— Mazliet tāda kā baznīca, — piezīmēja Kamilla.
— Ngoka Sona templis, — teica Marti. — Varbūt šeit vispār vajadzētu runāt par piecvienības, ne trīsvienības ticību. Eiropā mūsdienās domā, ka komunisms ir miris, bet pasaulē tagad oficiāli ir daudz vairāk komunistu nekā jebkad agrāk.
Marti nošūpoja galvu un smagi nopūtās.
— Aukstā kara laikā amerikāņus brīžiem pārņēma panika, kad Vjetkongs aizsūtīja dažus vīrus uz Laosu. Zeme pēkšņi kļuva par Savienoto Valstu karavadoņu superlielceļu, pa kuru Ķīnas komunistu armijas varētu iemaršēt Mjanmā, Taizemē un tālāk Indijā. Visas Āzijas valstis draudēja pēkšņi sagāzties kā domino kauliņi.
Marti piepeši kļuva nikns.
— Es tikai nesaprotu, kā kāds varēja,uztvert Laosu par ziemeļu-dienvidu virzienā vedošu lielceļu, — viņš norūca. — Visa zeme bija vieni vienīgi kalni un džungļi. Tā bija pilna stāvu aizu, kas šķērsoja zemi no
austrumiem uz, rietumiem, un grūti pārvaramu upju ieleju. Sarežģītāku apgabalu uz šīs zemeslodes vēl var atrast vien Jaungvinejas salās. Komunistiem noklāts sarkanais paklājs, kiss my ass!
Vēlāk nenoliedzami bija grūti saprast, kā amerikāņi varēja ticēt savām idejām, domāja Kamilla. Viņiem neizprotamā veidā bija izdevies nohipnotizēt sevi un citus. Barā stulbums sakoncentrējas.
— Bet to, ka Ķīna norobežoja Āfrikas rietumzemes un uzvarēja visu pasauli sava veida ekonomiskajā pasaules karā, neviens pat nepamanīja, — Marti noburkšķēja. — Jo mūsdienās ir karš pret terorismu, ne vairs karš pret komunismu. Mēs redzam tikai to, ko gribam redzēt. Vai arī, ko sagaidām. Padomā tagad kaut vai par Fukušimu. Kodolenerģijas pretiniekiem tas bija kā atgādinājums par atomelektrības riskiem, un atomenerģijas atbalstītājiem — pārliecinošs pierādījums atomenerģijas staciju drošībai.
— Kā tas Le Loja zobens ir saistīts ar šo ezeru? — Kamilla mainīja sarunas tematu.
— Kad Le Lojs airējās pa ezeru, no tā dziļumiem pacēlās milzīgs zelta bruņurupucis. Le Lojs atdeva tam zobenu, un bruņurupucis atdeva to īstajiem īpašniekiem. Tātad dieviem.
— Izklausās ļoti ticami, — piezīmēja Kamilla.
— Šajā ezerā joprojām ir bruņurupuči, — Marti teica. — Tādi krietni lieli. Rafetus leloii, angliski sword lake tortoise. Viens 1968. gadā miris indivīds bija vairāk nekā divus metrus garš.
— Nemānies! Tur taču nekā nevar būt.
Kamilla neticīgi skatījās uz dīķa virsmu. Tā bija nosegta ar bieziem, līganiem augiem un atkritumiem. Ūdens bija patiešām netīrs, gandrīz melns.
— Tie tur ir gan, — apliecināja Marti. — Tos tikai ir pārsteidzoši grūti redzēt. Runā, ka tie nesot laimi, ja kādu ierauga.
— Vai paliksim skatīties?
— Nezinu, vai ir vērts. Esmu jau daudz reižu mēģinājis, taču vēl nav laimējies. Bet 1968. gadā mirušais indivīds ir izstādīts tajā templī. Vai gribi iet to apskatīties?
Kamilla svārstījās. Viņa skatījās uz mazo ezeru un juta, ka garastāvoklis sašļūk. Viņa mēģināja noteikt ezera dziļumu. Tam vajadzētu būt apmēram puskilometru garam un varbūt pārsimt metru platam. Marti redzēja, ka Kamillu kaut kas nomāc.
— Vai kaut kas nav kārtībā? — viņš jautāja.
— īsti ne, — Kamilla izvairīgi teica. — Man tikai ienāca prātā, ka ir gan šī mūsu operācija tomēr bezcerīgs mēģinājums.
— Ko tu gribi teikt? — vaicāja Marti.
— Nu, paskaties kaut vai uz šo ezeru. Tā taču ir tikai nieka peļķe! Ja tādā baļļā var paslēpties divmetrīgi bruņurupuči, pašā miljonu pilsētas vidū tā, ka neviens tos neredz, kā mēs atradīsim kaut kādu nolāpītu mironi okeānā? Vai tad jūra nav vēl daudz lielāka?
