— Ha, mēs taču arī supermārketos varam dabūt svaigus augļus visu cauru gadu, — teica Kamilla.
— Tie taču svaigumu nav pat redzējuši! — smējās Marti.
Gaiss bija tik pilns dūmu un cita piesārņojuma, ka tas dedzināja Kamillas plaušas un kniesa kaklā un acīs. Viņa pamanīja, ka putnu ir ļoti maz. Vai cilvēki tos ēd, viņai ienāca prātā.
— Vai kaut kas šeit ir tāds pats kā pie mums Eiropā? — jautāja Kamilla. — Kā, piemēram, laika skaitīšana?
Hua priecīgi nosmējās.
— Protams, visi zina arī Rietumu laika skaitīšanas sistēmu, bet mums
ir ari pašiem sava. Pēc vjetnamiešu laika skaitīšanas jūsu pirmais gads ir mūsu 2637. gads, bet katrs mūsu mēnesis ir 29 vai 30 dienu garš, tā ka mūsu gadā ir tikai 355 dienas.
— Okei, tātad tagad tā kā būtu gads…
To ir diezgan grūti izrēķināt bez kalkulatora, Kamilla domās iesaucās.
— Mums ari nav gadsimtu, mēs lietojam 60 gadu posmus, — paskaidroja Hua. — Sešdesmit gadu ir viens hui. Katrs hui tālāk iedalās sešos desmit gadu posmos jeb kan un vienlaikus ari piecos divpadsmit gadu posmos jeb kī. Kan ir desmit dažādi un kī divpadsmit dažādi, un katra gada nosaukums sastāv no viena kan un viena kī.
Senāk viss droši vien bija daudz vienkāršāk, Kamilla domāja. Tad, kad mēs vēl domājām, ka pastāv tikai Eiropa un Krievija un kaut kur mazliet tālāk varbūt vēl Amerika. Nav nekāds brīnums, ja daži tā baidās, ka pasaule pēkšņi ir izaugusi daudz plašāka un sarežģītāka.
— Piemēram, gjap nozīmē ūdeni dabā un at ūdeni mājās, abi tātad ir kan, — Hua vēl turpināja. — Kī nosaukumi vienmēr ir dzīvnieki, kā sū jeb ūdensbifelis vai tsin jeb pūķis. Tā ka gada nosaukums var būt, piemēram, gjap tsin, kas nozīmē dabā esoša ūdens un pūķa apvienojumu.
Tātad, ja Marti tagad atradīs jūras pūķi, šim gadam vajadzētu gan būt gjap tsin, domāja Kamilla. Vienīgi tik lielas un tradicionālas sistēmas gan laikam neiespaidos viena maza ekspedīcija, viņa izlaboja savu domu.
Hua tieši Hanojas centrā viņiem bija noīrējusi piecistabu dzīvokli uz diviem mēnešiem, īre bija divi simti dolāru mēnesī.
— Ir gan tas visai dārgi, — sūdzējās Hua. — Bet tik un tā sanāk daudz lētāk nekā viesnīca.
— Tas ir gluži lieliski, — apliecināja Kamilla.
— Jūs droši vien gribat atpūsties pēc garā lidojuma. Tā ka es nu iešu un atgriezīšos rīt no rīta.
— Kā tu domā, kad mēs varētu doties uz Halonu? — Marti jautāja.
— Jūs līdz dienas beigām varētu atpūsties Hanojā un mazliet aplūkot apkārtni, kamēr es nokārtoju lietas līdz galam. Tu man tam nedevi sevišķi daudz laika!
— Tam nu ir jāpiekrīt, — teica Marti. — Cik tālu tu esi?
— Laivas ir noīrētas, un gandrīz visas nepieciešamās mantas ir jau ieceltas tajās.
— Un visādas atļaujas? — jautāja Kamilla.
Hua uz Kamillu dīvaini paskatījās.
— Vjetnamiešu ierēdņi ir… nu, teiksim, mazliet konfūciski.
Kamilla pagriezās pret Marti.
— Hua grib teikt, ka vietējie birokrāti reizēm mēdz būt diezgan lēni,— paskaidroja Marti. — Reizēm pat ļoti lēni. Lai gan tā nav vienmēr, nepavisam. Viss ir atkarīgs no lietas. Vjetnamieši, starp citu, parasti ir apbrīnojami izdarīgi un kārtīgi strādātāji. Kad vjetnamieši nolēma ražot kafiju, nepagāja ne desmit gadu, kad Vjetnama bija pasaules otrā lielākā kafijas eksportvalsts, bet atļauju došana ārzemniekiem… nu, jā.
— Oficiālu atļauju saņemšana ar šādu grafiku būtu milzu pārbaudījums, — Hua apstiprināja Marti vārdus. — Tā ka mums tādu nav. Tātad oficiāli jūs esat tikai tūristi, kas grib iepazīt Halonas līča ainavas un panirt. Kas vispār jau ir patiesība.
Jācer, ka ar šo nesanāks problēmas, Kamilla domāja.
— Un ja 11u kāds ievēro to mūsu eholoti? — jautāja Kamilla.
