— Tas, protams, ir tikai rekordgados, — Marli teica. — Parasti Indonēzijas kūdras ugunsgrēki un kūdras lēnā oksidēšanās rada varbūt piecsimt vai astoņsimt miljonus tonnu oglekļa gadā. Piecus līdz astoņus procentus pasaules emisijas. Ja vien kūdra būtu lielākā ar to saistītā problēma!
Kas tas tagad bija? Kamilla izbrīnījās, taču Marti vairs neko neteica, tikai sāka likt attēlus atpakaļ aploksnē. Dzirdētais Kamillu mazliet tirdīja, taču viņa negribēja Marti jautāt, ko viņš domājis ar savu pēdējo teikumu. Mani tas nemaz neinteresē, viņa domās noteica. Gadu gaitā viņa bija paspējusi dzirdēt jau vismaz daļu viscaur matainu aktīvistu un citu ķerto melnbaltās apsūdzības un viņu priekšstatu paranoisko attīstību. Viņu vairs maz uztrauca tas, ko cilvēki ieņēma galvā.
Pēc dažām stundām satiksme atkal sāka atdzīvoties. Mašīnu joprojām bija salīdzinoši maz, toties motociklus redzēja vairāk.
— Vai šī jau ir Halona? —jautāja Kamilla.
Hua pakratīja galvu.
— Nē, Halona nav visai liela. Mēs braucam cauri Haifonai, tā ir Vjetnamas trešā lielākā pilsēta, gandrīz divi miljoni iedzīvotāju.
— Tas ir visas valsts svarīgākais industriālais centrs, — apgaismoja Marti. — Arī viena no svarīgākajām ostas pilsētām.
Haifonā ceļš uz mirkli strauji pagriezās uz ziemeļiem, un viņi pa garu tiltu šķērsoja vienu no Honas deltu sadalošām upēm. Ceļš atkal pagriezās uz austrumiem. Viņi pārbrauca vēl vienai upei. Kamilla redzēja, ka pa upi brauc vairākas ar burām vai motoriem aprīkotas transporta laivas. Divi bērni makšķerēja tilta malā no mazām plakandibena laivām un priecīgi māja viņiem. Kamilla pamāja pretī.
— Tuvojamies Halonai, — Marti teica pēc pusstundas. — Šīs jau ir pirmās piepilsētas teritorijas.
Tālu priekšā skatienam pavērās jūra.
— Tas lielais jūras līcis sadala Halonu divās daļās, — Hua paskaidroja Kamillai. — Šajā pusē ir Baičaja. Tas ir vietējais tūrisma centrs. Otra daļa ir Hongaja. Tur ir liela tirdzniecības osta. Tūristu laivas atiet no Baičajas puses.
— Par laimi, mums jau ir noīrēta laiva, — piebilda Marti. — Tas mums daudz ko ietaupa. Ostā ir krietns pulks cilvēku, kuri mēģina pārdot tūristiem ceļojumus uz Halonas līci.
— Starp citu, tur varētu iegādāties arī kon rit braucienu, — Hua nosmīnēja.
— Vai tiešām? — Kamilla brīnījās.
— Visi zina, ka līcī dzīvo kāds liels, nezināms jūras dzīvnieks, — paskaidroja Hua. — Un vietējie mikrouzņēmēji ir ļoti… tā teikt… uzņēmīgi. Daudzi no viņiem izīrē tūristiem sampanus vai džonkas, lai meklētu kon rit.
Kamilla apjukusi skatījās uz Hua.
— Kāpēc jūs neizvēlējāties tādu?
Hua smējās un purināja galvu.
— Tas ir tīrs apmāns. Vai vismaz gandrīz. Neticu, ka kāds jūras briesmoņa braucienā devies tūrists būtu redzējis kaut vienu kon rit.
— Kāpēc ne? — Kamilla jautāja.
— Tipiska tūristu laiva ir diezgan lēna, un tūristi nav pazīstami ar pacietību, — paskaidroja Hua. — Visbiežāk braucieni nesniedzas tālāk par Halonas tuvākajām salām, un tur ir pārāk daudz dažādu motoru radītu trokšņu. Ūdens ir piesārņots. Visi īstie novērojumi ir izdarīti daudz tālāk.
Baičajas osta bija pilna dažādu lielumu kuģu un laivu. To droši vien bija simtiem. Daudzām bija koši krāsotas buras, dažām tikai motors. Daudzas laivas acīmredzot kalpoja arī par zvejnieku mājokļiem.
