— Vari ievilkt elpu un atlaist manu roku, — piezīmēja Marti.
Kad lidmašīna pieripoja tuvāk terminālim, gaiss ātri kļuva karstāks.
— 'Iagad ir vasara, — apliecināja Marti. — 'temperatūra labākajā gadījumā varētu būt trīsdesmit.
— Vai nu mēs netiksim galā.
Viņi izkāpa no lidmašīnas, un viņus apņēma karsts, mitrs gaiss. Marti uzreiz sajuta daudz pazīstamu smaržu, kas plūda no lidostas apkārtnes. Viņš bērnību bija pavadījis Vjetnamā un vienmēr jutās kā mājās, kad šeit atgriezās.
Kiena Hua Kao gaidīja viņus ielidošanas zālē. Viņa priecīgi pamāja, ieraudzījusi Marti un Kamillu.
— Tu noteikti esi Kamilla, — teica Hua. — Ir patiešām patīkami tikties.
— Es patiesi priecājos,— Kamilla apstiprināja.
Hua bija jauna un slaida, varbūt divdesmit piecus gadus veca sieviete. Viņai bija draudzīga seja un priecīgs, pievilcīgs smaids. Salīdzinājumā ar vjetnamiešu sievietēm viņa bija gara, bet tāpat krietni īsāka nekā Kamilla.
Marti bija stāstījis Kamillai, ka Hua mācījusies Oksfordas Universitātē jūras viļņu fiziku un gribējusi palīdzēt Vjetnamai attīstīt elektrības ražošanu, kas balstīta uz jūras viļņu enerģiju. Šī joma Vjetnamā tomēr vēl nebija sākusi attīstīties cerētajos tempos, un Hua bija spiesta samierināties ar slikti atalgotu lektores darbu Hanojas Universitātē. Pēc Marti teiktā, viņa varētu dabūt darbu savā jomā kādā Eiropas uzņēmumā, kad vien vēlētos. Hua tomēr nebija pārāk labi iejutusies Eiropā un gribēja dzīvot savā dzimtajā zemē. Viņa ēsot teikusi Marti, ka Eiropā ir pārāk auksts un cilvēki ir pārāk norobežojušies, lietišķi un bēdīgi. Kamilla bija brīnījusies par pēdējo teikumu, jo viņa vienmēr bija domājusi, ka tieši aziāti ir stīvi un lietišķi.
Hua viņiem bija rezervējusi taksometru, kura vadītājs, šķiet, bija viņas mazais brālēns. Mazliet vēlāk viņi jau brauca cauri ūdens klātajiem rīsa laukiem. Tajos ganījās slinki un nesteidzīgi lielragaini ūdensbifeļi. Rīsi droši vien vēl nav iestādīti, Kamilla domāja. Neveiklie bifeļi taču būtu sabradājuši asnus.
— Ūdensbifeļi ir tik lieli un to izskats tik draudīgs, ka tos varētu uzskatīt par bīstamiem, — teica Marti, — lai gan patiesībā tie ir ļoti draudzīgi un rātni dzīvnieki.
Ūdensbifelis pēc dabas ir gandrīz pilnīgs pretstats saviem mežonīgajiem radiniekiem, piemēram, Āfrikas bifeļiem vai Eiropā agrāk dzīvojušiem savvaļas vēršiem. Bifelis ir Āfrikas bīstamākais sauszemes dzīvnieks, un arī savvaļas vērši ir ļoti agresīvi un biedējoši radījumi, savukārt ūdensbifeļi, pēc Marti domām, bija vismīļākās un rāmākās būtnes, kādas uz planētas var atrast.
Apkārtne ātri kļuva pilsētnieciskāka. Neskaitāmas jaunceltnes aprija pāri palikušos rīsa laukus. Satiksme kļuva blīvāka. Mašīnu joprojām bija salīdzinoši maz, toties mazu mopēdu un jaudīgu motociklu vairāk. Pulkā bija arī pa kādam riteņbraucējam. Iela sāka pārvērsties apaļu ķiveru jūrā. Kamilla ievēroja, ka gandrīz visi bija ģērbušies rietumnieciskās drēbēs. Viņa redzēja zilus džinsus un džinsu jakas, rūtainus flaneļa kreklus, kreklus ar baltām apkaklītēm un adītus džemperus virs tiem. Viņa bija gaidījusi, ka vjetnamieši būs ģērbušies tradicionālāk vai tādā pašā stilā kā ķīniešu komunisti, tomēr gan Mao stila apģērbus, gan tradicionālās sieviešu ao dai kleitas redzēja maz.
Ielās bija manāmi arī kareivji un policija, taču Kamillai šķita, ka viņu bija pārsteidzoši maz. Helsinkos droši vien ir apmēram tikpat daudz policistu, vismaz, ja pieskaita likumsargus policijas automašīnās. Kamilla iepriekš bija domājusi, ka Vjetnama būs tāda kā militāra valsts, bet tā laikam nav.
— Cik labi Marti runā vjetnamiski? — Kamilla vaicāja Huai.