— Tā oficiāli pieder Kvoka kungam, — paskaidroja Hua. — Fu Kvokam Ngujenam, mūsu laivas kapteinim.
Stāsts izklausījās ticams un diezgan saprotams. Man nevajadzētu satraukties, domāja Kamilla.
— Tātad rīt uz Halonu? — pārjautāja Marti.
— Tā esmu domājusi, — teica Hua.
Kad Hua aizgāja, Kamilla vispirms iegāja vēsā dušā. Tad viņi devās uz pretējo restorānu un pasūtīja kafiju un ēdienu, kas sastāvēja no sēnēm pildītiem pavasara rullīšiem un rīsiem. Kopā ar to abi paņēma arī pa pudelei Ba-ba-ba jeb 333 alu.
— Šeit, ziemeļos, pavasara rullīšus ^auc nem, — apgaismoja Marti.
— Piemēram, nem ran un nem sai gon. Dārzeņu rullītis ir nem rau, un lielāks, pašu rullēts pavasara rullis — banh tra. Pamēģini šo!
Marti pasniedza Kamillai pudeli brūnas mērces.
— Soja?
— Nē. Tā ir no dažādām pūdētām zivīm taisīta mērce.
— Man šķiet, es labāk atteikšos!
— Nu, pamēģini, tā ir garšīga.
Kamilla aizdomīgi paskatījās uz Marti, tad paņēma pudeli un izkratīja no tās dažus pilienus uz viena pavasara rullīša gala.
— Mmm, tiešām, — viņa piekrita. — Interesanta garša, taču laba.
— Es taču teicu!
Pabeiguši maltīti, viņi pastaigājās gar centrālo tirgu uz dienvidiem. Abi pagāja garām neskaitāmiem veikaliem un būdām. Cik gan liela daļa no visām tām mantām ir pirātiskas kopijas, domāja Kamilla. Droši vien vismaz deviņdesmit procenti no visiem CD un DVD diskiem. Varbūt visi. Vai cilvēkiem vispār bija līdzekļi īstām, licencētām kopijām? Arī liela daļa piedāvāto ceļvežu un citu grāmatu izskatījās pēc kopētāju radītām pirātiskām versijām. Privātā uzņēmējdarbība plaukst un zeļ, domāja Kamilla. Varbūt tas bija labi.
— Pastaigāsim vēl mazliet? — jautāja Marti.
— Kāpēc ne.
Viņi turpināja iet uz priekšu un nonāca pie maza ezera vai drīzāk liela dīķa. Krastos auga veci, resni koki. Šur tur bija soliņi, uz kuriem sēdēja cilvēki: jauni pāri, sirmgalvji, ģimenes ar bērniem. Dīķa ūdens bija pelēkbrūns un duļķains.
— Hoana Kjema ezers, — teica Marti. — Atdotā zobena ezers. Karalis Lī Tai Lu, ko labāk pazīst ar vārdu Le Lojs, reiz dabūjis no debesīm mītisku zobenu, kas viņam palīdzējis aizdzīt no zemes ķīniešus.
Viens no soliņiem atbrīvojās, un viņi piesēda atpūtināt kājas.
— Kad ķīnieši bija Vjetnamā? — jautāja Kamilla.
— Le Lojs cīnījās ar Ķīnas Minu dinastiju piecpadsmitajā gadsimtā. Bet pirms tam maza daļa Ziemeļvjetnamas piederēja Ķīnai vairāk nekā tūkstoš gadu. Tā kļuva neatkarīga 938. gadā pēc mūsu laika skaitīšanas. Kad mongoļi pārvaldīja Ķīnu, Hubilajhans mēģināja ieņemt Vjetnamu,
taču dabūja pa purnu. Diezgan spēcīgi. Mongoļu armija bija spēcīgākā kara mašīna, kādu zeme jebkad bija redzējusi, taču Vjetnamas džungļos arī tā noklepojās un izdzisa.
— Izklausās kaut kā pazīstami, — piezīmēja Kamilla.
— Tā gan, — apstiprināja Marti. — Vjetnamiešiem ir slikts paradums meklēt kašķi ar pasaules lielākajiem karotājiem un samalt tos kotletēs. Bieži gan par diezgan lielu cenu.
Vēsture tiešām atkārtojas, Kamilla domāja.
— Pagājušajā gadsimtā Ziemeļvjetnama vispirms sakāva Francijas un tās koloniju impērijas armijas un uzreiz pēc tam Savienotās Valstis un to sabiedrotos, — atgādināja Marti. — Lai arī Ziemeļvjetnamā tolaik nebija vairāk par piecpadsmit miljoniem iedzīvotāju un tur norisinājās pilsoņu karš pret zemes dienvidu dalu.
Ezera vidū bija maza saliņa, uz kuras auga zāle un zemi krūmi. Uz salas bija arī kaut kas, kas izskatījās pēc veca tempļa vai pils drupām. Divas lielu arkveida koku rindas un izrotāts ķīniešu stila jumts. No jumta pacēlās masts, un tā galā bija pamatīga piecstaru sarkanā zvaigzne.