Vispirms dzīvnieki viņam kā bija logs uz citām patiesībām. Uz pasaulēm, kurām cilvēks spēj tikai šad tad mazliet pieskarties, bet kuras viņš nekad nevarēs izprast līdz galam.
Lielās pilsētās Marti vienmēr bija juties mazliet nemierīgs. Tās, viņaprāt, bija kā skudru pūžņi, kukaiņu metropoles, kas atradās ārpus citu saprātīgu sugu ietekmes. Cilvēks gandrīz visu laiku pavadīja tikai ar savējiem un dienu no dienas atkārtoja precīzi tādas pašas kustības, tādus pašus žestus, tādas pašas darbības. Arī cilvēku rīkotie kultūras pasākumi, mākslas izstādes, koncerti un filmas, pēc Marti domām, savā ziņā bija daļa no tās milzīgās pasaules, ko cilvēki būvēja paši sev un saviem sugasbrāļiem, un no vissliktākās puses tas viss bija vienīgi klaustrofobisks labirints.
Dabas sniegtā pieredze viņam bija daudz svarīgāka, jo tā nepārvaldīta pastāvēja ārpus viņa sugas. Mežonīgā un neparedzamā pieredze. Kaut kas pavisam citāds.
Karstās pavasara dienās putnu novērošanas tornī, kad augstu debesīs starp gaisa strāvām riņķoja simtiem savu vārdu saucošu dzērvju un daudz zemāk laidelējās daži spalgi kliedzoši klijāni — tik zemu, ka viņš jau baidījās, ka tie ar nagiem aizķers galvvidu, — viņš brīžiem spēja iedomāties sevi gluži citā pasaulē. Tāpat viņš bija juties arī pirms daudziem gadiem, tajā maģiskajā dienā Boka del Soledad, kad viņi ar Izabellu bija peldējuši mazā laiviņā starp tūkstošiem pelēko vaļu. Redzeslokā visu laiku bija vismaz trīsdesmit piecas saulē dzirkstošas ūdensstrūklas. Par viņiem piecsimt reižu smagākie vaļi cits pēc cita bija peldējuši pie laivas, diedelējot glāstus kā pie cilvēkiem pieraduši klēpjsunīši. It kā tie nebūtu piederējuši citai, bet viņu — cilvēku pasaulei.
Saule pacēlās augstāk. Kad tā mazliet pagriezīsies, tā diemžēl sāks spīdēt tieši acīs. Bet līdz krastam bija vēl tikai daži kilometri.
Viņa priekšā tagad bija miniatūrs arhipelāgs, ko veidoja vismaz simt līdzeni nogludinātu saliņu un asi, raupji akmeņi, kas stāvus pacēlās virs jūras. Tic bija prāvi, smaili vadakmeņi, un virs ūdens varēja redzēt tikai to virsotnes. Viņš zināja, ka dziļumā ir simtiem mazāku akmeņu, kas nav gluži tik lieli, lai izsniegtos cauri piecus sešus metrus dziļajam ūdens matracim.
Tā bija ideāla vieta, kur dzīvot un mājot, ja te gadītos pelēkais ronis. Turpretī laivotājiem, par spīti mūsdienu navigācijas ierīcēm, šī teritorija bija īsts murgs, pat ar kajaku tur varēja izpeldēt tikai tad, ja jūra bija pavisam mierīga.
Viņš pabrauca garām milzīgam jūras dibena smiltis gulošam vadakmenim. Tas bija augstam tornim līdzīgs akmens stabs, kas pacēlās no dziļumiem gandrīz līdz virsmai, bet Marti zināja, ka laiviņas iegrime ir tik maza, ka tā nesaskrāpēta pārpeldēs akmeni. Turklāt smailīte bija tik viegla, ka niecīgs pieskāriens tās apakšai nenodarītu kaitējumu. Tās dibens jau bija tūkstošiem līdzīgās sadursmēs iegrebtu zīmju izrakstīts.
Akmeņu apveidi ieslīdēja viņa redzeslokā smailītes abās pusēs, it kā apakšā būtu dzelmē nogrimušu milžu armija. Kādā mirklī viņš redzēja arī ātru plūdlīniju zibsni, kad jauns pelēkais ronis slēpdamies ienira starp diviem lieliem bluķiem. Tad jau akmeņi bija aiz muguras, un viņš uzņēma ātrumu, izbaudīdams saspringumu un sāpes, kas pamazām uzradās plecos un rokās, izbaudīdams to, kā viņa muskuļi spēj vēl izturēt pēc tik gara daudzu stundu ceļa, kā tie vēl jaudā saspringt jaunai piepūlei un dzīt laivu uz priekšu ar joprojām lielu ātrumu.
Kad viņš nokļuva krastā, jūra vēl aizvien bija neparasti mierīga. Akmens bluķu un mākoņu atspulgi ūdenī iezīmējās skaidri un detalizēti. Viņa lielā zemnieku burulaiva Seikkailu mierīgi šūpojās starp boju un enkuru. Krasta smiltīs staigalēja pāris jūras žagatu ar burkānkrāsas knābjiem, un gāginādams garām palidoja bars meža zosu.
