— Divdaļīga ūdensstrūkla, kas veido V burtu, ir īpaša gludvaļu pazīme, — paskaidroja Marti. — Citi vaļi tādas nepūš. Turklāt šajos Carta Marina attēlos atainotas arī citas melno vaļu pamatiezīmes, to, kādi tie jūrā izskatās. Tas ir, ja īsti pēc fotogrāfijām nezini, kādiem tiem vajadzētu izskatīties.
Tas, starp citu, izklausās diezgan saprātīgi, domāja Kamilla.
— Dienvidāfrikas krastos noteiktos gadalaikos ir tūkstošiem gludvaļu, un tic parādās itin tuvu krastam, tāpēc tos ir pavisam viegli redzēt, — skaidroja Marti. — Es pavadīju trīs ziemas Kekertarsuakā, Kopenhāgenas Universitātes pētnieciskajā centrā. Proti, Grenlandē. Šaurumā starp Disko salu un llulisatu ziemās ir trīs simti Grenlandes vaļu. Outi Tervo ir pētījusi to dziesmas. Viņa stāsta, ka tās ir gandrīz tikpat sarežģītas kā kuprvaļu operas.
Kamillas skatiens slīdēja pār karti un tās savādo jūras briesmoņu kolekciju. Vienam no tiem bija uzzīmēts tāds pats rags kā pasaku vienradzim.
— Narvalis? — minēja Kamilla.
Marti pamāja ar galvu.
— Nešaubīgi. Tā lielā par upuri krastā izvilktā zivs Fēru salās ir vai nu garspurainā grinda, vai joslvalis, un tam blakus pavisam skaidri ir baltvalis.
— Un šis? — jautāja Kamilla.
Viņa norādīja uz vērša vai govs galvu, kas bija izlīdusi virs ūdens. Zem tās bija kaut kas rakstīts. Vacca marina, saburtoja Kamilla.
— Atlantijas okeānā acīmredzot tolaik peldējās arī vērši, kas prata nirt? — Kamilla provocēja.
Marti uz viņas āķa neuzķērās.
— Vacca marina burtiski nozīmē jūras govs, — teica Marti. — Parastās jūras govis jeb Stellera jūras govis tolaik bijušas arī Ziemeļeiropas krastos, tās gan izmira jau astoņpadsmitajā gadsimtā. Ir gan jāuzsver, ka Olavs Magnuss laikam nav īsti sapratis, kā jūras govis izskatās.
Olavs Magnuss pats droši vien nekad nav redzējis daudzus no kartē zīmētajiem jūras dzīvniekiem, domāja Kamilla. Vairāki zīmējumi visdrīzāk pamatojas tikai uz to, ko jūrnieki viņam stāstījuši. Kamilla paskatījās uz kartē zīmētajiem nezvēriem ar jaunu skatienu. Ziemeļu līča ledos nomedītie roņi neapšaubāmi bija pogainie roņi un pelēkie roņi, un tālāk ziemeļos ilkņainie radījumi noteikti bija valzirgi.
— Šis ir zaķronis, — turpināja Marti. — Un šie roņi, kuriem ir spuras, kas līdzinās kājām, ir vai nu jūras lauvas, vai kotiki. Viņi gan, protams, nedzīvo tik tālu ziemeļos, bet Olavs Magnuss droši vien bija dzirdējis to aprakstus un drošības pēc iezīmējis tos kartē, lai nekā svarīga tajā netrūktu.
— Un kā ar šiem dīvaiņiem, kas iezīmēti šajā vienā ezerā? — jautāja Kamilla. — Vai tas būtu Ināri ezers vai Imandra?
Kamilla aizskāra ar pirkstu trīs neparastu zivju grupu kartes augšējā labajā stūrī. Zivis bija tuklas un apaļas, un tām bija parasta divspuru aste. Bet tām bija pieci vai seši pāri šauru, pīķveidīgu spuru.
— Tā ūdenskrātuve, visticamāk, ir Baltā jūra, Olavs Magnuss laikam ir domājis, ka tas ir ezers, jo tās mute tolaik gandrīz vienmēr bija ledus aizsprostota, — paskaidroja Marti. — Tās zivis ir vai nu kādas platgalves, vai tā sauktās lauvzivis, kas ir pavisam parastas tropiskajos ūdeņos. īstās lauvzivis, protams, nav tik lielas, bet varbūt arī šajā gadījumā Olavs Magnuss ir tikai dzirdējis pārspīlētu aprakstu.
Kamillas skatiens nonāca pie Stavangeras priekšā novietota radījuma, kam bija trīsstūra formas spārni un gara aste. Bāc, daudzi no šiem īstenībā taču ir pavisam saprotami, viņa domāja.
— Šī laikam ir raja, — piezīmēja Kamilla.
— Dzeloņraja, — precizēja Marti. — Astes anatomiskās detaļas ir galīgi greizas, bet…
— Un tas bumbveidīgais radījums ir… kāds nu bija tas vārds…
— Mēnesszivs, — papildināja Marli. — Tā ir pat diezgan labi uzzīmēta. l'ad mums ir šie divi dažādie zobenvaļi, kas, starp citu, ir pārsteidzoši precīzi. Arī mūsdienās diskutē par to, vai zobenvaļus vajadzētu iedalīt divās vai, iespējams, pat četrās vai piecās dažādās sugās. Un tā šeit neapšaubāmi ir milzu haizivs.