Kad viņi izkāpa no mašīnas, uz viņu pusi metās bars ceļojumu tirgotāju, bet Hua pūlim kaut ko pateica, un tas lika visiem atkāpties. Krastā uz zivju galdiem bija pārsteidzoša jūras velšu izvēle. Visādu izmēru un krāsu zivis, gan platas un plakanas, gan garenas, kā torpēdas. Dažos grozos bija milzumlieli krabji. Kamilla skatījās uz to biedējošajām spīlēm, un viņu mazliet jau sāka mākt šaubas. Vai viņa tiešām grib nirt Vjetnamas ūdeņos? Piedāvājumā bija ari kalmāri un tinteszivis. Kamilla ievēroja, ka visbiežāk taustekļi bija taisni un līdzīgi virvēm vai gadiem, bet dažu šķirņu taustekļi bija kā no plata, dekoratīva auduma veidoti svārki. Kamilla redzēja arī dzeloņrajas un mazas haizivis.
Zivju tirgus malā pārdeva augļus. Zaļus kokosriekstus. Banānu ķekarus. Mango. Milzīgus, grubuļainus maizeskoka augļus. Piedevām vēl daudzus tādus augļus, ko Kamilla pat nepazina.
— Tagad nav tūristu sezona, — Hua teica. — Šajā gadalaikā tūristi nelabprāt brauc uz šejieni. Viņi baidās no taifūniem.
— Ir arī iemesls, — Marti piezīmēja.
— Bet mēs dodamies jūrā par spīti taifūniem? — vaicāja Kamilla. — Vai tas tiešām ir prātīgi?
— Mūsdienās ir piejamas laika ziņas, — Marti apliecināja. — Nekavējoties dosimies prom, ja sāks izskatīties slikti.
Viņi iegāja dziļāk ostā. Kamilla brīnījās par laivu daudzumu un dažādību.
— Šīs divas laivas ir mūsējās, — Hua teica.
Lielākā neizskatījās pēc laivas vai kuģa, bet drīzāk pēc peldošas rindu mājas, kas tā laikam sākotnēji arī bijusi. Laivai bija līdzens jumts, caur kuru pret debesīm sniedzās divi augsti masti bez klīverkokiem. Kuģis nokrāsots spilgti sarkans. No ārpuses nevarēja redzēt, kāds ir motors.
Aiz dzīvojamās laivas bija piesiets mazāks sampans. Arī tam bija divi masti un augsts priekšgals. Laivas aizmugurējā daļā priekšpusē bija vaļēja nojume, kas izskatījās pēc koka būdas. Saritinātās buras krāsojās oranži sarkanas.
— Lielākās laivas nosaukums ir “Smejošais pūķis”, — teica Hua. — Mazais sampans savukārt ir “Priecīgais pūķis”.
— Vieni vienīgi līksmi pūķi? — Kamilla brīnījās.
— Pūķis šeit ir ļoti nozīmīgs simbols, — piekrita Hua.
— Ir taču motors arī mazajā sampanā? — Marti pārliecinājās.
Hua pamāja.
— Jā, vidēja lieluma motors, kas tērē maz degvielas. Tieši tā, kā gribēji.
Kamilla kritiski noskatījās uz “Smejošā pūķa” mastiem.
— Buru takelāža ir diezgan vienkārša, — Kamilla kritizēja. — Šīs taču nepacelsies pret vēju!
— Sistēma darbojas labāk, nekā tu domā, — skaidroja Marti. — Rietumnieka acīm tā izskatās primitīva, jo esam pieraduši pie kuģiem, kam ir
grotbura un skaidri izšķirams klīveris. Šajās laivās ir divas apmēram vienāda lieluma trīsstūrveida buras, bet vienu no tām joprojām var lietot par klīveri.
Kamilla vēlreiz paskatījās uz mastiem un apdomāja Marti vārdus.
— Saprotu, ko tu gribi teikt, — Kamilla domīgi teica. — Turklāt takelāža ir vienkāršāka un vieglāk pārvaldāma.
Marti apstiprinoši pamāja.
— Tam ir savas labās puses, lai arī tā tiešām neizskatās diez ko eleganta.
Kuģa priekšgalā stāvēja sirms, jūras un svaiga gaisa norūdīts vīrs, kas
izskatījās gadus sešdesmit vecs, un pētīja jūras karti. Vīrietis viņus pamanīja un pamāja ar roku Huai. Hua atbildēja sveicienam. Vīrietis pārgāja pāri šaurajai un ļodzīgajai dēļu laipai, nemaz nesašūpojies. Rādās, ka šis vīrs jūrā ir pavadījis ne vienu vien stundu, nodomāja Kamilla.
— Šis ir Kvoka kungs, mūsu kuģa kapteinis, — iepazīstināja Hua.
— Kvoka kungs, tie ir Marti Ritolas kungs un Kamilla Norstrandas kundze.
— Prieks iepazīties, — teica Ngujens Fu Kvoks.
Ātrs, taču patiess smaids pazibēja viņa sejā.
Kvoka kunga rokasspiediens bija spēcīgs un sauss, par spīti tam, ka saule jau bija augstu un karsēja. No kajītes parādījās vēl divi jaunāki vīrieši.
— Atļaujiet iepazīstināt ar pārējo apkalpi, teica Kvoka kungs. — Šeit ir Vu un Tšiongs. Vu L)iņs Tjens un Toans Tšiongs Kvoks.