Hua pasmaidīja, bet uz jautājumu neatbildēja.
— Saki vien godīgi, kā domā, — aicināja Marti. — Es nezaudēšu dūšu, ja tu tā darīsi. >
— Vjetnamiešu valoda eiropiešiem ir pārāk sarežģīta, — Hua diplomātiski teica.
Kamilla smējās.
— Tā acīmredzot ir saudzīgā atbilde.
— Vjetnamā ir seši tā sauktie toņi, — stāstīja Marti. — Viena zilbe parasti ir vesels vārds, taču tas var nozīmēt pavisam ko citu, atkarībā no tā, kā to izrunā. Dažādu skaņu augstumi ir trīs, un piedevām konkrētos toņos skaņas augstums var būt vai nu kāpjošs, vai krītošs. Hui tonī tas vispirms paceļas un tad nolaižas, va tonī skaņas augstums vispirms nolaižas un tad paceļas.
— Ahā, — teica Kamilla. — Izklausās viegli!
— Tā nu vis nav, — apliecināja Marti. — Piemēram, vārds ma nozīmē gan “māte”, gan “gars”, “rīsa dēsts”, “kaps”, “zirgs” vai vietniekvārdu “kurš” atkarībā no tā, kādā tonī to izrunā.
Varbūt tad es mācīšos tikai spāņu valodu, nodomāja Kamilla.
— Tātad tu man mēģini pateikt, ka nerunā vjetnamiski? — Kamilla iedzēla.
— Nē, Marti, starp citu, runā gan vjetnamiski, turklāt pārsteidzoši labi, — apstiprināja Hua. — Viņš tikai šad tad pieļauj… jautras kļūdiņas.
— Hua vispār kā vjetnamiešu sieviete ir gatavā raganiņa, — Marti, saldi smaidot, atzīmēja. — Parasti vjetnamieši ir draudzīgi, pieklājīgi un patīkami.
— Paldies! — nosmējās Hua.
— Turklāt es gribētu pievērst uzmanību tam, ka franču kolonijas pārvaldes aprindās agrāk atrada vien trīs ierēdņus, kas nosacīti brīvi runāja vjetnamiešu valodā, — Marti aizstāvēja savas valodas prasmes.
— Varbūt tas kaut ko pasaka arī par viņu attieksmi, — piezīmēja Kamilla.
Viņi pabrauca garām pagodai, budistu lūgšanu namam. Tam gandrīz blakus atradās celtne, kas Kamillai izskatījās pēc hinduistu tempļa.
— Vai šeit ir arī hinduisti? — jautāja Kamilla.
— Pavisam maz, — atbildēja Hua. — Bet šeit arī vecos hinduistu tempļus uzskata par svētām vietām un apkalpo arī tos. Gan vjetnamieši, gan Vjetnamas ķīnieši.
— Kas šeit ir galvenā reliģija? — jautāja Kamilla. — Budisms?
— Situācija ir mazliet līdzīga kā Ķīnā, — stāstīja Marti. — Lai ari Vjetnama un Ķīna ir vairākkārt asiņaini cīnījušās viena pret otru, to kultūrās ir daudz līdzīgā. Es teiktu, ka gandrīz visi vjetnamieši noteikti kādā mērā ir arī budisti. Tātad arī tie, kas tādi oficiāli nav. Otrs svarīgs virziens ir sentēvu godināšana. Tā ir ļoti dziļi vjetnamiešu kultūrā. Ķīnā daoisma un konfūcisma filosofija ļoti ietekmē arī cilvēku pasaules skatījumu. Vjetnamieši runā par Tam Giao, trīsvienīgu — budisma, konfūcisma un daoisma — ticību, taču aiz tās ir arī dažādas animisma noskaņas. Tomēr es teiktu, ka vjetnamieši ir daudz vairāk budisti nekā jebkas cits.
— Interesanti, — piezīmēja Kamilla.
Mopēdu un motociklu taures un divriteņu zvaniņi džinkstēja, zvanīja un tūtināja visās pusēs bez pātraukuma. To skaņas sajaucās ar kafejnīcu un restorānu priekšā skanošu mūziku. Ielu malās bija aizvien vairāk mazu būdiņu. Tajās pārdeva visu iespējamo, sākot ar pulksteņiem, mobilajiem telefoniem, MP3 atskaņotājiem, Simputer plaukstdatoriem un vērtīgiem datoriem un beidzot ar sandalēm un somām. Vēl uz ietvēm bija izklāti audumi un izlikti augļu un dārzeņu grozi. Kamilla redzēja kartupeļus, sīpolus, šampinjonus, mango, avokado, banānus un milzīgus maizeskoka augļus.
— Vjetnama ir ziemeļu-dienvidu virzienā iegarena zeme, un augstumu atšķirības ir tik lielas, ka šeit var audzēt gandrīz jebko, sākot ar āboliem un beidzot ar mitro tropu augļiem, — Marti apgaismoja. — Svaigus augļus var dabūt visu cauru gadu, jo kaut kur vienmēr ir lietus sezona.