Debesis bija dzidri zilas. Diena būs skaista. Arī nakts bija bijusi maiga, jūras ūdens no ilgās svelmes bija sasilis tik dziļi kā reti kad.
Viss ir tā, kā tam arī jābūt, viņš domāja. Viss ir ideāli, man nekā netrūkst. Nekā tāda, ko patiešām vajadzētu, nekā tāda, kas mani tiešām interesētu.
Izņemot, protams, sievu un bērnus, viņam ienāca prātā.
Bet arī to viņš, visticamāk, nespētu. Varbūt kādreiz, bet vēl ne. Ne agrāk kā tad, kad viņš būs aplaizījis savas rētas un atkopies no tās katastrofas, par kādu izvērtās viņa iepriekšējās attiecības. Viņam un Līsamaijai nekad nebūtu vajadzējis saiet kopā. Atskatoties atpakaļ, viss projekts bija piedzimis
jau nedzīvs un nolemts iznīcībai no pirmajiem mirkļiem. Abi tikai bija meklējuši sabiedroto.
Pēc Marti domām, mīlestība bija, maigi izsakoties, viena vienīga elle, un, ja viņš kādreiz varētu izvēlēties ņemt sev jaunu sievu, plaušu vēzi vai tuberkulozi, viņš visdrīzāk izvēlētos kādu no abiem pēdējiem. Pret visām zināmajām antibiotikām rezistentā tuberkuloze nogalinātu ātrāk nekā jauna sieva, un ar plaušu vēzi būtu vieglāk sadzīvot.
Dzīvošana vienam bija labs, harmonisks risinājums. Cilvēku attiecības nesa līdzi tikai strīdus, konfliktus un grūtas izvēles un arī citādi padarīja dzīvi nepatīkamu un sarežģītu. Ja gribas dzīvot mierīgi un laimīgi, skaidrs, kādam jābūt pamatnoteikumam: izvairīties no tuvām attiecībām, it kā tās būtu nāvējoša slimība.
Marti uzstūma kajaku krasta smiltīs un izstaipīja muskuļus. Tad viņš iegāja iekšā un novilka slapjās drēbes. Viņš ievēlās gultā, pārvilka sev pāri segu un gandrīz uzreiz arī iemiga.
Viņš pamodās jau pēc dažām stundām, kad saule sāka spīdēt acīs. Man būtu vajadzējis nolaist žalūzijas, viņš nodomāja. Viņš aizgāja tās aizvērt un mēģināja vēlreiz notvert miegu, bet no tā nekas nesanāca. Viņš vairs neiemiga.
Marti apmeta halātu un devās uz virtuvi. Uz sienas bija lielizmēra karte, kas bija izveidota no divpadsmit mazākām jūras kartēm. Viss kopums noklāja lielāko daļu virtuves ziemeļu sienas. Zilo jūru izrakstīja simtiem lielu un tūkstošiem mazāku salu. Tomēr kartē nebija attēloti Somijas ūdeņi, bet gan Halonas arhipelāgs Vjetnamā.
Marti iepildīja automātā ūdeni un kafiju un izgāja laukā pēc dienas pasta. Pāri zemu pārlidoja vairāki desmiti dzērvju un piepildīja debesis ar kliedzieniem.
Marti bija uzskatījis putnus par mūslaiku dinozauriem, jau pirms šis viedoklis tika atzīts oficiāli. Tieši tā iemesla dēļ viņu visvairāk interesēja sugas, kuru veidols, pēc viņa domām, tādā vai citādā veidā līdzinājās dinozauru pasaulei vai bija kā citādi aizvēsturisks. Ķā dzērves, jūras kraukļi, gārgaļveidīgie un pelikāni. Pa lauku soļojoša dzērve viņam atgādināja velosireptorus un citas krīta perioda plēsīgās ķirzakas.
Jauns baltastes briedis metās bēgt, kad viņš pienāca pie pastkastītes. Viņš apbrīnoja tā graciozās formas un augstos lēcienus. Baltā aste zibēja cauri kokiem vēl ilgi pēc tam, kad dzīvnieku citādi vairs nebija iespējams izšķirt. Baltastes briedis bija šai zemē ievesta sveša suga, bet Marti, atšķirībā no daudziem šaurpierainiem kolēģiem, pret to neiebilda. Viņaprāt, tā gluži vienkārši bija viena no planētas skaistākajām zīdītāju sugām, tikpat piemīlīga kā Āfrikas krūmāži vai lielais kudu.
Tagad man ir viss, viņš vēlreiz nodomāja. Man tagad ir viss, ko man vajag. Ne pēc kā neilgojos. Viņš juta sevi laimīgi ieņurdamies.
Pastkastītē bija daži rēķini, pāris reklāmu — un no Vjetnamas atnākusi vēstule, no Kienas Huas Kao. Uz aploksnes bija divas skaistas pastmarkas, kurās attēloti Vjetnamas dzīvnieki. Pelēkais vērsis un ūdensbifelis. Labi izvēlēta tēma, Marti domās nosmaidīja. Bet kāpēc Hua viņam raksta?