāties visā augumā, un, spīdinādams ar kabatas bateriju uz visām pusēm, viņš visur redzēja balstu un statņu rindas, bet vairāk arī nekā.
Pagāja vēl divdesmit četras mokpilnas stundās, līdz mums izdevās iekļūt dziļāk. Atceros, uz beigām es neizturēju un pavaicāju profesoram, kā tas gadījies, ka viņam nav ienācis prātā paņemt līdzi sprāgstvielas. Profesors apvainots pavērās manī.
Ar to, kas kuģī, pietiktu, lai mūs visus aizraidītu uz viņpasauli, — viņš atbildēja. — Taču spridzināt nozīmē riskēt, ka var ko izpostīt. Labāk centīsimies izdomāt citu paņēmienu.
Tā tik ir izturība! Starp citu, es viņu sapratu. Kāda gan nozīme vienai dienai, ja meklēts jau divdesmit gadu?
Ieeju atrada — kā jūs domājat, kurš? — Bills Houkinss. Līdzās šīs mazās planētas ziemeļpolam viņš atklāja milzīgu caurumu, savus simt metrus diametrā. Te meteorīts bija izgājis cauri abiem ārējiem apvalkiem. Tiesa, aiz tiem atklājās vēl trešais, taču, pateicoties vienai no tām nejaušībām, kādas gadās reizi vairākos miljonos gadu, tieši šai caurumā bija trāpījis otrs, mazāks meteorīts un saārdījis pēdējo apvalku. Trešais caurums bija pavisam neliels, tanī tik tikko varēja ielīst skafandrā tērpies cilvēks. Mēs ienirām tajā cits pēc cita.
Droši vien savu mūžu man vairs negadīsies pārdzīvot tik dīvainu izjūtu, kāda pārņēma mani, kad es karājos zem šī milzu jumola kā zirneklis zem
Svētā Pētera katedrāles kupola. Mēs zinājām, ka mums apkārt ir ļoti plaša telpa, taču nezinājām, cik tā liela, tāpēc ka laternu gaismā nevarēja spriest par attālumu. Šeit nebija putekļu, nebija gaisa, tādēļ gaismas stari gluži vienkārši nebija saredzami. Pavērsīsi staru pret kupolu — gaišais ovāls slīd aizvien tālāk, izplūst un beidzot pazūd pavisam. Paspīdināsi «lejup» — redzams tikai blāvs plankums, bet tik tālu, ka nekā nevar saskatīt.
Tikko jaušamā smaguma spēka ietekmē mēs lēni kritām, līdz mūs apturēja troses. Virs sevis redzēju mirgojošu aplīti tur, kur bijām ienākuši; protams, patālu gan bija, bet tomēr vieglāk ap sirdi.
Es šūpojos trosē, tumsā visapkārt zibsnīja nespodras zvaigznītes — manu biedru laterniņas, un te pēkšņi man atausa gaisma. Aizmirsis, ka visi radiofoni noskaņoti uz vienu vilni, es iebļāvos:
— Profesor, man šķiet, tā nemaz nav planēta! Tas ir kosmosa kuģis!
Un tūlīt pat apklusu, juzdamies kā pēdīgais muļķis. Mirkli valdīja saspringts klusums, pēc tam sākās neskaidrs troksnis — visi ierunājās reizē. Taču es atšķīru profesora balsi un uzreiz sapratu, ka viņš ir izbrīnījies un apmierināts.
— Pilnīgi pareizi, Džek. Ar šo kuģi «X kultūra» ieradusies Saules sistēmā.
Kāds — šķiet, Ēriks Fultons — neticīgi nokrem- šļojās.
— Pasakas! Kuģis trīsdesmit kilometru diametrā!
— Jums jau nu gan vajadzētu to izprast, — profesors iebilda negaidīti lēnīgi. — Iedomājieties, ka kāda civilizācija nolēmusi šķērsot starpzvaigžņu telpu, — kā atrisināt šo uzdevumu? Tikai tā: kosmosā samontēt vadāmu planetoīdu, kaut tas prasītu ne vienu vien gadsimtu. Jānodrošina taču vairākas paaudzes ar visu nepieciešamo, tā ka kuģim jābūt patstāvīgai pasaulei, tādēļ arī tādi izmēri. Kas zina, cik sauļu viņi aplidojuši, pirms atrada mūsējo un beidzās viņu meklējumi? Droši vien viņiem bijuši arī citi kuģi, mazāki, lai varētu nolaisties uz planētām, bet bāze tai laikā palika kaut kur kosmosā. Viņi izvēlējās šo orbītu apkārt vislielākajai planētai, kur varētu mierīgi atstāt kuģi uz mūžu mūžiem vai līdz tam laikam, kamēr to atkal ievajadzēsies. Visvienkāršākā loģika: ja bāzes kuģi palaistu orbītā ap Sauli, planētu pievilkšanas spēks ar laiku pārvērstu orbītu tiktāl, ka pēc tam kuģi vairs neatrastu. Turpretī šeit nekas tāds nevarēja notikt.
— Sakiet, profesor, — kāds ievaicājās, — vai jūs to visu zinājāt jau pirms ekspedīcijas sākuma?