— Milzu haizivs? Par tām tu arī jau runāji. Vai tas ir tas pats, kas vaļhaizivs?
— Tās ir divas dažādas sugas, — paskaidroja Marti. — Abas ēd planktonu un bieži izaug garākas par divpadsmit metriem, vaļhaizivs reizēm vēl mazliet vairāk. Vaļhaizivis ir tropu un subtropu suga, bet milzu haizivis labi jūtas arī mazliet ziemeļnieciskākos ūdeņos. Arī es esmu tās daudzreiz redzējis Biskajas līcī un Lamanša šaurumā.
Divpadsmit metru garas haizivis, brīnījās Kamilla. Angļu kanālā?
— Pie Lizarda raga 1999. gadā varēja redzēt vismaz divsimt haizivju baru, — stāstīja Marti. — Milzu haizivīm patīk gulšņāt jūras virsmā, līdzīgi kā vaļiem. To angliskais nosaukums nāk tieši no tā. Basking shark.
Kamilla joprojām izskatījās mazliet neticīga.
— Haizivis ir ļoti parastas jūras zivis, — apstiprināja Marti. — Mazākas sugas ir arī Somijas ūdeņos. Piemēram, pie Bengskeras bākas mīt aptuveni piecdesmit indivīdu liels parasto lapshaizivju bars. Sporta nirēji to atrada pirms apmēram piecpadsmit gadiem.
Cik gan maz ir zināms par dažādiem jūras dzīvniekiem, nodomāja Kamilla. Viņas skatiens atkal aizklīda līdz milzīgajam vēzim, kas savās spīlēs turēja nelaimīgu cilvēku, kurš bēdīgi spirinājās.
— Un kā ar šiem vēžiem? Tu taču neapgalvosi, ka arī tie ir reāli dzīvnieki?
— Astoņspīļu vēzis ir milzu tinteszivs, un desmitspīļu vēzis — milzu kalmārs, — Marti pašpārliecināti teica. — Milzu kalmārs ir gan vikingu krakens, gan grieķu hidra. Dabaszinātnieki 1861. gadā apstiprināja, ka milzu
kalmāri nav tikai pasaku tēli. Bet visinteresantākais ir tas, ka kartē uzzīmēts arī radījums, kam ir četrpadsmit aptuveni vienāda garuma taustekļu.
— Nu tad beidzot kaut kas, — teica Kamilla. — Patiešām!
Viņai nebija ne jausmas, kāpēc tas, pēc Marti domām, ir svarīgi.
— Vai senlaiku jūrasbraucēji redzēja milzu kalmārus tik bieži, ka pamanīja, ka tie pieder divām dažādām sugām? — Marti skaļi nodomāja.
— Architeuthis jeb milzu kalmārs un mesonychoteuthis jeb kalmārs koloss. Mēs taču paši esam to sapratuši tikai apmēram pēdējos desmit gados. Tas četrpadsmit taustekļu radījums varētu būt mesonychoteuthis jo taustekļu garuma atšķirība nav sevišķi liela. Lai arī taustekļu skaits, saprotams, nav pareizs.
Kamilla skatījās uz jūras briesmoņu vidū novietotajām burulaivām. Tās bija skaidri un gaiši mazākas nekā lempīgie radījumi, kurus Marti uzskatīja par gludvaļiem. Viduslaiku burulaivas nebija īpaši lielas, domāja Kamilla. Tajās ceļojošie cilvēki visu laiku bija tuvu ūdenim. Kuģos nebija mašīnu, kas būtu aizbiedējušas jūras dzīvniekus. Kad kļuva rāms, tie apstājās. Citiem vārdiem, tie bija mierīgi atradušies jūrā garus laika sprīžus tieši tad, kad iespējas redzēt retus dzīvniekus bija sevišķi labas.
Tomēr milzu kalmārs noteikti arī tolaik bija salīdzinoši rets, domāja Kamilla. Viņa atcerējās kaut kur dzirdējusi, visdrīzāk kādā televīzijas dokumentālajā raidījumā, ka tie paceļas līdz ūdens virsmai tikai izņēmuma gadījumos, parasti tad, kad ir tuvu nāvei. Ieraudzīt milzu kalmāru no laivas vai maza kuģa droši vien bija ļoti biedējoši. Turklāt sastapšanās lielākoties bijusi ļoti ātra, vikingiem nebija niršanas piederumu, peldpleznu vai masku.
Milzu kalmārs neatgādināja tādu dzīvnieku, ko viduslaiku ziemeļeiropieši būtu pazinuši ierastajā vidē. Varbūt vēzis bija tuvākais salīdzinājums, kas viņiem ienācis prātā. Tam bija apmēram tāds pats daudzums dažādu izaugumu kā milzu kalmāram. Turklāt, ja padomā, kā vēža galva ar tā acīm un čaulu izskatījās, aplūkojot tuvumā, tad varbūt vēzī un tā krāsojumā bija kaut kas tāds pats kā milzu kalmāram, kas uz mirkli izbāzis savu galvu virs ūdens. Lai arī lielais milzu kalmārs noteikti bija vismaz miljons reižu lielāks.