15
Nākamajā dienā viņi ar Huas noīrēto mašīnu brauca prom no Hanojas uz Halonu.
Kamilla iesāņus palūkojās uz vjetnamieti. Par spīti jaunībai, viņa šķita esam droša un pieredzējusi vadītāja. Hua brauca ātri, bet ievērojot noteikumus. Viņa ieturēja vajadzīgo distanci no priekšā braucošās mašīnas un arī citādi centās izvairīties no bīstamām situācijām.
Ceļa abās pusēs bija vēl daudz ūdens applūdinātu rīsa lauku, kas bija lielāki nekā tie, ko viņi bija redzējuši ap Hanoju. Vietām laukus varēja redzēt līdz pat horizontam. Virs tiem lidinājās baltu lopu gārņu bari, putnu spārni mirdzēja saulē. Šur tur bija arī lielāki gārņi, kas bradāja pa ūdeni, meklēdami lomu.
Marti padeva Kamillai aploksni, kurā bija kaudzīte fotogrāfiju.
— Apskati šīs, — viņš ierosināja.
Virsējā fotogrāfijā bija redzams milzīgi liels keramikas pods, uz kura sāniem uzgleznots pušķains pūķis vai liela jūras čūska. Attēls bija ļoti rūpīgi veidots, pilns precīzu anatomisku detaļu. Kamilla šķīra bilžu kaudzi tālāk. Vēl vairāki ar pūķu attēliem rotāti podi.
— Tie ir no Palankarajas, Centrālās Kalimantānas galvaspilsētas, — Marti teica. — No Indonēzijas, Borneo salas. Visa pilsēta ir pilna ar Nāgas attēliem.
Nākamajos attēlos bija vēl jūras čūskas. Uz kolonnām, uz plašām vītņu kāpnēm, māju jumtiem un frontoniem un atkal uz lielām krūkām. Jūras
čūska vienmēr bija uzzīmēta apmēram vienādi. Trīsdaļu aste, apjomīgs pušķis uz milzu galvas un lielas, uz priekšu lūkojošās acis. Ķermenis vienmēr bija zīmēts posmains, gluži kā meksikāņu vai ķīniešu zīmējumos. Vai Olava Magnusa zīmētajos attēlos.
Tad bija fotogrāfija, kurā attēlots liels koka disks. Tas šķita primitīvs, tas bija kā Papua Jaungvinejas storyboard, ciemu vēsturi attēlojoši izgrebti stāstu dēļi, ko Kamilla reiz bija redzējusi muzejā. Uz koka diska ar strīpiņām bija attēloti vīrieši, sievietes un bērni. Garenas mājas un mazākas būdas. Čūskas, krokodili un meža kuiļi. Bet zem tiem, dziļāk upē, bija uzzīmēts arī kas cits. Kaut kas, kas bija daudz reižu garāks par krokodilu. Kaut kas, kam bija dīvaina aste un liela galva.
— Tas ir no Palankarajas muzeja, — Marti atzīmēja. — Tautas, kas dzīvo Kalimantānas krastos vai pie lielo upju ietekām, stāsta, ka nāgas bieži apēd ūdensbifeļus vai kazas. Reizēm arī cilvēkus.
Nākamajā attēlā bija redzams batikots audums, kurā kāds indonēziešu leļļu teātra tēls spēkojās ar pušķgalvainu čūsku.
— Bhima cīnās ar Nāgu, — paskaidroja Marti. — Aina “Mahābhāratā”.
Tad attēli, kuros varēja redzēt tikai pārogļojušos, līdz kaļķakmens pamatam nodegušus kokus. Ar melniem sodrējiem klātu zemi. Bezcerīgs, miris mežs līdz horizontam, dievs zina cik daudzu kilometru garumā.
— Patīkama ainava, — Kamilla sarkastiski piezīmēja.
Marti sadrūma.
— Liela daļa Kalimantānas, Sumatras un Papua izcirtumu mūsdienās deg gandrīz katru gadu, — viņš atzīmēja. — Tas kavē mežu atjaunošanos. Tāds kā apburtais loks.
Kamilla palūkojās uz stāvus mirušajiem kokiem uzmanīgāk. Tie bija nožēlojami mazi salīdzinājumā ar Diendivaustrumāzijas lietus mežu vecajiem, astoņdesmit metru garajiem un daudzus metrus resnajiem lapu kokiem.
— Kad tropiskais purvs aizdegas, kūdra vienlaikus var izdegt metru vai divus dziļi, — Marti teica. — Indonēzijas kūdras ugunsgrēki sliktākajos gados izsviež gaisā gandrīz trešdaļu visa cilvēces saražotā oglekļa dioksīda.
Kamilla neticīgi nošūpoja galvu.
— Nevar būt, ka trešdaļu visa…